Līzelote VELSKOPFA - HENRIHA - HARKA- VIRSAIŠA DĒLS

Nākošajā dienā ap pusdienas laiku apmetnē izcēlās sa­traukums. Vecais Krauklis, kurš bija aizjājis līdz Mato­taupas brālim, atauļoja ar sviedros saskrietu zirgu. Viņa kliedzieni un auļu dipoņa izrāva visus no teltīm, atsauca ļaudis no strautmales, no apmetnes laukuma un prērijas apkaimes.

Kad jātnieks bija nonācis pie krūmājiem un nolēca no zirga, viņa seja nepauda neko labu.

— Ašā Bulta ir beigts! — viņš sauca. — Viņu saplosījis baismīgais lācis! Ak vai, ak vai!

Pirmajā brīdī klausītāji palika stāvam kā sastinguši, it kā šī ziņa būtu viņiem atņēmusi iespēju kustēties.

Tad pirmais no pūļa panāca uz priekšu Svešais Glie­mežvāks, lielā auguma afrikānis.

— Kā tas notika? Runā!

Karavīrs paraudzījās visapkārt.

— Kur ir Havandšita?

— Burvja vigvamā, — atteica Svešais Gliemežvāks.

— Es gribu vispirms ar viņu runāt!

Četāns, izpildīdams viņa vēlēšanos, aizgāja aprunāties ar Havandšitu. Viņš atgriezās jau pēc maza brīža.

— Burvis nevēlas nevienu uzklausīt, — viņš paziņoja. — Lāča gars dusmojoties, viņš teica.

Ļaudis no jauna sagrāba izbailes un apjukums. Arī Harka nespēja atbrīvoties no stinguma.

Beidzot Svešais Gliemežvāks atkal saņēmās.

— Kur ir tavs pavadonis? — viņš jautāja Vecajam Krauklim.

— To, kas no mirušā atlicis, viņš ietina savā segā un atgriežas atpakaļ pa to pašu ceļu kā es, tikai lēnāk.

— Tad jāsim viņam pretī!

— Hau, jāsim viņam pretī!

Visi vīri, puiši un zēni, kas vien bija apmetnē, skriešus metās pēc saviem zirgiem, atraisīja tos un tad, izstiepu- šies garā rindā, rikšoja cits aiz cita, aiz Vecā Kraukļa, kurš bija nogurušā zirga vietā paņēmis sev citu. Nepa­gāja necik ilgi, kad viņi sastapa jauno karavīru, Antilopes Dēlu, kurš veda mirušo uz sava zirga.

Viņu sagaidīja ar vaimanām, ar saucieniem atriebties rijīgajam zvēram. Vīri, puiši un zēni zirgos ielenca jauno karavīru, un tas skaļā balsī pavēstīja:

— Klausieties, Lāču saimes karavīri, kas esat piederīgi dižās dakotu cilts Oglalas ģintij! Ašā Bulta, Matotaupas brālis, ir miris! Tas notika šādi: mēs bijām aizjājuši tālu uz dienvidiem, uz tiem apvidiem, kur sastapām lielos bi­zoņu barus. Jūs zināt, ka dažu ļoti vecu bizoņu gaļu mēs pametām turpat. Arī teļi bija palikuši. Plēsoņas svinēja svētkus. Mēs redzējām arī lāča pēdas, lielu ķetnu pēdas. Jā, tam vajadzēja būt meklētajam — lielajam Pelēkajam! Mūs sagrāba satraukums. Pēdas bija ne vecākas par pusi dienas. Taču līdz pat tumsai mums neizdevās zvēru atrast.

Tad mēs apmetāmies uz kāda pakalna un iekūrām lielu ugunskuru. Uguns atbaida plēsoņas, un no pani mēs varē­jām būt droši, jo nebijām atraduši ne mazākās pazīmes no viņiem, ne arī matījuši viņu telšu dūmus. Mēs nolē­mām pārmaiņus nakti stāvēt sardzē. Visu laiku viens no mums paliks nomodā. Pusnaktī sardzē stāvēt vajadzēja Ašajai Bultai. Mēs abi, ko jūs redzat šeit dzīvus, šai stundā gulējām ciešā miegā. Pēkšņi mūs uzrāva kājās drausmīgs kliedziens un zirgu kņada. Biedrs palika pie zirgiem, bet es ar šķēpu rokā skrēju uz līdzenumu, no ku­rienes bija atskanējis kliedziens. Es kliedzu, cik spēka, un, kad pienācu tuvāk, redzēju lāci skrienam prom. ,Es metu tam nopakaļ šķēpu, bet netrāpīju. Es izšāvu tam no­pakaļ visas bultas, bet trāpīju tikai kreisajā pakaļējā ciskā. Lācis aizmuka. Kad redzēju, ka nav vairs nozīmes tam dzīties pakaļ, es palūkojos pēc Ašās Bultas. Viņš gu­lēja saplosīts zālē. Droši vien, stāvēdams sardzē, viņš bija pamanījis lāci tuvojamies. Un, domādams par sapņa pare­ģojumu, cerēja gūt slavu un viens pats tikt ar zvēru galā, tāpēc mūs nemodināja. Bet viņš nespēja lāci nogalināt, lācis nogalināja viņu pašu!

