Zena Grejs - Arizonas lauva

Zirgs stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, kamēr viņa iekritušie sāni smagi cilājās.

«Acīmredzot, jūs nākat no tālienes,» Estere ātri sacīja. «Vai esat slims, vai varbūt jums gadījusies kāda nelaime?»

«Nē, jaunkundze — mēs abi esam tikai… stipri no­vārguši,» viņš izdvesa, atbalstīdams seju rokās.

Estere ziņkāri aplūkoja lielos, sudraba meksikāņu pie­šus, melno ādas maksti ar lielu sudraba burtu «E», no kuras rēgojās ieroča ziloņkaula rokturis, kuru uzlūkojot Esterei neviļus bija jānodreb, kaut arī viņa bija pieradusi redzēt vīriešus apbruņotus.

«Atvainojiet mani… vienu mirkli, jaunkundz,» svešais sacīja. «Nedomājiet, ka esmu … pilnīgi aizmirsis pieklā­jību … tūlīt būšu … tiktāl atspirdzis … ka varēšu sniegt jums paskaidrojumus.»

«Nevis jums, bet man jāatvainojas,» Estere ātri atbil­dēja. «Biju pilnīgi piemirsusi aicināt jūs namā. Ja jums kaut kas vajadzīgs …»

«Pateicos, jaunkundze… esmu tikai bezgala nogu­ris… un pusē nomiris badā … kaut izsalkuma nejūtu.»

«Vai jūs nākat no tālienes un vai jau sen kopš neesat ēdis?» Estere līdzcietīgi jautāja.

«Nezinu vairs cik ilgi… un cik tālu,» viņš atbildēja. «Katrā ziņā . . . pārjāju augstienes .. .»

«Tik tālu? Bet tas taču šausmīgi!»

«Jā, tā bija … Augšā es satiku … kādu mednieku … tas parādīja man … ceļu uz Helztida rančo … bet es … nomaldījos.»

Sajā brīdī mazais Bobs, kurš līdz šim bija slēpies aiz māsas muguras, iznāca priekšā un, nostājies iepretī sve­šajam, svarīgi jautāja:

«Sakiet, kungs, jūs varbūt esat ievainots?»

«Hallo, jaunais cilvēk… tevi es nemaz neredzēju… Nē, es neesmu … ievainots.»

«Bet sasodīti noguris gan jūs izskatāties,» Bobs līdz­jūtīgi turpināja.

«Tācls es arī esmu.»

«Vai jūs visu laiku nācāt gar mūsu strautu?»

«Jā, no pat avota.»

«Vai redzējāt tajā lielas foreles?»

«Redzēju, dēliņ .. . sevišķi tur augšā … dīķos.»

«Cik lielas?»

«Tādas, kā mana roka … Tu laikam esi liels makšķer­nieks? Liekas, zvejojot esi iekritis ūdenī?»

«Makšķerējot — es? Nekā tamlīdzīga! Estere — tā ir mana māsa — sauca mani, un tā es neuzmanījos un tur­klāt man bija uzkodusies forele īstas valzivs lielumā, un tad es slīdēju uz tā Dieva nolādētā debessuņa no ak­mens …»

«Bet, Bob!» Estere viņu pārmetoši pārtrauca. «Tu taču nedrīksti lietot tik neglītus vārdus!»

Svešais izbrīnā pacēla galvu un sāka sirsnīgi smieties.

«Tiešām, dēliņ… tavā vecumā tas bija visai stipri teikts!»

«Viņš ir nelabojams,» Estere nokaunējusies sacīja. «To viņš, tāpat kā otrais brālītis, iemācījies no mūsu pavāra.»

«Nu, gan jau jaunie kungi atkal atmetīs šo ieradumu,» Emss labsirdīgi piezīmēja. Viņa balsī bija kaut kas, kas Esterei ārkārtīgi patika. «Tātad jums ir pavārs, kas lā­das?»

«Pavisam šausmīgi, bet šeit ir grūti atrast citu. Tur­klāt viņš ir ļoti spējīgs savā arodā un krietns, uzticams cilvēks — tikai no lādēšanās tas nevar atradināties.»

«Sakiet, jaunkundz, vai šo pavāru nesauc par Džo Ke- belu?»

«Jūs pazīstat Džo?» Estere pārsteigta iesaucās un viņa pati nesaprata, kādēļ šis apstāklis to iepriecināja.

«Protams, pa daļai,» viņš smaidīdams atbildēja. «Vai jūs būtu tik laipna, jaunkundz, un palūgtu Džo iznākt pie manis?»

«Zināms, ar vislielāko prieku,» Estere sirsnīgi teica. «Bet vai nebūtu vienkāršāk, ja jūs tūlīt nāktu man līdzi? Džo taču tikpat aicinās jūs namā.»

«Diemžēl, to es nevaru — man visi locekļi ir kā sastin­guši.»

«Es jums palīdzēšu — nāciet, atbalstieties pret mani!» Estere dedzīgi iesaucās. «Man ir lāča spēks — vismaz tēvs vienmēr to apgalvo.»

Viņš uzlūkoja jauno meiteni, it kā tikai tagad redzētu to pirmo reizi.

