Zena Grejs - Arizonas lauva

Nogens novēlās putekļos, bet neticami veikli atkal pie­trūkās kājās un pavērsa revolvera stobru pret Emsu. To­mēr pēdējais aizsteidzās tam priekšā. Viņa revolveris iz­šāva mazliet agrāk. Nogens tvēra ar rokām gaisu un no­krita uz muguras.

Emss pietrūkās kājās un pieskrēja pie Nogena. Viņš redzēja, kā tas vēlreiz izstiepās, tad palika nekustīgi gu­ļam. Viņa revolveris bija aizripojis kādu gabalu sāņus.

Tobiass pa to laiku bija savaldījis savu izbiedēto zirgu. Hedijs bija piejājis pie zemē gulošā Brandesa.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī. Tobiass uzmanīgi tuvojās viņam. Hedijs nolēca no zirga un noliecās pār Brandesu. Arī Emss piegāja tuvāk un redzēja, ka Nogena lode bija ieurbusies Brandesam tieši deniņos.

«Beigts,» Hedijs aizžņaugtā balsī noteica.

«Jā, un otrs arī,» Emss piebilda.

«Vai jūs zināt, ka atradāties par mata tiesu no nāves?» mormonis nodrebēdams jautāja.

«Protams. Bils Akers gandrīz aizsteidzās man priekšā. Ja es nebūtu nošāvis tā zirgu …»

«Mans Dievs, cik pēkšņi tas viss notika! Vai jūs varē­jāt kaut ko tamlīdzīgu iedomāties?»

«Es biju jau uz to sagatavojies.»

Tobiass apmēram piecdesmit soļu attālumā apturēja zirgu un sauca:

«Ems, ceru, ka jums nav naida pret mani?»

«Protams, nē, Tobias, nāciet vien tuvāk!» Emss atbil­dēja. «Bez tam, es taču nebiju iesācējs. Hedij, ejiet un pārmeklējiet Nogena kabatas!»

Tobiass nokāpa no zirga. Seja tam bija bāla kā miro­nim, un šausmās viņš uzlūkoja abus kritušos.

Brandesam bija klāt tikai nedaudz naudas, pulkstenis, nazis un revolveris.

«To visu jūs varat paturēt,» Emss sacīja Tobiasam.

Pa to laiku arī Hedijs bija paveicis savu uzdevumu. Viņš atnesa Nogena revolveri, pulksteni, ādas kabatas portfeli, naudas maku un sudrabā apkaltu pīpi. Mormo­nim acis kvēloja, uzlūkojot visas šīs mantas.

«Liekas, viņš nav dzīvojis visai trūcīgi,» tas piezīmēja.

«Tā izskatās … Rādiet šurp!» Emss atbildēja un, pa­ņēmis smago naudas maku, atvēra to.

Bez prāvas summas zelta naudā, makā bija arī vēl krietns žūksnis banknošu.

«Ceru, ka jūs pratīsiet to izmantot lietderīgāk, nekā viņš būtu to darījis,» Emss sacīja, pasniegdams maku mormonim.

Kabatas portfelī atradās vienīgi papīri, kurus Emss pa­turēja, lai vēlāk tos aplūkotu.

«Paņemiet sev visu, kas var jums noderēt, Hedij,» viņš teica.

«Viņa seglus es labprāt paturētu,» mormonis atbildēja.

«Nu, un jūs, Tobias? Ko jūs tagad iesāksiet?»

«Ja jums nav iebildumu, Ems, es ņemšu Brandesa zirgu un mēģināšu nokļūt atpakaļ Nevadā.»

«Pret'to man nav ko iebilst,» Emss atbildēja. «Tikai ceru, ka turpmāk jūs izvēlēsieties sev labāku sabiedrību.»

«Nu, tad palieciet sveiki!» pavārs īsi noteica un, sa­tvēris Brandesa zirgu aiz pavadas, straujos rikšos aizjāja atpakaļ.

«Tā, Hedij, es tagad došos uz Morgana rančo un iz­stāstīšu viņam visu, kas noticis,» Emss sacīja mormonim. «Vai jāsiet man līdzi?»

«Jā, ja vien nedzīsiet mani prom.»

«Vai gribat atgriezties pie sievas un bērniem, un tur­pmāk kļūt godīgs cilvēks?» Emss bargi jautāja.

«To es jums zvēru!» mormonis uztraukts iesaucās. «Vie­nīgais, kā man līdz šim trūka, bija mazliet naudas, ar ko nomaksāt parādus un uzsākt kādu veikalu … Šajā makā vajag būt tūkstošiem dolāru — vai negribat? .. .»

«Nē, nē, varat tos mierīgi paturēt — naudai manās acīs nav nozīmes.»

«Lai Dievs jums to atlīdzina! Līdz pat savai nāvei es neaizmirsīšu Arizonas Lauvu!»

Kamēr Emss ar mormoni apraka abus laupītājus, sāka plosīties negaiss. Tikai vēlā pēcpusdienā abi jātnieki sa­sniedza ieleju, kas atgādināja krāšņu oāzi tuksneša vidū. Visapkārt izpletās ziedoši augļu un vīna dārzi, bet glītas birzs vidū pacēlās liela akmens ēka.

