Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Te, pēdējo stundu notikumu satraukts, stāvēja pūlis cilvēku, kaut arī ārēji tie likās mierīgi un daudz nerunāja. Viņu sejās atspoguļojās neizpratne, izbailes, šausmas par šāvieniem burvja vigvamā. Šai brīdī viņi likās visi kā triekas ķerti, un Harka, neviena neaizkavēts, izskrēja viņu vidū cauri uz sava tēva vigvamu.

Kas gan nebija viss noticis kopš iepriekšējā vakara, kad viņš, paklausot tēvam, bija no turienes izgājis?

Harka iebrāzās vigvamā, bet, tiklīdz segas malas aiz viņa atkal sakļāvās, palika stāvam uz vietas. Tikko uzme­tis acis, viņš aptvēra, kas te atklājas.

Uguns lāktījās, bet liesmas nesnaigstījās ne ap katlu, ne iesmu. Nebija redzama neviena sieviete, ne meitene.

Līdzās ugunskuram stāvēja Matotaupa. Viņam bija mu­gurā tas pats apģērbs kā naktī, kad Harka bija viņu-vilto­jis. Viņa seja bija nāves bālumā. Brūnā āda likās pelēka. Ieplestajās acīs dega neatbildēti jautājumi un vārdos ne­izsakāms sašutums. Uz grīdas pie viņa kājām gulēja sa­griezti mašas saišķi. Virsaiša roku locītavās vēl bija re­dzamas satūkuma un iespieduma pēdas, ko bija atstājušas saites.

Virsaiša krūtis cilāja dziļa un aprauta elpa.

Iepretī Matotaupam stāvēja Tatanka Jotanka un vēl daži karavīri. Gausi, pavisam gausi lielais burvju zint­nieks pagrieza galvu un uzlūkoja Harku. Tas bija tas brī­dis, kad Harka, tikko spēris kāju vigvamā, jau sastinga uz vietas. Tēvs, liekas, vēl nemaz nebija viņu redzējis un pazinis. Viņš vēl joprojām atradās pilnīgi tā notikuma varā, kas šobrīd bija teltī norisinājies.

Bet, kad Tatanka Jotanka vēl arvien raudzījās uz telts ieeju, arī Lāču cilts virsaitis beidzot atskatījās un

ieraudzīja savu dēlu ar pērkondzelzi rokā. Nevienam teltī nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka Harka bija tas, kurš burvja vigvamā šāvis.

Tatanka Jotanka tuvojās zēnam. Harka centās vienlai­kus novērot lielo burvi un savu tēvu. Nedaudzajos mir­kļos, kas pagāja, Tatankam Jotankam pasperot piecus soļus, Harka centās izprast, kas tagad sagaidāms vai arī kas viņam būtu darāms, lai tēvs palīdzētu viņam vai arī viņš varētu palīdzēt tēvam. Matotaupa klusēdams uzlū­koja dēlu, bet tik izjusti, ka šis skatiens Harku aizgrāba līdz sirds dziļumiem. Neko Harka nedarīs un neteiks, kas būtu vērsts pret tēvu, neko nedarīs, kas viņam nāktu par ļaunu. Nemūžam viņš nedarītu tādu kauna darbu un ne­ļautu sevi piespiest pamest tēvu.

Tatanka Jotanka palika stāvam iepretī Harkam.

— Es liku tevi pasaukt, Harka Kramakmen Lāču Med­niek, — viņš sacīja. —•. Kāpēc tu šāvi, iekams nāci?

Harka mazliet atelpoja.

— Tatanka Jotanka! Neviena mēle nav man nodevusi tavus vārdus. Es nezināju, ka tu esi licis mani saukt. Havandšita tikai pavēlēja man atdot manu pērkondzelzi Šonkam.

Pār lielā burvju zintnieka seju pārlaidās ēna, tās nozīme nebija izprotama. No Harkas vārdiem viņam vajadzēja nojaust, ka zēns nav vis te ieradies, paklausot tagad iz­teiktajam norādījumam, bet pretēji iepriekš dotajam rīko­jumam. Bet viņš laikam bija arī sapratis, ka Havandšita un Šonka nebija zēnam pateikuši to, ko viņš bija licis pateikt.

— Tu nu esi te, — sacīja Tatanka. — Savu pērkon­dzelzi vari paturēt. Tavs tēvs tev pats pateiks, ka tas nav jāvērš ne pret vienu Lāču cilts vīru. Sanāks padome un iz­lems tava tēva likteni. Kamēr tas nav noticis, tu atgriezī­sies Havandšitas vigvamā. Pēc tam kad karavīri un ve­cajie būs savu vārdu teikuši, tu dabūsi zināt lēmumu.

Harka uzlūkoja tēvu.

— Ej un dari, kā tev lika, — sacīja Matotaupa, ar grū­tībām veldams katru vārdu. — Es neesmu vainīgs, vai sa­proti? Vecajie un karavīri man ticēs …

— Jā, tēvs.