Šim stāstam par atbalsi atskanēja jaunas vaimanas. Tad visi pagrieza zirgus un skumjais gājiens devās atpakaļ uz teltīm. Un no jauna pie dakotu vigvamiem cauru nakti nerimās vaimanas. Bet Havandšita no savas telts laukā neiznāca.

Karavīri pakāpās smilšu pakalnā, no kurienes varēja vistālāk pārredzēt. Tur viņi stundām ilgi rībināja bungas, dodami ziņu virsaitim Matotaupam, lai viņš atgriežas ap­metnē.

Dienu vēlāk viņš beidzot atgriezās.

Harka, Harpstenā un Sproggalvis, kas uzmanīja no agra rīta līdz vēlai naktij, ieraudzīja jātniekus reizē ar kara­vīriem. Zēni metās pie saviem zirgiem un aulekšoja pretī virsaitim un viņa pavadoņiem. Harka uz sava bizoņzirga jāja pa priekšu, viņam pa pēdām sekoja Harpstenā uz ābolainā, un pēdējais jāja Sproggalvis. Harka, būdams tālu citiem priekšā, pirmais piesteidzās pie tēva un pārē­jiem medniekiem.

— Hi-jē-hē! Hi-jē-hē! — zēni apsveikdami sauca. Vir­saitis nebija ievainots. Lepns, starojošs — viņš sēdēja savā zirgā, kam pāri krustiem bija pārmestas divas brūno lāču ādas un trīs sermuļādas. Viņam bija medībās labi paveicies, kaut ari nebija laimējies tikt uz pēdām grizli lācim. Arī viņa pavadoņi — Garais Šķēps, Vecais Anti­lope un vēl ceturtais karavīrs nebija palikuši tukšā. Ga­rajam Šķēpam bija izdevies nošaut ērgli, un tā astes spal­vas viņš bija nolēmis dāvāt Matotaupam kā pateicību par viesmīlību.

Tā zēnu skumjas remdināja prieks un paļāvība. Mato­taupa, lielais mednieks, laimīgi atgriezies ar pārējiem medniekiem mājās.

Šī ziņa izplatījās ar vēja spārniem visās teltīs, visi skrie­šus metās pretī apsveikt virsaiti. Vienīgi Havandšita arī tagad vēl nenāca no savas telts laukā.

Piejājot tuvāk, Matotaupa jau bija ievērojis uz kāda pakalna apmetnes dienvidos ādas segās ievīstīto mirušo, kurš vairs nedrīkstēja pieskarties zemei. Nonācis ap­metnē, viņš jautāja sagaidītājiem, kas ir mirušais. Un tad viņš dabūja zināt, ka lācis, kuru viņš nebija atradis, no­galinājis viņa brāli.

Gandrīz veselu minūti valdīja pilnīgs klusums. Prieks no virsaiša sejas pagaisa, un tajā atspoguļojās dziļas skumjas. Lēnām, soļos viņš vadīja zirgu pakalnā. Tur viņš palika stāvam, un līdzās palika stāvam arī Harka — no visiem apkārt stāvošajiem tēvam vistuvāk. Pār prēriju pletās blāvi zilas debesis, vējā plīvoja zirgu krēpes un cilvēku mati. Kvēlojošā saules ripa grimdama vēl raidīja staru kūļus pār visu zemi līdz tālajam austrumu apvār­snim. Kā savas zemes valdnieks — izcilais mednieks, sēdēdams zirga mugurā, noraudzījās no pakalna uz bez­galīgo pļavu klajotni, uz strautiem un pauguru viļņiem, cik tālu vien sniedz acs.

— Brāli! — viņš svinīgi runāja. — Lielais Pelēkais tevi nogalinājis, bet mana roka tevi atriebs! Šī mana roka tevi atriebs un šis mans nazis, — Matotaupa pacēla gaisā garo, smailo asmeni, — šim nazim jātrāpa Pelēkajam sirdī, lai tu, mans brāli, tiktu atriebts! Neviens cits lai nedodas briesmās, neviens cits kā vien tas, kurš nāk no Matotaupas vigvama! Es esmu runājis, hau!

Pēc šī pēdējā vārda, kas izskanēja kā zvērests, vīri ilgi klusēja. Matotaupa raudzījās uz segās ievīstīto mirušo brāli, raudzījās prērijā. Visi zināja, ka viņa lēmums ir ne­grozāms.

Soļos, lēnām, kā jājuši šurp, tā arī visi kopā ar virsaiti atkal jāja pa nokalni lejup uz apmetni. Matotaupa, Garā Šķēpa pavadīts, iegāja savā teltī.

Sievietes pie pavarda sagatavoja maltīti, tika aizkūpi­nātas pīpes un cigāri. Sarunas nevedās. Tikai šad tad iz­metot pa vārdam, Matotaupa ar viesiem pārrunāja no­tikušo.

Kad bija laiks doties pie miera, Matotaupa piesauca klāt Harku.