Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

— Harka Kramakmen Modrā Acs Vilku Nāve! Uz­klausi mani! Tev nevajag maniem vārdiem, kurus tagad teikšu, sekot. Tas, ko es teikšu, tev pašam jāapsver, un tad tu vari brīvi atbildēt pēc sava prāta! Tiklīdz ausīs rīts, es došos pretī lācim, kas saplosīja manu brāli. Ar šo nazi es to nogalināšu! Neviens, kas nepieder pie Mato­taupas telts, nedrīkst šai atriebībā ņemt dalību. Tagad nu es tev vaicāju, kaut arī tu skaiti tikai savu divpa­dsmito vasaru: vai gribi doties man līdzi? — Virsaitis pār­baudoši uzlūkoja dēlu. Viņš nepaskatījās uz Šonkas pusi, kurš sēdēja līdzās Harpstenā telts dibenā.

— Es iešu tev līdzi, tēv, — Harka nešaubīdamies cieši noteica.

— Vai tu nebaidies no lāča ķetnām?

— Nē, tēvs, — atbildēja Harka, — kopā ar tevi es ne­baidos.

— Vai tu nebaidies no lāča gara?

— Nē, tēvs, — Harka arī šoreiz cieši noteica. Bet viņš kļuva bāls.

— Tad tu rīt nāksi man līdzi, Harka Kramakmen.

— Es iešu tev līdzi, — Harka atkārtoja.

Tad zēns aizgāja uz savu guļvietu pie telts ieejas. Viņš atgūlās un tūdaļ arī cieši aizmiga. Viss likās tik vien­kāršs un skaidrs, kopš bija atgriezies tēvs. Matotaupa bija guvis labu medījumu, viņš uzvarēs lāci un atriebs brāli. Un Harka drīkstēja palīdzēt. Viss tiktāl bija labi, hau.

Kad.nakts tumsa sāka klīdināties un saules gaisma at­kal iedzīvināja visas krāsas, arī Lāču cilts ciems atdzīvo­jās. Neviens negribēja atpalikt no pavadītājiem, kas gāja virsaitim Matotaupam un viņa dēlam Harkam līdzi kādu ceļa gabaliņu prērijā vai arī līdz krūmājiem. Ar skaļiem uzmundrinošiem saucieniem puiši un zēni ielenca abus aizejošos.

Matotaupa bija ģērbies, kā paradis šādās reizēs — kājās ādas bikses un mokasīni. Auguma augšdaļa bija kaila, gluda, ietaukota. Seja izkrāsota ar sarkanu krāsu — asins krāsu, dzīvības un cīņas krāsu. Viņš nebija apbruņo­jies ne ar šķēpu, ne stopu un bultām, tikai ar nazi. Har­kam bija līdzi paša nazis un atsperīgā vāle. Viņš sekoja ar bizoņzirgu pa tēva zirga pēdām.

Abi uzsāka vieglu riksi. Bija patīkami jāt rītausmā pa svaigas elpas pilno prēriju, ko gaiši apspīdēja saule un kur vēdīja viegla vēja pūsma, skatienam sniedzoties tālu zālainē, kas pletās līdz viņējo kalnu pakājei.

Matotaupa uzņēma ceļu uz dienvidiem. Pēcpusdienā bija sasniegts pakalns, uz kura Matotaupas brālis liktenī­gajā naktī bija apmeties kopā ar abiem karavīriem. Tēvs un dēls nokāpa no zirgiem pie vecās ugunskura vietas, piesēja zirgus, tā ka tie varēja ganīties, bet nevarēja nekur aizklīst, un mazliet ieēda no līdzpaņemtās ceļamai- zes. Tad piesardzīgi nokāpa no pakalna, meklēja, kamēr atrada pēc pēdām vietu, kur Matotaupas brāli bija saplo­sījis lācis.

Tūlīt pēc tam abi atgriezās pakalnā pie mustangiem. Matotaupa uzmanīgi vēroja dzīvnieku izturēšanos. Tie bija pilnīgi mierīgi un bezrūpīgi. Liekas, pat vilki nebija tuvumā manāmi. Gaudošana, ar kādu daži no šiem plēso­ņām mēdza apsveikt nakts iestāšanos, atskanēja kaut kur no tālienes tikko dzirdami.

Uzlēca mēness. Tas pagrieza pret zemi pilno, apaļo seju un apgaismoja apkārtni, mēness gaismā visas kontū­ras bija labi saskatāmas, kaut arī nereāli bezkrāsainas.

— Paliec pagaidām šeit, bet neaizmiedz, — Matotaupa sacīja Harkam. — Es vēl pajāšos tepat apkārt. Mēness spīd tik gaiši, ka es varbūt vēl kaut ko atradīšu. Gadī­jumā, ja tev pašam draud kādas briesmas, tad laidies tū­līt uz sava ātrā bizoņzirga prom.

— Vai es nedrīkstu jāt tev līdzi?

— Var arī, ja tu pārāk nenogursi.

— Es nenoguršu.

— Norunāts.

Abi pēc īsā atpūtas brīža jādelēja visapkārt.

