Zena Grejs - Arizonas lauva

turpinājusi izglītību, kāmēr Džonu Helztidu, viņas tēvu, Jampas zelta lauki bija atvilinājuši šurp, Kolorado mežo­nīgajā ziemeļrietumu apvidū. Laimīgā kārtā viņš tomēr bija nācis pie atziņas, ka ir izdevīgāk apstrādāt un izman­tot zemi, nekā meklēt tajā noslēptās bagātības.

Piecpadsmit gadu vecumā Estere bija ieradusies Trebl- somā, lai uzņemtos rūpes par tēva saimniecību. Nu viņa jau bija sasniegusi deviņpadsmito gadu. Vecākais brālis bija par diviem gadiem vecāks. Tomēr tas netika viņai līdzi, vismaz vīriešu darbos no viņa nebija nekādas palī­dzības; vienīgi medījumus galdam tas piegādāja. Fredam nepatika dzīve rančo un ar to viņš bija sagādājis tēvam lielu vilšanos. Viņš gandrīz pastāvīgi klaiņoja kopā ar šaubīgiem jaunekļiem no Jampas zelta laukiem, kas atra­dās dienas jājiena attālumā no Treblsomas. Bez viņa ģi­menē vēl bija sešus gadus vecais Ronalds, septiņus gadus vecais Bobs un māsiņa Ģertrūde, kam gāja jau devītais gads. Šos trīs Esterei vajadzēja uzraudzīt un mācīt, to­mēr visgrūtāk viņai bija gādāt, lai mazie ārā pārāk netra­kotu. Un šis uzdevums prasīja nenogurstošu modrību un nepielūdzamu bardzību.

Vienīgi ziemā Esterei gadījās izdevība kārtīgi noturēt ar mazajiem mācību stundas, pārējos gadalaikos viņi pie­savinājās vienīgi to, ko viņiem mācīja pati daba. Ronalds bija dzimis mednieks, bet Bobs — kaislīgs makšķernieks, kamēr Ģertrūde visvairāk mīlēja puķes, kas Treblsomā auga neskaitāmos veidos.

Apstākļi, kādos dzīvoja Helztidu ģimene, nebija slikti, kaut arī Esterei pēdējā laikā reizēm uzmācās rūpes. Vi­ņiem bija pavārs, vārdā Džo Kebels. Tas bija īsts sava amata meistars, cilvēks ar zelta sirdi un sevišķi attīstītu humora izjūtu, vienmēr jautrs un līksms. Diemžēl viņam piemita kāda slikta īpašība: viņš nevarēja izrunāt ne vārdu, lai nelādētos. Un Esterei par lielām šausmām, abi puisēni pamazām bija piesavinājušies šo netikumu. Bez pavāra Helztids pašlaik nodarbināja vēl kučieri, kalpu un divus kovbojus. Neraugoties uz to, viņam pašam tomēr nā­cās strādāt vairāk kā visiem viņa kalpotājiem.

Rančo nams, kas stāvēja strauta krastā uz neliela pa­kalna, bija izveidots no vairākām baļķu būdām, kuras se­nāk šeit bija uzcēluši mednieki. Helztids bija tās izlabo­jis, paplašinājis un tieši ģeniālā kārtā apvienojis kopējā ēkā. Tā bija diezgan vienkārša un rupja celtne, bet lielajai ģimenei tajā bija papilnam vietas. Nams bija visai ērts,

tomēr bez kādas greznības, ja par tādu negribēja uzska­tīt ledusauksto ūdeni, kas bija ievadīts visās telpās.

Septembra pirmās dienas jau bija atnesušas salnu — vismaz augstienēs, kas Esterei vienmēr šķita tik tuvu.

No vietas, kur viņa pašreiz stāvēja kalna zāļainajā nogāzē un no kurienes tā varēja novērot arī bērnus, atklā­jās lielisks skats uz Treblsomas ieleju, kas šajā gadalaikā atgādināja brīnišķīgu gleznu. Dzidrais strauts čalodams tecēja pār akmeņiem, cauri sulīgajām ganībām.

Ronalds ar suņiem vajāja kādu nelaimīgu trusīti, ka­mēr Bobs makšķerēja. Strauts mudžēja no lielām forelēm. Tomēr tās gandrīz ikreiz norāvās Bobam no makšķeres, jo viņš vēl neprata izmest tās krastā, kaut arī tēvs un pavārs Džo jau neskaitāmas reizes bija viņam rādījuši, kā tas darāms. Viņš tomēr negribēja ļaut pieaugušajiem sevi mācīt, bet centās visu sasniegt pats ar saviem spēkiem. Kā jau dzīvē parasti mēdz būt, godkāre prasīja upurus, kas šajā gadījumā, par laimi, izpaudās vienīgi norautos makšķerāķos un auklās.

Šorīt viņš jau vairākas stundas bija makšķerējis se­višķi nesekmīgi. Savā vecumā viņš izrādīja apbrīnojamu pacietību, un viņa sports tam, protams, bija daudz sva­rīgāks par brokastīm, kurās Estere jau tik daudz reižu viņu bija aicinājusi, ka nu beidzot nopietni saskaitās.

