Zena Grejs - Arizonas lauva

«Miljons zibeņu un pērkonu, kaut nu man būtu šau­tene!»

Estere nu jau bija noklausījusies labu daļu no Džo Ke- bela lamu vārdiem. Kaut viņa zināja, ka mazie pie tam nekā ļauna nedomā, viņa tomēr atzina par vajadzīgu iejaukties.

«Puikas, vai jūs tūlīt neizbeigsiet šo riebīgo lādēša- nos!» viņa draudoši uzkliedza tiem.

Iestājās dziļš klusums. Abi ļaundari sastinga un ne­kustējās.

«Nemaz neizliecieties — es skaidri redzēju jūs un visu dzirdēju!»

«Tev vajadzētu labāk izbāzt degunu pa logu, Estere! Ja mēs nebūtu uzmanījuši, tas smerdelis būtu piegānījis ar savu elpu visu namu!» Bobs pašapzinīgi sacīja, kamēr Ronalds apmierināts ņirgājās.

Estere tikai ar pūlēm valdīja smieklus.

«Kur tad jūs vispār tik vēlu bijāt?» viņa jautāja.

«Nieki, Ester, mēs godīgi gulējām!»

«Nemelojiet!»

«Mēs nemelojam, tas Dieva nolādētais zvērs mūs uz­modināja!»

«Puikas, to es noteikti pastāstīšu tēvam!» Estere brī­dināja, un šie draudi arī šoreiz nepalika bez iespaida.

«Ak, lūdzu, nē!» Bobs ubagoja.

«Es tas nebiju, Estere, — tas bija Bobs!» Ronalds vai­manāja.

«Kaunies novelt vainu uz citu!» Estere sacīja. «Un nu ātri, kas noticis?»

«Bet vai tu mūs nenodosi?»

«To nevaru apsolīt, kamēr nezinu, kas īsti noticis. Tā­tad, ko jūs atkal esat izdarījuši?»

«Mēs slepus aiznesām Fredam ko ēst!»

«Fredam? Kādēļ? Kur tad viņš ir?»

«Taisnību sakot, tas nebija Fredam pašam, bet tiem diviem vīriem, kas viņu pārveda; tie lūdza, lai mēs pagā­dājot viņiem ko ēst.»

«Kur tad viņi ir?»

«Stallī.»

«Vai Freds bija piedzēries?»

«Nezinu — bija tumšs, un viņš tūlīt iekrita sienā, bet abi svešie vīri sūtīja mūs pēc ēdiena.»

«Labi — un nu ejiet gulēt. Tēvam es neko neteikšu,» Estere sacīja un, aizvērusi logu, nogūlās līdzās Ģertrū­dei. Tomēr apziņa, ka stalli kopā ar Fredu atrodas divi sveši cilvēki, viņu stipri uztrauca.

Sī bija jau otrā reize, kad Freds tika pārvests mājās šādā stāvoklī. Kādu dienu tēvs tomēr dabūs zināt, kā uz­vedas viņa vecākais dēls. Freda rīcība sagādāja Esterei lielas bažas. Līdz šim viņa nebija gribējusi ticēt neglīta­jām baumām par Freda uzvešanos, bet nu arī viņa bija spiesta nostāties šī fakta priekšā, kas kopā ar dažiem ci­tiem apstākļiem draudēja padarīt ģimenes stāvokli ļoti draudošu.

Kad Estere Helztida beidzot aizmiga, viņas spilvens bija mitrs no asarām.

* * *

Estere uzmodās ar viņai pavisam svešu sajūtu: viņa bija salauzta un satriekta, un gandrīz nožēloja, ka tai bija lemts piedzīvot šo jauno dienu.

Brīdi viņa vēl palika vaļējām acīm guļam gultā un klusībā pārmeta sev savu apkaunojošo mazdūšību.

Viņa dzirdēja, kā abi puisēni augšā sarunājas un tad pēc iespējas klusāk nokāpa lejā. Ģertrūde piecēlās, apģēr­bās un sāka zoboties par lielās māsas slinkumu; tomēr Esterei trūka apņēmības atstāt gultu un doties pretī drau­došajai nelaimei, kuras tuvošanos viņa tumši nojauta.

Beidzot viņa tomēr piecēlās, kaut juta, ka nespēs pie­nācīgi pretoties tam, kam vajadzēja nākt. Ģērbjoties, viņa pēkšņi ievēroja, ka šodien tā piegriež savai ārienei daudz vairāk vērības kā citkārt.

Domīgi viņa aplūkoja sevi spogulī. Viņa zināja, ka ir glīta, bet šodien tā vēlējās būt sevišķi pievilcīga, kaut cit­kārt piegrieza savam izskatam visai maz vērības. Pēkšņi tumšs sārtums iešalca viņai vaigos un Estere pati sadus­mojās par to.

