Zena Grejs - Arizonas lauva

«Bet es to pietiekami pazīstu un man viņš der!»

«Tu taču negribēsi viņam teikt, kas mēs esam?»

«Pie velna, arī viņš nav labāks par mums!»

«Tu esi kā mazs bērns!» Nogens sašutis iesaucās. «Tā­tad tu tiešām gribi atklāt viņam mūsu plānus?»

Stils neatbildēja viņam, bet no jauna pievērsās Em­sam:

«Arizonas lauva, par ko jūs uzskatāt mūs? Atbildiet ātri un bez izvairīšanās! Šis Nogens ir tik sasodīti pār­gudrs, ka man beidzot jāuzvelk citas stīgas. Un lai jūs zinātu, par ko es jūs turu: manās acīs jūs esat kovbojs, kurš pie izdevības gatavs vienu nošaut un otram kaut ko paņemt. Jūs taču nevarēsiet noliegt, ka mans spriedums ir pilnīgi pareizs?»

Emss pārlaida skatienu četriem vīriem un izņēma no mutes cigareti. Viņš ar nolūku to darīja ar kreiso roku, un redzēja, ka Nogens viegli sarāvās.

«Taisnību sakot neesmu par jums vēl īsti domājis,» Emss atbildēja. «Bet tā kā jūs tik klaji esat izteikuši sa­vas domas par mani, tad arī es to darīšu … Hediju es uzskatu par dievticīgu stūrgalvi, kādi mēdz būt gandrīz visi mormoņi, tas ir cilvēks, kuram dzīvē nav laimējies un kurš gatavs izmantot ikvienu izdevību, lai tiktu atkal uz ceļa. Tobiass ir labsirdīgs puisis, kas reiz noslīdējiis no taisnā ceļa un kuram tagad viss ir diezgan vienaldzīgs … Un jūs, Stil, esat profesionāls zirgu zaglis, ja pat ne sla­venais laupītāju virsaitis Brandess no Nevadas, par kuru jau tik daudz esmu dzirdējis.»

«Pareizi, es esmu Stils Brandess!» tas atbildēja. «Un nu tiešām gribu dzirdēt, ko jūs teiksiet par Nogenu.»

«Visai maz.» Emss atbildēja, labi apzinādamies, kādas sekas var būt šim izteikumam. Viņš tomēr bija pārlieci­nāts, ka Nogens neiedrošināsies tam klaji uzbrukt. Likās, tāpat domāja ari Stils, ko pierādīja tā nicīgais smaids.

«Nu, tātad visi esam savu daļu saņēmuši un varam atgriezties pie veikalnieciskās puses,» viņš sacīja. «Ja esat ar mieru man palīdzēt šajā lietā, es došu jums piekto daļu no visiem zirgiem.»

«Stil, tu taču nevari saskaldīt peļņu vēl vairāk!» No­gens sašutis iesaucās. «Tu vēl no pagājušās reizes esi man parādā deviņus simtus dolāru, un tos tu solījies at­dot šoreiz no savas daļas.»

«Man ne prātā nav nācis tev atdot visu summu uz­reiz!»

«Tomēr, tev būs tas jādara vai arī visa šī lieta izjuks!» Nogens draudoši sacīja. «Kā tā?»

«Es to izjaukšu!»

«Pie velna, kā tu domā to izdarīt?» Stils uzkliedza viņam.

«Par to es vēl padomāšu!»

«Tikai apsver visu labi!» Brandess zobgalīgi atbildēja.

Nogens atstāja nometni un nozuda starp klintīm.

«Tagad mēs vēl kādu brīdi paliksim šeit, tā kā Noge- nam būs diezgan laika atjēgties,» Stils piezīmēja, paraus­tīdams plecus. «So izdevību es viņam katrā ziņā došu.»

«Liekas, tam puisim ir diezgan ciets pakausis,» Emss sacīja.

«Kā ēzelim! Ja viņš nezinātu, ka jūs esat Arizonas Lauva, viņš droši vien būtu uz jums šāvis.»

«Es jau biju tam sagatavojies,» Emss atzinās.

«Ha, ha, ha! Tātad arī jūs to bijāt pamanījis? … Muļ­ķīgi, ka viņš tā ieēdies uz jums.»

«Saimniek, mums jāsagādā kaut kas pusdienām,» To­biass pārtrauca viņu sarunu.

«Vai tad jau atkal esam visu gaļu apēduši? Es tūlīt apseglošu zirgus.»

«Es gan laikam drīkstēšu palikt mājās no medībām? Emss jautāja. «Manam zirgam nepieciešama atpūta un arī pats vēl jūtos noguris.»

Drīz vien Emss un mormonis palika nometnē divi vien. Viņš sāka veikli iztaujāt Hediju un drīz vien pārliecinā­jās. ka šis cilvēks tiešām pelna vairāk līdzcietības nekā nicināšanas.

«Kas īsti ir šis Morgans?» Emss jautāja.

«Lopkopis, kurš dzīvo St. Džordžā. Santaklārā viņš audzē zirgus, bet Virdžīnijā — vēršus.»

