Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Piedodiet, lielo noslēpumu zinātāji, ja es savas dā­vanas nododu vienkārša virsaiša un viņa divpadsmit gadus vecā dēla rokās, bet es ļoti labi apzinos, ka esmu neievē­rojams karavīrs, lai spētu jūs apdāvināt. Ja varu jums būt kaut kādi noderīgs, laipni lūdzu, esmu gatavs pa­kalpot!

Tatanka Jotanka nelikās ne zinis par balto cilvēku un viņa savādo uzvedību. Pār Havandšitas seju pārlaidās ēna.

— Gan jau redzēsim! — viņš atteica aprauti, bet ne noraidoši.

Tumsa nomainīja krēslu, un mākoņi pamazām aizsedza visu debesu jumu, tāpēc zvaigžņu gaisma vairs nesasnie­dza zemi. Tumsa sabiezēja arvien vairāk. Vīri, puiši un zēni devās atpakaļ uz teltīm. Piesardzīgi atpakaļ pie cil­vēkiem tuvojās arī suņi.

Tatanka Jotanka bija Havandšitas viesis. Tāpēc vecais burvis paņēma ievērojamo ciemiņu pie sevis teltī. Svešo balto Matotaupa aicināja sev līdzi.

Virsaitis un viesis apsēdās pie ugunskura, bērni un sievietes, kā parasti, uzturējās telts tālākajā nostūrī. Arī Harka pamazām atgriezās savā agrākajā pieticīgajā vietā, kāda viņam piederējās apmetnes dzīvē. Untšida jau bija pasteigusies sagatavot un uzdurt uz iesma lāča ķepas, kuru Matotaupa bija nomedījis gājienā ar Garo Šķēpu, un Matotaupa tagad grozīja iesmu ar brūni apcepto gaļu.

Baltais cilvēks, sevī nosmiedamies, sameklēja medību svārkos īsu pīpi.

— Lielais virsaiti Matotaupa, — viņš sacīja, — cepeša smarža šai teltī man patīk. Tu esi labs saimnieks! Labs saimnieks un labs mednieks! Būsim draugi. Paklau, mani sauc par Sarkanmati.

— Tu šauj labi, un tava roka ir devīga, — rāmi atbild- dēja Matotaupa, un Harka uzmanīgi klausījās. — Jā, bū­sim brāļi.

Matotaupa vēlreiz apgrozīja ķepu uz iesma. Kad tā bija izcepusies, viņš ielika to savam viesim māla šķīvī, bet Untšida uzdūra uz iesma nākošo — virsaitim pašam. Sar- kanmatis, liekas, bija izsalcis. Viņš tūdaļ izvilka savu nazi, sagrieza gaļu un, lieki nekavējoties, to notiesāja.

Ēdot runāts netika. Tikai tad, kad arī Matotaupa bija paēdis, baltais cilvēks sacīja:

— Lielais virsaiti! Abi mazzawaki nav vienīgā dāvana, ko esmu atnesis tavā teltī. Šeit, — viņš norādīja uz ādas maisiņu, — man tup droši iesēdināts kāds traks noslē­pums. Šai ādas maisiņā sēž ugunsgars. Vārguļus tas pa­ņem savā varā. Stipri vīri top vēl stiprāki, jā, tie tad nav vairs uzvarami.

—- Baltajiem cilvēkiem pieder daudz noslēpumu, — pie­sardzīgi un atturīgi atbildēja Matotaupa. — Kur gan bal­tais cilvēks, saukts Sarkanmatis, ticis pie tik liela noslē­puma?

— Kur? Ak, drošsirdīgais karavīr, cildenais virsaiti, tālu, tālu prom no šejienes! Tādu apvidu tu savu mūžu neesi redzējis! Mazā tumšā burvestību istabiņā, kas at­rodas lielā, lielā pilsētā. Kas ir pilsēta, to jau tu zini? Vai Tāllidojuma Putns nav jums par to stāstījis? No tu­rienes es paņēmu noslēpumu līdzi. Vispirms biju pie vī­riem, kas grasās taisīt ceļu dzelzs kumeļam .. . Kas tev kait? Ak tu nevari tos ciest? Saprotu, saprotu. Man arī nebija patikas pie tiem uzkavēties. Esmu liels draugs sar­kanādainajiem. Kad es dzirdēju par tevi, virsaiti Mato­taupa .. .

— Kurš baltajam cilvēkam stāstījis par mani?

— Kurš? Visi, ar ko iznāca sastapties! Prērija ir ar tavu vārdu un tavu slavu pilna pieskandināta. Jā, nu tu brīnies! Pani baidās no tevis. Kad šie kladzināja par tevi, taviem panākumiem, tavu dēlu, es nolēmu tevi uzmeklēt un ar tevi iepazīties. Tā es atnācu šurp. Un te nu es esmu. Un tu esi pirmais indiānis, kam es parādīšu uguns- garu ādas maišelī.

— A, — Matotaupa tikai noteica.

— Vai ari tev bail no noslepumiem? Tas ir burvju dzēriens, kas stipros padara vēl stiprākus.

— O!