Pēkšņi Matotaupa, pārsteigumā iekliegdamies, apturēja zirgu. Arī Harka satvēra pavadu un apstādināja savu zirgu.

— Harka, — šurp! Ko tu tur redzi?

— Lāča pēdas, tēvs!

—- Jā, lāča pēdas. Vecas vai svaigas?

— Samērā svaigas, tēvs. Varbūt tikai pāris stundu vecas.

— Tā tas ir. Un kādā virzienā lācis skrējis?

— Uz to pusi, no kurienes mēs nācām!

— Jā. Un kas mums būtu darāms?

— Sekosim šīm pēdām, tēvs!

— Hau. Iesim!

Matotaupa pagrieza zirgu, jāja soļos un, zemu nolie­cies no zirga muguras, nenovērsa acu no zemes, uzmanī­dams pēdas. Tur, kur viņš tās bija atradis, tās varēja ļoti skaidri saskatīt, garā zāle bija nomīdīta. Bet tad nāca smilšains ceļa gabals, kur kumšķiem auga grīslis, un te vajadzēja stipri piepūlēties, lai pēdas nenozaudētu. Ma­totaupa un Harka nokāpa no zirgiem. Bieži tikai ar grū­tībām viņiem izdevās no vienas pēdas iespieduma tikt pie nākošā. Pagāja ilgs laiks, iekams viņi nogāja tikai nelielu ceļa gabaliņu. Bet pēdu virziens palika nemainīgs. Tās veda tieši uz Zirgu strautu, apvidu, kur atradās vigvami.

Matotaupa un Harka netērēja liekus vārdus. Bet abus urdīja viens un tas pats jautājums — vai lācis vēlreiz būs devies uz apmetni, lai tur saplosītu kādu kumeļu? Ko tur uzsāks vīri?

Nakts stundas gausi ritēja. Matotaupa nolēma kādu brīdi atpūsties un ļāva zēnam pagulēt. Viņš pats nelikās zinis par vienu negulētu nakti. Viņš nekad nebūtu varē­jis kļūt par dakotu karavīru, ja nemācētu bez miega un ēdiena izturēt divdesmit četras stundas.

Saule bija jau sen uzlēkusi un ataususi gaiša diena, kad Matotaupa un Harka, sekodami pa pēdām, atkal atgriezās pie Lāču cilts vigvamiem. Svešais Gliemežvāks, Garais Šķēps un Četāns sagaidīja viņus jau labu gabalu pirms krūmājiem.

No pļavas krūmāju vidū, no apmetnes puses, atskanēja burvja dobjā rībināšana un vīru skaļā rūkoņa, dejojot lāču deju.

Matotaupa sasveicinājās ar abiem karavīriem, kas bija viņam atnākuši pretī, Harka savukārt apsveicinājās ar Četānu.

Tiklab vīru, kā zēnu runas saistījās ap to pašu tematu. Četāns sacīja Harkam:

— Te nu jūs atkal esat. Mēs redzam, ka jūs esat uzgājuši lāča pēdas un pareizi tām sekpjuši. Tikai lācis bija mazliet ātrāks par jums!

— Četān, kur viņš tagad ir? Kas te pie jums atgadījies?

— Ļoti daudz, Harka. Mums ir svarīgi un neparasti viesi. Atnācis Tatanka Jotanka, viņš sēž Havandšitas vig­vamā, un vēl atnācis viens baltais cilvēks, arī burvis, un man liekas, viņš prot ar pērkondzelzi labāk apieties nekā Dzeltenbārdis. Bet gan jau jūs to visu redzēsiet paši ar savām acīm. Un lācis — tas mūs apciemoja viņnakt. Jums nebija vajadzības tik tālu jāt. Viņš atkal saplosīja un aizstiepa vienu kumeļu, neviens no mūsu vīriem neuz­drīkstējās stāties lielajam Pelēcim pretī.

— Četān! Uz kurieni viņš aizstiepa savu laupījumu? Viņš nevarēja tālu ar to tikt.

— Tu allaž visu ko zini. Viņš tomēr ir tālu aizskrē­jis — rietumu-ziemeļrietumu virzienā, pie kādas urgas, kas ietek Zirgu strautā; tur viņš omulīgi sēž un jūtas lie­liski.

— Lācis, kas saplosījis medījumu un savu tiesu gaļas stiepj līdzi, atstāj labi redzamas pēdas!

— Pēdas, kurām spēj izsekot pat bērns!

— Mēs viņu atradīsim un nogalināsim!

Tai pašā brīdī, kad šos vārdus teica Harka, tos sacīja arī viņa tēvs, kad bija dzirdējis Garā Šķēpa un Svešā Gliemežvāka ziņojumu.

Harka tikai tagad ievēroja, ka nav parādījies neviens no pārējiem karavīriem un zēniem. Daudzi bija aizņemti lāču dejā, citus, jādomā, nodarbināja tikai vienas domas: Tatanka Jotanka ir še. Bet vai tas vien būtu par iemeslu tam, ka neviens vairs nerādījās?