Harkam bija grūti iziet no telts laukā. Ar visu savas sirdsdegsmes mīlestību, dziļāko cieņu, ar savu uzticēšanos, ar visu savu sašutumu par pretiniekiem un apmelotājiem viņš vēl vienu mirkli krampjaini pietvērās tēva tēlam. Tēvam, kas bijis sasaistīts un nu te stāvēja bāls kā nāve.

Spēji izšķīries, Harka, kaklam aizžņaudzoties, pagrie­zās un, joprojām turēdams rokā divstobreni, izgāja no telts.

Izgājis ārā, Harka neatskatījās, viņš gāja taisni, nepa- gausinot soli, uz Havandšitas telti. Tur viņš apsēdās līdzās ugunskuram, tieši tai pašā vietā, kur bija sēdējis iepriekš, un atkal nolika ieroci pāri ceļgaliem, bet munīciju turpat pa tvērienam. Havandšitam redzot, viņš pielādēja abus stobrus. Šonkas teltī nebija.

Harka gaidīja. Viņu tagad nodarbināja tikai vienas do­mas — kā palīdzēt tēvam. Viņš bija gatavs tēva labā darīt visu, kas vien būtu viņa spēkos.

No āra neatskanēja nekas tāds, kas liecinātu, ka norisi­nās kaut kas īpašs vai arī kāds satraucošs notikums. Harka dzirdēja saucēju ziņojam, ka notikšot apspriede.

Apmēram pēc vienas stundas, kuras laikā Havandšita nebija ne vārda bildis zēnam, viņš izgāja no telts.

Harka atkal palika viens. Viņš šodien nebija vēl nekā ne ēdis, ne dzēris, bet tas viņam nebija ne prātā. Viņš ieklausījās tikko sadzirdamajos trokšņos, ieklausījās, kā soļo vīri, kas dodas uz lielo apspriežu telti, kas atradās līdzās burvja teltij. Viņš ieklausījās runātāju balsīs, kas brīžam pacēlās un apslāpēti atlidoja šurp, taču vārdus, ko teica karavīri, vecajie un burvji, viņš nespēja saprast. Zēnam klausoties, pagāja stunda pēc stundas, jo sapulce ieilga.

Likās, ka tai nekad nebūs gala.

Gaismas plankums, ko Harka bija izvēlējies saviem novērojumiem, bija jau sen pārvietojies un zaudējis arī savu spožo gaismu. Jau krēšļoja.

Krēslainajā vigvamā metās arvien tumšāks, un Harka bija pamests viens un vientuļš ar savu pērkondzelzi, kas tagad viņam likās pats labākais, vienīgais draugs, uz ko var paļauties.

Beidzot runātāju balsis sapulcēšanās teltī apklusa. Harka dzirdēja, ka vīri izgāja no telts laukā. Telts priekšā viņi nepalika stāvam, nesapulcējās bariņos un neko ne­pārrunāja. Katrs, liekas, gāja savu ceļu uz vigvamu.

Apmetnē iestājās klusums. Zēni nedraiskuļojās. Kaut kur ļoti tālu atskanēja gaudošana. Iespējams, ka tas bija atkal viens no tiem suņiem, kuri badošanās laikā bija aiz­bēguši un tagad tiecās atpakaļ pie pārējiem suņiem.

Pirmās ilgās gaidīšanas stundas nebija Harkam pašas grūtākās. Viņš bija domājis tikai par tēvu, nevis par tēvu, kāds tas pēdējā tikšanās reizē bija stāvējis zēnam pretī, bet par tēvu, kas visā viņa īsajā mūžā bija viņa sargs un aizstāvis bijis, viņa skolotājs un paraugs kopš tā laika, kad vien viņš sevi atcerējās. Tad iztēlē viņš bija nostājies padomes apspriedē un runājis, aizstāvēdams tēvu. Cik daudz laba viņš varētu jebkurā sakarībā pateikt par tēvu, pierādot, ka tēvs nav vainojams, un zēns iztēlojās, ka sa­pulce viņam piekristu. Bet, jo vairāk īstā apspriede ieilga un jo vairāk tuvojās īstais lēmums, jo vairāk izbalēja iedomu tēli.

Vissmagākās bija apspriedes pēdējās stundas un nupat, pašreizējais brīdis, kad spriedums jau pieņemts, bet Harka vēl nezina, kāds. Viņš īsti nesaprata, kāpēc tēvu par kaut ko vainoja un vai vispār viņu varēja vainot. Harka tikai zināja, ka tēvs bija teicis: «Es neesmu vai­nīgs!» Un Harkam ar to pietika. Ar to vajadzētu pietikt arī karavīriem un padomes vecajiem, vajadzētu! Bet ja nu… Šis «Ja nu…» žņaudzīja kā valgs Harkam kaklu. Viņš tikko spēja paelpot un sakarīgi domāt nespēja ne tik. Visas domas bija pārtrūkušas. Pastāvēja tikai viena vienīga iespēja — gaidīt, nebija atlicis vairāk nekas kā vien pārmērīga satraukuma vajāts, šaustīts zēns. Atteicās klausīt pat dzirde. Viņš baidījās, ka varētu vēl kaut ko dabūt zināt.