«Tātad bagāts vīrs?»

«Ak, nebūt! Senāk Dzimām Morganam piederēja lie­las bagātības, bet viņš tik daudz izdāvinājis un tik bieži ticis apzagts, ka nu tas jau sen vairs nav bagāts. Ja viņš tagad pazaudēs arī vēl šos zirgus, viņš būs kļuvis tieši nabags.»

«Tik daudz izdāvinājis? Kā jūs to domājat? Man šķita, ka mormonis nekad neatdod otram to, kas viņam pieder?»

«Jums, pagāniem, vispār ir nepareizi uzskati par mor­moņiem. Gandrīz visi mormoņi ir ļoti devīgi un it sevišķi Džims Morgans ir ārkārtīgi labs pret visiem. Ja jūs aiz­ietu pie viņa, tas uzņemtu jūs tāpat kā mormoni.»

«Tā ir jauka viņa īpašība un tādēļ būtu negodīgi viņu apzagt — vai arī jums tā neliekas?»

«Pasakiet to šiem tēviņiem! Vai domājat, ka man šī lieta patīk?»

«Jā, bet kādēļ tad jūs ņemat tajā dalību?»

«Es satiku Stilu Brandesu Nevadā un viņš mani pie­runāja … un šie ļaudis taču dod man ēst.»

«Vai jums ir ģimene?»

«Jā, sieva un divi bērni,» mormonis lēnām atbildēja. «Bet tagad jau vesels gads, kopš neesmu bijis mājās. Es neiedrošinos atgriezties, jo esmu nozadzis mazliet lopu, kaut arī mani droši vien neviens netur aizdomās.»

«Un jūsu ģimene tagad droši vien dzīvo trūcīgos ap­stākļos?»

«Protams.»

«Un senāk jūs strādājāt pie šī Džima Morgana?»

«Jā, un es katrā ziņā atkal dabūtu pie viņa darbu, ja aizietu pie tā … Bet nu es taisos uzlaist viņam laupītā­jus un atņemt tam pēdējos zirgus …»

«Vai gribat, lai pasaku savas domas par jums?»

«Lūdzu, taisnību sakot, es jau varu tās nojaust.»

Emss dziļi ievilka cigarets dūmus un cieši uzlūkoja mormoņu.

«Cilvēks, kuram ir sieva un divi bērni, bet kurš grib iet un apzagt savu senāko darba devēju, kas vienmēr bi­jis labs pret to, manās acīs ir nožēlojams nelietis!»

Mormonis plaši ieplestām acīm lūkojās viņā.

«Jūs taču gribējāt dzirdēt manas domas.» Emss savā parastajā balsī turpināja. «Vai šim Morganam ir vairākas sievas?»

«Nē. viņam vienmēr bijusi tikai viena sieva. Viņam ir arī trīs bērni, starp kuriem viens dēls, kurš jau sen aiz­gājis no tēva un ar savu dzīvi sagādā tam lielus sirds- ēstus. No divām meitām vecākā apprecējusies, bet jau­nākā dzīvo pie tēva, kaut arī tai netrūkst precinieku. Pat kāds bīskaps lūdza viņas roku, bet viņa noraidīja to, jo negrib šķirties no tēva.»

«Un kā šo meitu sauc?»

«Lisbete.»

«Cik viņa veca?»

«Apmēram divdesmit viens gads. Tā ir glīta, spēcīga meitene, kas veic visus vīriešu darbus. Un jāt viņa prot brīnišķīgi!»

«Vai tad viņai patīk zirgi?» Emss ieinteresēts jautāja.

«Patīk — tas nav īstais vārds; viņa tos dievina! Tas viņai būtu smags sitiens, ja mēs tiešām nozagtu šos zir­gus.»

Emss piecēlās.

«Iešu aplūkot savu zirgu,» viņš teica. «Vai esat to re­dzējis?»

«Jā, pirmīt, kad nesu ūdeni. Skaists zirgs! Kaut tikai Brandesam tas tik ļoti nepatiktu!»

«Vai to jūs sakāt tikai tāpat, vai gribat mani brīdināt?» Emss jautāja.

«Es … es teicu tikai tāpat,» mormonis atbildēja un ātri novērsās.

* * *

Emss atrada zirgu ganāmies pusjūdzes attālumā no nometnes.

Uzmeklējis ēnā piemērotu vietiņu, Emss atlaidās zālē, lai pārdomātu savu turpmāko rīcību. Gluži nemanot acis viņam aizvērās un tas iegrima dziļā miegā.

Kad tas atmodās, viņa seja un mati bija mitri. Emss bija nogulējis dienas lielāko daļu, jo saule jau stāvēja zemu rietumos.

Emss piecēlās un nesteigdamies soļoja atpakaļ uz no­metni.

Nogens drūms staigāja alas dibenā turp un šurp. Laip­nais smaids no Tobiasa sejas bija pazudis. Hedijs mulsi lūkojā savā priekšā, bet Brandess tikai ar pūlēm valdīja dusmas.