«Jūs esat ļoti laipna, jaunkundz, bet…»

«Labi, tādā gadījumā es pasaukšu Džo,» viņa to ātri pārtrauca. «Ko lai saku viņam, kas jūs esat?»

«Sakiet viņam, ka atnācis viņa vecais draugs — Ričs Emss.»

Jaunā meitene gandrīz skriešus devās uz namu, jau notālēm saukdama:

«Džo!… Hē, Džo!»

Viņa aizelsusies iegāja gaišajā, spodrajā virtuvē, ku­rai šīs abas iepriecinošās īpašības piemita tikai kopš tā laika, kad te sāka rīkoties Džo Kebels. Pavāra virtuvē ne­bija, bet viņa dzirdēja to svilpojam ēdamistabā, kas atra­dās turpt līdzās. Estere atrāva durvis.

«Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es jūs saucu?» viņa aiz­elsusies jautāja.

Mazais, ne visai jaunais pavārs ar lielo degunu un uz­ticīgām suņa acīm, vienmēr nopietnajā sejā, valkāja ap­žilbinoši baltu cepurīti un tādu pat priekšautu.

«Nē, Esteres jaunkundze! … Kas tad, triju velnu vārdā, īsti noticis, ka esat tik neparasti uztraukta?» viņš smaidīdams jautāja.

«Tur atnācis kāds svešinieks,» viņa stāstīja. «Viņš ir pavisam novārdzis un sēž ārā… Laikam viņš tālu jājis, jo viņa zirgs ir tuvu sabrukšanai… Nāciet, Džo, viņš ap­galvo, ka pazīst jūs.»

«Nu, tādēļ jau jums nevajag tik stipri nosarkt,» viņš mierīgi atbildēja. «Mani pazīst velnišķīgi daudz cilvēku, kādam miljonam esmu jau vārījis ēst.»

«Bet šis cilvēks ir pavisam citāds … Nāciet taču āt­rāk, Džo!»

«Nu, nu, jaunkundz, tik uztrauktu es jūs nekad vēl ne­esmu redzējis! . . . Tātad viņš ir citāds kā visi?» pavārs jautāja, neizrādīdams ne vismazāko interesi par viesi.

«Jā, arī slims viņš ir un nevar paiet. Jums jāpalīdz viņam.»

«Un droši vien tāds ļoti jauns zēns, ko?»

«Nē, gluži jauns viņš nav. Bet viņš esot jums ļoti labs draugs. Viņa vārds ir Ričs Emss.»

«Ričs Emss?» pavārs iekliedzās, un piena kanna, ko tas turēja rokā, dārdēdama noripoja zemē.

«Tātad jūs viņu pazīstat?»

«Svētais bimbam, protams, pazīstu!»

Priekšautam plandoties, viņš izmetās no istabas. Es­tere gribēja tam sekot, bet tad viņai ienāca prātā, ka nu viņai taču vairs nav iemesla izrādīt tik lielu steigu. Viņa gāja lēnām, pūlēdamās noslēpt savu interesi. Ārā viņa sa­tika Bobu, kas lepni pavadā veda svešinieka zirgu, kamēr Džo drīzāk nesa savu viesi, nekā atbalstīja to. Tomēr vis­vairāk Esteri pārsteidza pavāra sejas izteiksme: bez ārspīlēšanas — šis citkārt neglītais cilvēks priekā bija kļuvis skaists.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja tai, «es gribu ievest viņu savā būdā. Bobs pa to laiku novietos stallī viņa zirgu.»

«Labi, Džo. Ja jums kas vajadzīgs, pasakiet man. Es palīdzēšu Bobam.»

Aizejot viņa vēl dzirdēja Džo sakām Emsam:

«Pie velna, man šķita, ka ausis mani viļ, kad viņa teica, ka Ričs Emss esot atnācis! Vai tiešām tas esi tu, Arizonas Lauva, tu, sasodītais, mīļais debessuns? . . . Vai zini, kā tev trūkst? Nekā cita, kā viena kārtīga viskija! Tev jā­dzer, vecā klaburčūska, kamēr deguns tev sāk spīdēt — gan tad tu atkal tiksi uz kājām. To mēs tūlīt izdarīsim, dēls, un lai velns mani aizrauj pa daļām, ja es nedzeru tev līdzi kā senajās dienās!»

Estere priecājās, kad nevarēja vairs sadzirdēt pļāpīgā pavāra vārdus, jo baidījās, ka tas varētu vēl vairāk aiz­rauties un sākt lietot izteicienus, kas nav piemēroti jau­nas meitenes ausīm. Viņa steidzās pakaļ brālim, tomēr Bobs kategoriski atteicās atdot viņai Emsa zirga pavadu. Tikai stallī viņš beidzot atļāva viņai piepalīdzēt, jo Džeds, kučieris, bija aizvedis tēvu uz Jampu. Estere atzina par labāku pasaukt puisi Smitu un likt tam pienācīgi apkopt līdz nāvei novārgušo zirgu un tādēļ aizsūtīja Bobu pēc viņa. Palikusi viena, viņa sāka glāstīt zirgu, ko tas viņai labprāt atļāva.