Brokastīs viņa ieradās par vēlu. Bērni jau bija pa­ēduši un atkal aizskrējusi. Bet toties viņa, sev par lielu pārsteigumu, satika ēdamistabā Fredu. Viņš apsveica māsu neparasti silti, tomēr Estere palika mierīga un vēsa. Freds bija rūpīgi noskuvies, apģērbis tīru kreklu un ap­sējis jaunu kaklasaiti, tomēr viņa saulē iedegusī seja iz­skatījās gurda un novārgusi.

Džo, kas ienesa Esterei brokastis, apsveica to vārdiem:

«Labrīt, Esteres jaunkundzi Šodien jūs esat pamatīgi nokavējusies — gan laikam tādēļ, ka esat tik ļoti uzcirtu­sies … Fredam par godu?»

«Labrīt, Džo!» Estere īsi atbildēja un sāka ēst. Viņu pārsteidza pavāra tonis, un viņa ziņkāri gaidīja, ko Freds atbildēs uz tā piezīmi.

«Džo stāstīja man par kādu svešinieku, kas vakar esot ieradies,» Freds iesāka, kad pavārs bija izgājis. «Kas tas īsti ir par cilvēku?»

«Kā lai es to zinu? Pajautā Džo, jo šis Ričs Emss taču ir viņa draugs!»

«To es arī darīju, bet krietnais Džo šorīt ir tik mazru­nīgs, ka pat atmetis savu parasto lādēšanos. Kā tad šis Emss izskatās?»

«Nu .. . tas ir kāds kovbojs — ne visai jauns … Tur­klāt viņš bija tā novārdzis un viņam bija uzaugusi tik liela bārda, ka grūti būtu pateikt, kāds viņš izskatās pa­rastos apstākļos.»

«Man šī lieta nepatīk… Es jau pateicu Džo, ka būtu labāk, ja viņa draugs pēc iespējas ātrāk atkal aizietu no mums.»

«Bet kādēļ tā, Fred?» Estere sašutusi iesaucās. «Vai tiešām viesmīlība tev ir tik sveša lieta? Sis cilvēks taču bija novārdzis līdz nāvei un galīgi izsalcis!»

«Tu, protams, esi gatava iekrist uz ikvienu komēdiju, ko kāds tev tēlo priekšā!» Freds zobgalīgi atbildēja.

«Paldies Dievam, Helztida rančo tev vēl nav nekādas noteikšanas!» Estere tādā pat tonī atcirta. Tad viņa pie­vērsās pavāram, kas šajā brīdī ienāca un piebilda: «Džo, nepievērsiet ne vismazāko vērību naidīgajam stāvoklim, kādu Freds acīmredzot domā ieņemt attiecībā pret jūsu draugu. Izturieties pret Emsa kungu tā, it kā šis būtu viņa paša nams.»

«Liels paldies, Esteres jaunkundz!» pavārs vienkārši atbildēja. «Es tikpat būtu lūdzis jūsu atļauju to darīt, jo man būtu sasodīti nepatīkami izturēties pret šo cilvēku nelaipni.»

Estere uztvēra skatienu, ko viņš uzmeta Fredam, un šis skats tai sagādāja nemieru. Freds norija kādu piezīmi, kas ar varu lauzās tam pār lūpām.

«Kas tad īsti bija tie divi cilvēki, kas vakar pārveda tevi mājās?» Estere apjautājās brālim.

«Kas tev to stāstīja?» tas norūca. «Acīmredzot, man vajadzēs atkal reiz pataustīt, cik bieza āda ir maniem brāļu kungiem.»

«Ja tu tikai pieskarsies viņiem, es pastāstīšu tēvam, ka tu jau divas reizes esi pārvests mājās piedzēries.»

«Pie velna!» Freds nikni iekliedzās, pietrūkdamies kā­jās. «Ja gribi nolasīt man sprediķi, tad vismaz iznāc ārā, lai pavārs nedzird visu, ko runājam!»

Viņš izskrēja no istabas. Tomēr Estere nebūt nestei­dzās, un mierīgi turpināja ēst. Brīdi vēlāk no jauna ienāca Džo. Viņa sejā bija nopietnas bažas.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja, «es neesmu pļāpa, bet man jums kaut kas jāpastāsta, ja negribu pārsprāgt.»

«Man šķiet, šīs pūles varat aiztaupīt, Džo,» viņa ātri atbildēja. «Jūs laikam gribējāt man teikt, ka divi sveši vīrieši atkal reiz pārveduši Fredu piedzērušos?»

«Nē, kaut arī tā ir gluži jauka lieta … Es gribēju jums pastāstīt, kas tie bija par puišiem,» pavārs sacīja, kļūdams nopietns. «Kad viņi atnāca, es biju ārā un redzēju tos.»

«Nu, un kas tad tie bija?» Estere nepacietīgi jautāja.

«Viens no viņiem bija Baršs Henslers; arī otro es jau reiz esmu redzējis Jampā, bet viņa vārdu nezinu.»

«Henslers? Tas taču ir viens no bīstamākajiem lopu zagļiem, uz kuru tēvs ir tik nikns?»

«Pareizi — Henslers dzīvo Jampā un pieder pie Kleva Benarda bandas.»