Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Laukā pērkons dārdināja arvien spēcīgāk, un pa telts spraugu bija redzams, ka arvien žilbīgāk šaustīja un šķēla gaisu zibens šautras. Lietus vēl nelija.

Zēni neuzsāka sarunas tūlīt pat. Kopā sanākušiem, vi­ņiem pēc šīs dienas notikumiem vajadzēja katram atse­višķi vispirms tikt galā ar savām domām un tikai tad kopīgi aprunāties par visu. Bija pārāk daudz kas izmainī­jies, kopš saule uzlēkusi un atkal norietējusi.

Viesi apmetnē bija mainījušies. Laipnais gleznotājs un klusais Garais Šķēps aizgājuši, ieradušies visu ļaužu bijībā cienītais Tatanka Jotanka un Sarkanmatis, kam paklausīja kā virsaitim, kaut arī viņš tas nebija. Bija rībējuši šāvieni. Vienam zēnam piederēja pērkondzelzs. Virsaiša vigvamā gulēja lielā pelēkā lāča āda. Apmetnes bieds nu bija pa­galam. Tagad varētu priecāties, bet prieku aptumšoja kāda jauna nemiera nojausma, ko sajuta katrs, taču neviens ne­gribēja to atzīt. Varbūt notiks kas labs, varbūt notiks kas ļauns. Nevienam nebija patikas par to domāt. Prieks par vareno medību veiksmi klājās kā skaista sega pāri visiem drūmajiem jautājumiem, kurus bija izteikuši Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps.

Harka raudzījās raustīgajās liesmiņās, kas lodāja ap za­riem, līdz tie cits pēc cita sabira pelnos.

Četāns pamodināja draugu no pārdomām.

— Pastāsti mums, Harka Bizoņbultu Šāvēj Lāču Med­niek, par lāča medībām!

Visu zēnu acis apkārt ugunskuram spoži iemirdzējās.

Harka pats jutās pārsteigts, ka ir pagrūti lielo piedzīvo­jumu vēlreiz atstāstīt. Bet, kad viņš jau bija sācis, tad notikušais atdzīvojās tik spēcīgi, ka zēns redzēja lielo Pelēko no jauna, atkal dzirdēja tā piesmakušo, nikno rū­koņu. Viņš atkal redzēja tēvu, kam rokas bija sakrampē­jušās ap baismīgā plēsoņa kaklu, tēvu, kam plūda sviedri un asinis, kam pietūka muskuļi un dzīslas. Harkam šķita, ka viņš atkal zveļ pa drausmīgo lāča ķepu. Zēna stāstī­jums bija tik dzīvs, ka draugiem, sēžot pie ugunskura, šķita, ka paši piedalās šais medībās, paši pārdzīvo satrau­kumu, uzvaras gaviles. Kad Harka bija beidzis, draugi, saukdami: «Lāču Medniek! Lāču Medniek!» — priecājās un līksmoja.

Vēlāk zēni, apmēram tāpat kā vīri virsaiša teltī, saru­nājās par medību piedzīvojumiem, par jaunajiem un ap­brīnojamiem ugunsspļāvēju ieročiem, par šaušanas vin­grinājumiem, kas bija paredzēti nākošajā rītā. Harka ap­solīja Četānam un Sproggalvim, ka tie drīkstēs kopā ar viņu mācīties, kā jāapietas ar pērkondzelzi. Arī Harp­stenā, kad būs divas vasaras vecāks, vajadzēs prast apieties ar pērkondzelzi. Zēni jūsmīgi kala plānus, kā nā­kotnē daudz vieglāk varēs medīt lāčus un bizoņus un uzveikt pani.

Vēl sarunas ritēja dedzīgi, kad vigvamā ienāca Šonka. Viņš apsēdās pie zēniem. Pret to neviens nevarēja iebilst. Viņš dzīvoja Matotaupas teltī un piederēja pie viņa saimes. Taču, Šonkam ienākot, sarunas apsīka un tad tika turpinātas vienaldzīgā noskaņā. Pie tā nebija pat tik ļoti vainojams apstāklis, ka te ieradies' Šonka, bet traucēja viņa dīvainā sejas izteiksme, kas pauda tādu kā pārākuma apziņu, tādu kā augstprātību, ar kuru viņš pats sevi iz­slēdza no kopējās priecīgās saprašanās jūtoņas. Lie­kas, viņš īsti apzinīgi centās radīt iespaidu, ka viņam ir daudz kas svarīgāks sakāms nekā tas, kas zināms pārē­jiem.

— Ko tu vienā laidā rīsties? — beidzot aizrādīja viņam Četāns. — Spļauj laukā!

— Es tavā teltī nemēdzu spļaut.

— Tad tik daudz tu jau esi gan iemācījies. — Četānam nemaz nebija nodoma Šonku kaitināt. Drīzāk viņš bija vēlējies tam mazliet puiciskā veidā atraisīt mēli. Taču Šonkas atbilde aizvainoja viņu pašu, tāpēc arī viņa runas veids izskanēja ērcīgi.

