Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Ha, Matotaupa, lielākais prēriju un Klinšu kalnāja lāču mednieks!

Garais Šķēps piecēlās un izņēma no saiņa klinšu ērgļa astes spalvas, kuru kalnos bija nošāvis.

— Tā lai būtu dāvana tev, Lāču cilts virsaiti! Ja uz­skati tās par cienīgām pušķot tavu galvas rotu, tad pie­vieno pie citām!

Matotaupa pieņēma dāvanu.

— Mana mēle allaž slavēs jauno virsaiti Garo Šķēpu un viņa devīgo roku!

Matotaupa sadalīja katram pa druskai no ēdamā, ko bija paņēmis līdzi. Visi ēda nevis tāpēc, ka bija izsalkuši, bet par draudzības un saprašanās zīmi.

Tad tikai Matotaupa izteica jautājumu, kas viņam un ari Harkam no pirmā tikšanās brīža gulēja uz sirds:

— Tāllidojuma Putns un Garais Šķēps ved līdzi mūļus un visu savu mantību? Vai esat nodomājuši doties tālā ceļā?

No uzrunāto sejām nozuda smaids.

— Mēs pametām tavu viesmīlīgo vigvamu, dižais vir­saiti Matotaupa, lai dotos tālāk! Piedod, ka izlēmām to tad, kad tu atradies prom, medībās, un ka aizgājām, neat­vadījušies no tevis tavā vigvamā, jā, pat nezinot, kā bei­gusies tava cīņa ar lāci. Tas mums pašiem nebija viegli, jo esam tavi draugi. Bet mums abiem šķita, ka aiz drau­dzības pret tevi mums tieši tā jādara.

— Kāpēc tā? — virsaitis jautāja, nepatīkami pārsteigts un stipri sadrūmis. — Kas jūs dzen projām?

— Piesardzība, virsaiti'. Mēs nevēlamies tev sagādāt nepatikšanas.

— No kā Matotaupam būtu jābaidās? Jūsu vārdi lāgā negaršo.

— Tu nebaidies ne no viena, to mēs zinām. Bet sargi sava vigvama mieru! Tu atgriezies kā uzvarētājs no me­dībām! Vai tu gribētu saķildoties ar jūsu burvi un līdz ar to satraukt savus karavīrus? Havandšita mūs abus ne­cieš!

Matotaupa vairākas reizes ievilka dūmu no savas pīpes.

— Tad tu mani nezīmēsi?

Gleznotājs, arvien vairāk samulsdams, piesarka.

— Atļauj man, virsaiti, tūlīt uzmest zīmējumu! Vai tev ir viena stunda laika?

— Lai Havandšita gaida, kamēr es atgriežos! Bet tu paņem savu brīnumaino kociņu un taisi zīmējumu, kā vien tev patīk!

Gleznotājs vairs lieki nekavējās. Sameklējis skiču bloku, viņš uzcītīgi zīmēja. Matotaupa palika nekustīgi sēžam un raudzījās taisni uz priekšu, kaut kur pļavu zaļumā, saules pielijušā tālē, sava paša domās un nodo­mos, cerībās un bažās.

Gleznotājs zīmēja gandrīz veselu stundu.

Tad viņš noslēpa atkal savu «brīnumaino kociņu» un bloku iedeva Garajam Šķēpam, kurš to iesaiņoja.

Tāllidojuma Putns paņēma mutē vēl vienu cigāru un, ievilcis pirmo dūmu, sacīja:

— Virsaiti, tevi sagaida apmetnē liela godināšana, bet draud arī lielas briesmas. Vai es drīkstu runāt pavisam atklāti? Vai tu neņemsi man ļaunā?

— Es nedusmojos uz jums, Tāllidojuma Putns un Ga­rais Šķēps.

— Lai tad Garais Šķēps pasaka mūsu domas!

— Lai viņš runā, hau.

Garais Šķēps bridi domāja.

— Virsaiti Matotaupa, — viņš beidzot uzsāka. — Tāl­lidojuma Putns Brīnumkociņš un es, mēs pametām tavu viesmīlīgo telti un Lāču cilts medību laukus. Mēs allaž ar pateicību pieminēsim tavu viesmīlību, ar kādu tu mūs uzņēmi. Ja mēs tagad aizejam, tad lai pēdējā dāvana tev būtu tīra patiesība, ko mēs tev sakām, kā tas brāļu starpā piedien.

— Hau.

Harka klausījās uzmanīgi. Ja kāds vīrs lieto tik daudz vārdu un apliecinājumu, iekams saka to, kas viņam sa­kāms, tad var secināt, ka tas ir kaut kas sevišķi svarīgs. Gandiīz tā kā bailes sametās no šāda paziņojuma. Bet Harka bija nupat kopā ar savu tēvu pievārējis prērijas un Klinšu kalnu visbīstamāko plēsoņu. Diezin vai ir vēl kas grūtāks par šādām medībām, tāpēc viņš kopā ar tēvu rāmi uzklausīs, kas Dzeltenbārdim sakāms. Matotaupa paliks vienmēr uzvarētājs, vienalga, kādas briesmas vi­ņam uzbruktu. Tā Harka domāja un klausījās.

