Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Tā Harka joprojām sēdēja, kur sēdējis, kad ienāca Ta­tanka Jotanka.

Zēns dziļi atelpoja, jo tas nebija Havandšita, kas tu­vojās.

Tatanka Jotanka apsēdās iepretī Harkam, it kā tas būtu karavīrs, ar kuru virsaitim kas pārrunājams. Tagad Harka uzdrīkstējās pats no sevis atkal pacelt acis un pavērt ausis. Viņš rāmi un nopietni uzlūkoja Tatanku Jotanku un pats jutās pārsteigts par savu ārējo aukstasinību.

-— Tev viss jāzina, Harka Kramakmen Lāču Medniek,— ierunājās dižais zintnieks. — Tu jau zini vairāk nekā drīkstētu zināt, jo naktī biji ložņājis un klausījies ap vir­saiša telti.

Harka nenodūra acis. Viņš apņēmās nenoliegt neko no tā, ko bija darījis.

— Tu tātad zini, — Tatanka Jotanka runāja, — ka baltā cilvēka burvestības dzēriens padarīja piecus Lāču cilts karavīrus par stulbeņiem. Par to varētu pasmieties. Tad baltais cilvēks piekrāpa tavu tēvu un pacienāja viņu ar vājāku burvja dzērienu — no cita maisa, sacīdams, ka tas esot tas pats, kas pieveicis karavīrus, tavs tēvs noti­cēja baltajam cilvēkam un, nekā nedomādams, dzēra vēl. Kad nu viņam paslepen ielēja stipro dzērienu, tad viņš beidzot pats kļuva par stulbeni. Par to nevienam smiekli vairs nenāca. Vai tu mani saproti?

Pagāja ilgs laiks, līdz Harka atbildēja.

— Es tevi saprotu, — viņš beidzot negribīgi izmeta. Vairāk arī neteica nekā.

— Havandšita, jūsu telšu burvis, šorīt izteica draus­mīgu apsūdzību tavam tēvam. Viņš teica, ka tavs tēvs esot baltajam cilvēkam atklājis noslēpumu, kur dakotu zemē atrodams zelts. Baltie cilvēki ir uz zeltu tikpat kāri kā lācis uz medu. Tagad viņi centīsies lauzt līgumus un izlaupīt mūsu zemi.

Tatanka Jotanka uz mirkli pieklusa, pagaidīja, vai Harka kaut ko iebildīs, taču Harka klusēja un pat nepa­kustējās.

— Baltais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ir aizbēdzis. Viņš paņēmis noslēpumu līdzi.

Harka joprojām klusēja.

— Tavs tēvs nezina, ko darījis, kad bijis kā ar stul­bumu sists. Viņš nespēj arī ticēt, ka viņa apmātā mēle mūs nodevusi. Mēs viņu sasaistījām, jo viņš zākāja Ha- vandšitu un pretojās mums, bet viņš zvērēja pakļauties padomes lēmumam. Tad es atraisīju saites. Tagad nu pa­dome teikusi savu vārdu.

Harka nepa vēra lūpas, viņš nekā nejautāja.

— Padome uzskata Havandšitas apsūdzību par patiesu un tavu tēvu par vainīgu.

Zēns grasījās kaut ko iebilst, bet aprāva jau pirmo vārdu, iekams tas bija pārsprucis pār lūpām, tāpēc viņa mute, kas pavērās un atkal aizcirtās, atgādināja skatu, kad zivs vārsta muti, ja tai tiek laupīts ūdens un dzīvība.

— Vai tev, Harka, ir kas jautājams?

— Un tu? — izdvesa zēns.

— Arī es. Arī es domāju, ka Havandšita runājis tais­nību. Es nespēju šaubīties. Esmu atradis abus maisus, par kuriem viņš runāja.

Harka neraudzījās vairs Tatankam Jotankam acīs, viņš raudzījās uz Tatankas Jotankas rokām. Domās viņš vēl­reiz pārcilāja visu, ko iztēlē bija padomei klāstījis, lai pierādītu, ka tēvs nav vainīgs. Tagad nevarēja lielajam burvju zintniekam noturēt garas runas. Vajadzēja izteik­ties īsi, bet tai pašā laikā vārdiem vajadzēja apliecināt visu, kas spēja pierādīt taisnību. Kā lai iesāk? Ar noslēpu­mainajām un nekad neatminētām pēdām mežā, alas tu­vumā? Vai lai viņš runā par to un tā pārliecina Tatanku Jotanku, ka baltie cilvēki jau sen ir uz pēdām kalnu no­slēpumam? Bet tad Tatanka jautās, kāpēc virsaitis Mato­taupa nav pamatīgāk izsekojis šīm pēdām. Nē, ar to ne­bija iespējams sākt. Vajadzēja pateikt, ka Havandšita, kas apvainoja Matotaupu, ir melis. Un tāpēc zēns runā­dams uzsvēra katru vārdu, viņa balss skanēja noteikti:

— Havandšita melo. Viņš pats ir bijis pie pani un bal­tajiem cilvēkiem, kas grasās taisīt ceļu Uguns Kumeļam, un viņš pateicis tiem, ka es esmu atradis krastmalā pie upes, kas plūst ap Melnā Pakalna pakāji, zelta oli un ka Lāču cilts zina par zelta noslēpumu. Par to, ka viņš balta­jiem cilvēkiem atklājis šo noslēpumu, baltie cilvēki iedeva viņam savu lielo burvestību — bizoņus un mieru mums. Līdz šim Lāču cilts ļaudis un baltie cilvēki tikpat kā nekā viens par otru nezināja. Bet nu visas mēles gvelž par to, ko Havandšita par mums ziņojis, un baltie cilvēki nāk cits pēc cita, vispirms Dzeltenbārdis, tagad Sarkan­matis. Tā ir Havandšitas vaina. Mans tēvs Matotaupa ļoti labi zināja, ka mums jāsargā zelta noslēpums un ka mums draud bojā eja, tiklīdz tas tiks zināms baltajiem cilvē­kiem. Mans tēvs iemeta zelta oli upē, Havandšita to no jauna paņēma sev. Mans tēvs lika man zvērēt, ka es klu­sēšu. Bet Havandšita kopā ar Šonku un zelta, oli devās pie pani.

— Harka Kramakmen!

— Esmu runājis, hau!

— Kā tu vari savus vārdus pierādīt?

— Šonka pavadīja Havandšitu. Bet viņš nekad neteiks taisnību. Arī viņš melos. Sproggalvis iedeva Havandšitam zelta oli, ko bija izvilcis no ūdens. Viņš neteiks, jo Sprog- galvja tēvs — Svešais Gliemežvāks tika atbrīvots ar Ha­vandšitas nodevības palīdzību. Arī Sproggalvja mēle ir saistīta. Bet Havandšita melo.

— Zēn, Havandšita nemelo! Viņš ir nesamierināms

balto cilvēku ienaidnieks, to es zinu. Pievaldi savu mēli! Citādi mums būs tevi jāsasaista, kā sasaistījām tavu tēvu.

Harka pacēla galvu un palūkojās Tatankam Jotankam atkal acīs un, kad aptvēra, ka tās paliek viņam slēgtas, atbildēja:

— Es pievaldīšu savu mēli.

Viņa balss skanēja salti kā ledus, kas ikvienam, kurš tam ilgāk pieskaras, nodara sāpes.

Tatankas seja joprojām pauda neuzticēšanos, jā, tā kļuva skumja. Viņš ilgi, ne vārda neteikdams, vēroja zēnu, it kā vēlēdamies iespiesties domās, kas tagad rosījās šai galvā, un, liekas, viņš pārlika un apsvēra.

— Tavs tēvs, — viņš tad sacīja, — mums zvērēja, ka pakļausies karavīru un vecajo padomei. Sapulce nolēma, ka Matotaupa jāizslēdz no Lāču saimes, no Oglalas dzim­tas un Dakotas septiņām ciltīm. Viņš pametīs mūsu ap­metni šonakt bez ieročiem un nekad vairs neatgriezī­sies. Bet tu, Harka Lāču Medniek, paliksi pie mums un kādu dienu būsi dižens karavīrs un virsaitis.

— Kādu dienu es būšu dižens karavīrs un virsaitis, — Harka stīvi atkārtoja, un neviens bez viņa paša nespētu uzminēt, ko viņš domāja un juta, to teikdams.

— Tāpēc es tev atstāju pērkondzelzi.

— Pērkondzelzs būs dižena karavīra un virsaiša rokās, no viņa bīsies ienaidnieki.

— Hau, būs tā, kā tu saki. Tagad nāc. •

Harka piecēlās. Tā, kā stāvējis, viņš sekoja Tatankam Jotankam, vēl arvien kails, sajauktiem matiem, izkaltušu rīkli, šķita, ka mēle pielips pie aukslējām.

Dižais dakotu zintnieks veda zēnu uz dzimto — uz tēva vigvamu. Harka redzēja smuidrās priežu maikstis, kas ar galotnītēm sakļāvās kopā, dažas medību trofejas, kas pie tām karājās — bizoņu ragi ar daļu no pieres kaula, lāču nagi, uzvarēto ienaidnieku ieroči, loki, vāles — redzēja ādas un segas, kas klāja zemi, pavarda vietu. Viss bija gluži tāpat, kā bijis vienmēr, un tomēr arī citādi. Telts tālākajā galā sēdēja Untšida — tik sastingusi, it kā būtu mirusi. Viņai blakus klusi piemetusies Uinona — bāla, bez asarām acīs. Viņai līdzās sēdēja arī Harpstenā. Ap­spiezdams raudas, viņš bija cieši sakniebis lūpas. Šešoka sagumusi, droši vien viņu nomāca jautājums, kurš tagad gādās par šī vigvama iemītniekiem. Nelaime sekoja ne­laimei, un Lāču cilts karavīru skaits arvien vairāk saruka.