— Iespējams, ka vēl dažam labam būtu šis tas jāmā­cās, — Šonka atbildēja ne tik zobgalīgi, cik pašpārlieci­nāti.

— Slikti vienīgi tad, ja kāds vairs nevēlas mācīties,

— … vai arī nevar.

— Tik veca mūsu vidū neviena nav.

— Kas tev teicis, ka es runāju par mums te?

— Neviens. Bet tu vari pateikt, kuru tu īsti domā.

— Ja es to gribēšu.

— Gribi vai negribi, man tas vienalga. Gremo vien sa­vas pārdomas pats, ja tev tā labāk patīk.

— Un, ja es tagad arī viens pats tās gremoju, tad rītu jau par to runās padomes sanāksmē.

— Ak tad tik svarīgas gan ir tavas pārdomas! Tās zi­nāmas gan tikai tev vienam pašam. ^

— Rīt tu vairs, Četān, nezobosies.

— Kā nu man patiks.

— To mēs redzēsim. Es katrā ziņā esmu pietiekami redzējis — šodien.

— Vai tikai tu neesi nodomājis kļūt par burvi? Ne­skaidrus, tumšus vārdus purpināt tu jau esi labi iemācī­jies.

— Tik tumšus vārdus, cik tumši darbi tam, uz ko tie attiecas.

Sproggalvim jau paspruka smiekli par šādu strīdu, bet, tā kā viņa jautrībai neviens negrasījās piebiedroties, arī viņš pierima un vērās tikpat pētoši kā Harka uz abiem lielajiem puišiem, kas, neuzticīgi raudzīdamies viens otrā, izmēģināja spēkus ne jau gluži draudzīgu vārdu divkaujā.

— Tu ņemies pa miglu, — Četāns atkal uzsāka kauju.

— Es varu pagaidīt, līdz tā izklīdīs.

— Gaidi vien, ja gribi, bet, ja tev prāts pēc tā nesas, vari tūlīt to izklīdināt. Aizej tikai pāri pretī uz virsaiša Matotaupas vigvamu.

— To es nedarīšu.

— Nē, to tu nedarīsi, jo viņš mūs visus izsūtīja laukā. Gan viņš zināja, kāpēc mēs neesam viņam noderīgi.

— Šonka, — Sproggalvis sašutis iemeta starpā, — kā­pēc tu tā runā par mūsu virsaiti? Tas tev nepiederas.

— Turi muti, mazais čirka!

— Sproggalvim taisnība! — Četāns piebalsoja. — Tu esi pārāk daudz sarunājis, Šonka. Tagad tev jāpasaka viss!

— Es neteikšu vairāk nekā esmu jau teicis. Hau. Ja gribat kaut ko dabūt zināt, ejiet turp un paklau­sieties.

— Mēs nemēdzam pārkāpt virsaiša pavēles, un mēs ne­noklausāmies mūsu brāļu un tēvu sarunas. Ņem to, Šonka, vērā! Citādi tu nekad nebūsi mūsu karavīrs!

— Phē!

Četāns pielēca kājās.

Šonka atvairīdams pacēla rokas, it kā vēlēdamies otru nomierināt. Kad Četāns joprojām viņu draudīgi uzlūkoja, viņš klusiņām sacīja:

— Runāsim par kaut ko citu. Ko jūs domājat par balto cilvēku?

Sproggalvis visus pārsteidza ar savu atbildi.

•— Viņam ir ļaunas acis, — viņš izvairīgi sacīja.

— Tas tiesa, — Šonka piekrita.

— Bet viņam ir laba roka! — iemeta starpā Harka.

— Viņš ir devīgs, un viņa šāviņi trāpa mērķī! Mēs zinām, ka tu esi baltcrcilvēku dēļ pieredzējis daudz ļauna, Sprog- galvi. Taču ne jau visi baltie cilvēki ir slikti.

— Baltais cilvēks zina daudz noslēpumu! — Sproggal­vis ietiepīgi un norūpējies nepiekāpās.

— Balto cilvēku noslēpumi var būt indīgi. — Tā sacīja Cetāns. Harku tas pārsteidza.

— Bet ne jau pērkondzelzis, — viņš sacīja draugam.

— Virsaiša teltī viņš neizdāļā vis pērkondzelzis, bet… — Šonka lika kaut ko noprast.

— Kas tas par «bet»? — Četāns jautāja.

— Bet minmaken, burvestības dzērienu.

Sproggalvis satrūkās.

— -Balto cilvēku burvestības dzēriens ir bīstams. Kad baltie cilvēki ir šo dzērienu baudījuši, viņi uzvedas kā muļķi vai lopi. Viņi sit sievietes, bērnus un vergus!

— Ko tas nozīmē «šo dzērienu», — sašutis iesaucās Harka. — Vai tu esi Sarkanmata dzērienu nogaršojis, Sproggalvi? Nē? Tad nerunā un nesaki, ka tas iedarbojas kā burvestības dzēriens. Vai tad cilvēks, kurš dāvina pēr­kondzelzis, var vispār mums vēlēt kaut ko ļaunu?