— Matotaupa, tu un visi Lāču cilts karavīri, tiklab Og- lalas, Dakotas, jā, visas Siu tautas zina, ka reiz visa zeme, sākot ar Lielo Ūdeni, no kura saule uzlec, un beidzot ar Lielo Ūdeni, kur saule vakaros nogrimst, pie­derēja sarkanādainajiem. Viņi medīja bizoņus, aļņus, an­tilopes, lāčus, meža cūkas, viņi audzēja maisu un tabaku, viņi uzcēla lielas apbrīnojamas un noslēpumainas celtnes kalnu vai čūsku izskatā. Viņi bijībā godināja Vakan- tanku, Lielo Burvi, bailēs drebēja tā putna priekšā, kam Zibens bultu acis un pērkonbalss, un nekad neskāra pa­kalnu Svēto Mālzemi ar ieročiem rokās. Viņi daudz dzie­dāja un daudz dejoja. Viņi runāja taisnību un bija dros­mīgi. Tā tas bija kopš senseniem laikiem. Tad ieradās bal­tie cilvēki, tie visi gribēja iegūt zemi. Viņi sagrāba zemi, arvien vairāk zemes. Sarkanādainajiem vajadzēja vai nu mirt, vai piekāpties. Tagad baltie cilvēki atnākuši līdz tai robežai, aiz kuras prērijas un meži pieder pie dakotu medību laukiem. Viņi grasās izlauzt ceļu Uguns Zirgam cauri pani prērijām, dakotu zemju dienvidrobežā.

Nu ir tuvu laiks, kad dakotu karavīri vairs nedrīkst snaust. Viņiem jātur acis vaļā, ausīm jāieklausās katrā troksnī, un stopam, bultām un duncim jābūt pastāvīgi pie rokas. Jūsu Galvenie virsaiši un Lielie Burvji ir runājuši ar balto karavīru virsaišiem un ar svētiem zvērestiem apzvērējuši kādu līgumu. Balto cilvēku virsaiši ir jau daudzus zvērestus lauzuši, tāpēc es jums saku: neguliet, bet esiet modri!

Jums ir gudrs un nelokāms burvis un Galvenais vir­saitis Tatanka Jotanka. Viņš nav nekāds draugs baltajiem cilvēkiem, bet viņš domā taisnīgi. Jums ir jūsu' apmetnē burvis Havandšita. Viņš ir ļoti vecs, gandrīz divtik vecs kā Tatanka Jotanka. Mēs runājām ar Havandšitu tavā vigvamā, virsaiti. Kad viņš bijis jauns, viņš redzējis me­žus un pļavas, ko neviens cits no jums vairs nav redzējis. Viņš ir vēl karojis Tekumzē Kalnu Lauvas vadībā, kad visi sarkanādainie apvienojās pret baltajiem cilvēkiem un tomēr tika uzvarēti. To viņš nespēj aizmirst. Viņš ir bijis un palicis balto cilvēku nesamierināms ienaidnieks. Bet viņš bijis spiests arī atzīt, ka baltajiem cilvēkiem ir lie­lāki un iedarbīgāki noslēpumi nekā viņam. Šos noslēpu­mus viņš grib izdibināt, lai varētu arī tos savaldīt. Viņš grib tos viens pats iepazīt, gluži viens, nevienam citam no jums neļaut ieskatīties šajās zināšanās, tāpat kā viņš pa­stāvīgi mēdz arī viens pats savā teltī izrīkoties ar gariem. Viņš nespēj ielauzties balto cilvēku noslēpumos, nesa­runājies ar baltajiem cilvēkiem. Bet viņš grib slepeni ar tiem sarunāties. Virsaiti, visos šajos pasākumos slēpjas lielas briesmas. Mēs Havandšitam teicām, ka Tāllidojuma Putnam nav nekādu īpašu noslēpumu, ka viņa acs tikai prot dziļāk ielūkoties cilvēkos, ka viņa rokas ir veiklākas nekā citu cilvēku rokas. Tam Havandšita netic. Havan­dšita domā, ka Tāllidojuma Putns ir baltais cilvēks, tātad ienaidnieks, kas negrib savu noslēpumu atklāt, — tāpēc viņš ir Havandšitam ne vien ienaidnieks, bet arī netīkams. Tātad mums vajadzēja iet, citādi teltīs būtu vēl izcēlies liels strīds. Hau.

Kad Garais Šķēps bija beidzis, Harka gaidīja, ko Mato­taupa atbildēs. Zēns raudzījās zemē uz pāris smilšu grau­diņiem un maziem akmentiņiem, viņš vēroja kādu zāles stiebriņu, kā tas kustējās, un dzirdēja sava zirga spraus- lošanu. Bet domāt nedomāja neko. Viņš deva pavēli visām domām norimt, līdz Matotaupa būs teicis savu vārdu.

Bet arī virsaitim vajadzēja laiku, lai dzirdēto apsvērtu. Tikai tad viņš ņēma vārdu.

— Vai Havandšita nebūtu uz pareizā ceļa? Viņš ienīst baltos cilvēkus, kas sarkanādainajiem nolaupa zemi. Lau­pītājus ienīstu arī es. Viņš vēlas izzināt balto cilvēku noslēpumus. Tas ir labi. Bet viņš ir maldījies, domādams, ka Tāllidojuma Putnam ir šādi noslēpumi. Mēs viņam pa­skaidrosim, ka viņš ir maldījies. Viņš maldās arī, domā­dams, ka Tāllidojuma Putns jānīst. Tāllidojuma Putns ir taisnīgs un gudrs cilvēks, un viņam jābūt mūsu brālim.