Hedijs pirmais iegāja namā un brīdi vēlāk iznāca no tā kopā ar kādu cienīga izskata sirmgalvi, kura sejā mir­dzēja divas jauneklīgas acis.

«Ems, tas ir Morgana kungs,» Hedijs iepazīstināja.

«Priecājos iepazīties ar jums, kungs,» Emss sacīja, sniegdams vecajam vīram roku.

«Šķiet, man ir vēl vairāk iemesla priecāties, ka varu jūs šeit apsveikt,» Morgans atbildēja, kratīdams Emsa roku. «Lūdzu, ienāciet namā.»

Neizlaizdams Emsa roku no savējās, viņš veda to augšup pa akmens kāpnēm.

«Arī mana meita grib jūs apsveikt… šis pagāns iz­skatās daudz rāmāks, nekā tu biji iedomājusies.»

Emsam tuvojās slaida, jauna meitene sārtiem, ziedo­šiem vaigiem, kas ar neslēptu interesi aplūkoja viņu.

«Šis ir tas kungs, kurš izdarījis mums tik lielu pakal­pojumu — Emsa kungs, mana meita Lisbete.»

«Priecājos iepazīties ar jurns, Emsa kungs,» viņa sa­cīja, sniegdama tam roku.

Morgans piebīdīja Emsam vecu šūpuļkrēslu.

«Lūdzu, sēdieties . .. Un arī jūs, Hedij,» viņš sacīja, pats apsēzdamies uz sola. «Lisbete, pasaki Kledža kun­dzei, ka mums pie galda būs viesi . . . Ems, jūs gan izska­tāties noguris un novārdzis, tomēr es lūgtu jūs jau tūlīt izstāstīt man to neparasto lietu, par kuru Hedijs jau īsumā ieminējās. Pēc tam varēsiet nomazgāties un atpūsties.»

«Ko tad īsti Hedijs jums stāstījis?» Emss jautāja, no­likdams sombrero un cimdus sev līdzās zemē.

Pa to laiku bija atgriezusies arī jaunā meitene. Viņa nosēdās tieši iepretī Emsam un visu laiku nenovērsa no tā acis.

«Kā viņš nokļuvis laupītāju bandā, kas piespiedusi to uzņemties pavadoņa lomu, un ka bez jūsu iejaukšanās es atkal būtu aplaupīts, varbūt pat nonāvēts, bet Lisbete aiz­vesta gūstā.»

Emss īsumā atstāstīja visu notikušo.

«Tātad abi laupītāji miruši?» Morgans jautāja, kad viņš bija beidzis.

«Nogens nošāva Brandesu, bet es Nogenu, jo citādi tas būtu nošāvis mani.»

«Paldies Dievam, ka tas nav noticis!» Morgans uz­traukts iesaucās. «Kādi nelieši! Ems, jūs esat krietns, drošsirdīgs jauneklis — pateicos jums no visas sirds! Ceru, ka mēs kļūsim draugi, kaut arī neesam ticības brāļi, jo es vienmēr cienu ikviena cilvēka reliģisko pārliecību.»

Emss diezgan vienaldzīgi noklausījās sirmgalvja atzi­nībā, bet tad viņš nejauši uzmeta skatienu jaunajai mei­tenei, viņa miers tika manāmi satricināts. Lisbetes lielās, pelēkās acis bija šausmās iepletušās vēl platākas, seja tai bija nobālējusi un mute stāvēja pavērta.

«So portfeli mēs atradām Nogena kabatā,» Emss tur­pināja. «Līdz šim vēl neesmu tuvāk aplūkojis tā saturu, tomēr esmu pārliecināts, ka Nogena īstais vārds bija Bils Akers.»

«Bils Akers? Nē, nē, tas nevar būt!» Morgans iesau­cās. «Akeru es pazīstu ļoti labi, jo tam es reiz pārdevu zirgus… starp citu, viņš ļoti pūlējās iegūt manas meitas labvēlību — vai nav tiesa, Lisbete?»

«Jā, bet tas notika pret manu gribu,» meitene klusu atbildēja. «Aprakstiet mums viņa izskatu!»

«Viņš bija ne visai liela auguma, apmēram četrdesmit gadus vecs,» Emss sacīja. «Seja tam bija šaura, diezgan glīta — atskaitot acis, kas bija pārāk mazas un viltīgas.»

Morgans uzmeta meitai jautājošu skatienu.

«Spriežot pēc jūsu apraksta,» viņa teica, «man šķiet, ka šis bandīts un Bils Akers tiešām ir viena un tā pati persona.»

«Tam es vienkārši nespēju ticēt!» Morgans uztraukts iesaucās.

«Nu, es esmu piedzīvojis arī vēl dīvainākas lietas,» Emss sausi piezīmēja.

Pārbaudot portfeļa saturu, izrādījās, ka visi dokumenti tiešām ir uz Bila Akera vārda.