— A un o! Laikam tu tomēr baidies. Tad labak nevajag. Jo vārguļus ugunsgars pakļauj sev, un to es negribētu tev nodarīt. — Baltais cilvēks izstiepa kājas visā garumā uz segām, ar kurām bija noklāta zeme, un atbalstījās uz elkoņiem, nemitīgi šūpodams mutes kaktiņā iežmiegto pīpi. Matotaupa cienīgi un rāmi sēdēja viņam iepretī, kājas pavilcis zem sevis. Sarkanmatis sameklēja vienā no savām neskaitāmajām kabatām mazu kausiņu.

— Redzi, no šāda maza kausiņa dzer ugunīgo dzērienu pa malciņam.

— Burvestības ūdens, — sacīja Matotaupa. — Vecie un viedīgie karavīri brīdina mūs no tā, jo tas jau dau­dzus mūsu vīrus pataisījis slimus.

— Šis te? Tas nav tas burvestības ūdens, Matotaupa, par kuru tu esi dzirdējis. Bet lai nu tas paliek. Pastāsti vēlreiz par tām burvīgajām medībām!

To virsaitis nelika sev "divreiz lūgt, viņš stāstīja aiz­rautīgi. Baltais cilvēks klausījās ar saspringtu līdzdalību. Tā varētu būt īsta un varētu arī būt labi notēlota. Kad Matotaupa bija beidzis, baltais jautāja:

— Vai es esmu šodien tavs vienīgais viesis?

— Atnāks vēl daži karavīri pasēdēt kopā ar mums pie uguns. Rit, kad sievietes būs atnesušas un sagatavojušas lāča gaļu, mēs noturēsim lielo maltīti, tad arī Tatanka Jotanka un Havandšita būs viesi manā vigvamā.

— Lieliski.

Baltais cilvēks bija tikko izteicis savu piekrišanu, kad teltī ienāca pieci karavīri, to vidū Vecais Antilope, Krauk­lis un viņa vecākais dēls. Visi bija labā, jautrā noskaņā un zinātkāri. Ienācēji aši sasēdās ap pavardu.

Sarunas ritēja par medībām, par pērkondzelzīm, par baltā cilvēka prasmi un izveicīgo mērķī šaušanu. Beidzot baltais cilvēks atkal ņēma vārdu:

— Paklausieties, karavīri, es gribētu jums parādīt vienu no vērtīgākajiem balto cilvēku noslēpumiem, tā ir prasme padarīt pašiem sevi stiprākus. Bet jūsu virsaitim ir bail!

Vīri sāka skaļi smieties.

— Bail? Kad Matotaupa ir baidījies?

— Izmēģināsim. Skatieties! Es atvēršu šo ādas mai- šeli! Es dzeršu pats no šī burvestības dzēriena, kas stiprus vīrus padara vēl stiprākus, bet vārgus vēl vārgākus. Jūs redzēsiet, kā dzēriens iedarbojas uz mani! Pēc tā jūs va­rēsiet tad paši spriest. Labi?

— Labi, labi! — sauca visi cits caur citu, arī virsaitis.

— Bet pagaidiet, kaut ko es tomēr neesmu vēl apdomā­jis. Sievietes un bērni nedrīkst būt klāt. Vai varbūt jūs domājat citādi?

— Nē, tāds ir arī sarkanādaino paradums.

Matotaupa ar tikko manāmu galvas mājienu norādīja

sievietēm un bērniem, ka viņiem jāiziet no telts.

Harka nekavējoties kopā ar brāli un māsu, ar Šonku un sievietēm izgāja laukā. Šķita, ka Untšida, garām ejot, dzīrās Matotaupam kaut ko vēl teikt, bet viņš nelikās zinis. Viņa nolaida acis, sarauca lūpas un pēdējā izgāja no telts.

Laukā bērni un sievietes ievēroja, ka drīz sacelsies ne­gaiss. Pāri Klinšu kalnāja virsotnēm zibšņoja, un tālumā bija dzirdama Pērkonputna dārdošā balss.

Harka bija paņēmis līdzi savu šauteni. Viņš nespēja no tās šķirties.

Kur nu?

Untšida un Šešoka pārmija dažus vārdus, no kuriem bija noprotams, ka viņas dosies uz Svešā Gliemežvāka telti.

Šonka gāja viens pats savu ceļu.

Kur lai piemetas Harka?-

Pie Melnā Sproggalvja viņu biedēja vecāmāte. Tātad Četāns! Četāns zaudējis tēvu un pēc tam arī audžutēvu. Būtu pat nepieciešami viņu apmeklēt. Nezin vai Sprog­galvis nāktu līdzi? Jā, viņam vajadzētu gan nākt, tas būtu īsti labi.

— Dabū Sproggalvi! — Harka palūdza Harpstenā. — Mēs iesim visi pie Četāna.

Harpstenā aizskrēja tūlīt pat uz Sproggalvja telti, bet tas jau stāvēja pie ieejas. Sproggalvis piebiedrojās pārē­jiem, un tad ,visi trīs zēni un Uinona sēdēja Četāna vig­vamā. Tā kā šeit vairs nebija neviena karavīra, tad zēni varēja sasēsties ap ugunskuru. Uinona piebiedrojās Če­tāna mātei un abām mazajām meitenēm telts dziļumā.