Beidzot mazajam nerātnim labpatika viņas saucienu sadzirdēt. Samircis un netīrs, viņš pavērsa seju pret māsu un atkliedza:

«Pie velna, liec taču mani mierā — es vēl nesmu no­ķēris ne asakas!»

Estere zināja, ka nebūtu nozīmes mazo palaidni vēl­reiz saukt, tādēļ viņa tikai piedraudēja tam ar sodu par to, ka bija atkal lādējies. Mazais nicīgi smīnēdams novēr­sās, bet tieši šajā brīdī kāda forele nelaimīgā kārtā pieko­dās un strauji parāva makšķeri. Šis grūdiens bija tik ne­gaidīts, ka Bobam, kas stāvēja uz apsūnojušā akmens, iz­slīdēja kāja un tas ar troksni ievēlās ūdenī.

Estere zināja, ka viņas mazais brālis peld kā zivs, to­mēr sirds viņai uz mirkli apstājās aiz bailēm. Bet Bobs jau bija izbridis krastā. Kad Estere piesteidzās nelaimes vietā, viņa redzēja, ka Bobam vienīgās bēdas sagādāja nozaudētā makšķeraukla, jo kātam pats tievgals bija no- lauzjs un ar straumi aiznests.

Ūdens tecēja no viņa drēbēm, seja un drēbes tam bija pārklātas zaļganām, lipīgām dūņām, bet acis mirdzēja.

«Deviņi simti deviņdesmit deviņi pērkoni, tāda saso­dīta nelaime!» viņš plosījās. «Bet tā ir vienīgi tava vaina, Ester, ka es pazaudēju ne vien zivi, bet arī makšķeri, āķi un pludiņu!»

Estere šausmās sarāvās. Ko lai viņa iesāk ar šādu pa­laidni? Viņš katrā ziņā bija jāsoda un Džo Kebels, kurš tam bija šādus vārdus iemācījis, noteikti bija jāatlaiž… Bet jau tajā pašā mirklī viņa saprata, ka sodam tikpat nebūtu panākumu, un ka Džo atlaišana bija pilnīgi neie­spējama.

«Redzi, Ester, tur kāds nāk» Bobs pēkšņi iesaucās, no­rādīdams ar roku. «Vai tas tēviņš piesūcies vai tikai iedzē­ris?»

Estere palūkojās turp un ieraudzīja kādu jaunu vīrieti, kurš streipuļodams nāca lejup pa nogāzi, vezdams zirgu pavadā. Viņas pirmā doma bija steigties namā un pasaukt Džo, jo klaidoņi un noziedznieki šajā apvidū nebija' re­tums, kādēļ tēvs arī nekad neļāva viņai jāt vienai. Vē­rīgāk ielūkojoties, Estere tomēr redzēja, ka nācējs nebija piedzēries, bet tikai kliboja un šķita galīgi novārdzis. Arī viņa zirgs likās līdz pēdējam noguris.

Viņa jau gribēja steigties tam pretī, bet iedzimtais bik­lums to atturēja. Tā kā nācējs tuvojās ļoti lēnām, viņai bija laika to novērot. Viņas ziņkāre pamazām pārvērtās apbrīnošanā un dzīvā interesē par svešinieku. Tas noteikti bija visskaistākais vīrietis, kādu viņa jebkad bija redzē­jusi — laikam kovbojs. Viņš bija liels un vingrs, pie gara­jiem zābakiem šķindēja pieši, pie jostas karājās liels re­volveris, kas ejot šūpojās turp un šurp. Ģērbies viņš bija pelēkā uzvalkā; platmaļu sombrero pa pusei aizsedza tam seju, tomēr šajā sejā bija kaut kas tāds, kas Esteri val­dzināja.

Acīmredzot viņš bija pamanījis jauno meiteni, jo jau notālēm noņēma sombrero. Kad viņš to uzlūkoja, Esterei neviļus pārskrēja trīsas. Gaišie, gandrīz sudrabkrāsas mati nekārtīgi krita pār viņa augsto, balto pieri, divas zi­las acis pētoši vērās viņā. Viņa sejas apakšējā daļa bija iekritusi un noaugusi ar netīru, izspūrušu bārdu.

«Labdien, jaunkundzi» nepazīstamais lēnām sacīja klusā, aizsmakušā balsī. «Vai… šī ir … Helztida rančo?»

«Jā, kungs,» Estere bikli atbildēja.

«Paldies Dievam … kaut arī man ikviens cits rančo būtu tikpat mīļš,» viņš sacīja un, uzmetis zirgam pavadu pār galvu, smagi atslīga uz viena no lielajiem akmeņiem

strauta malā, it kā tam būtu grūti nostāvēt kājās. «Sevis dēļ es vēl… nekā neteiktu … bet biju nopietni nobažī­jies Kepija dēļ …»