Zena Grejs - Arizonas lauva

«Tā lieta pati par sevi nebija tik ļauna,» Emss atbil­dēja. «Nepatīkami tikai tas, ka esmu pazaudējis savus pārtikas krājumus. Ja jums nav iebildumu, es gribētu šo­dien vēl palikt šeit un mazliet atpūsties.»

«Taisni otrādi, es priecāšos par to! Man gribas dzirdēt no jums kaut ko tuvāk par gājienu pāri ieplakai. Izskatās, ka jums ļoti laimējies. Protams, jāņem vērā arī tas, ka jūsu zirgs ir ārkārtīgi labs.»

Emss labi saprata šīs piezīmes nozīmi un tādēļ atzina par labāku neatbildēt uz to. Viņš pamatīgi nomazgājās siltā ūdenī un noskuva bārdu, ko jau kopš nedēļām nebija varējis izdarīt.

Stils pētošu skatienu nolūkojās viņā.

«Dīvaini, ka nevaru atcerēties, kur esmu jau kādreiz jūs redzējis,» viņš domīgi sacīja.

«Labrīt, kungi!» Emss laipni apsveica pārējos.

Nogens bija vienīgais, kurš neatbildēja uz sveicienu tādā pat tonī. Tagad, dienas gaismā, viltīgā izteiksme viņa sejā bija vēl skaidrāk saskatāma, tāpat kā Stila sejā tā tumšie nolūki. Turpretī pavārs bija jautrs milzis, bet He­dijs šķita salauzts, no sliedēm izsists cilvēks, kurš reiz redzējis labākas dienas.

«Tobias, varu derēt, ka pavāra mākslu jūs neesat mā­cījies kovboju virtuvē,» Emss sacīja, kad lieliskās brokas­tis bija paēstas.

«Nē, to es mācījos kādā Misūri viesnīcā, ja gribat zināt.»

«Tas uzreiz redzams! Parasti es gan neesmu ziņkārīgs, bet šoreiz man tomēr būtu interesanti dzirdēt, kā jūs esat nokļuvis šajā tuksnesī?»

«Ak, tas ir bēdīgs stāsts,» Nogens atbildēja.

«Tad labāk nestāstiet man to!» Emss sacīja. «Citādi man varētu uznākt kārdinājums stāstīt arī par sevi.»

Emss neaicināts palīdzēja Tobiasam veikt nometnes dienišķos darbus. Kad viņš bija nogāzis un saskaldījis egli, Stils sacīja viņam:

«Jūsu dzimtenē ir daudz mežu.»

«Kādēļ jūs tā domājat?»

«To es redzu no jūsu ciršanas.»

«Arī es varu pateikt, no kurienes jūs esat,» Emss smie­damies sacīja.

«Nu, nu — tas taču ļoti interesanti.»

«No Kentuki.»

«Pie velna, kā tad jūs to zināt?» Stils pārsteigts iesau­cās.

«To es spriežu pēc jūsu izrunas.»

«Tiešām, jūs esat interesants puisis, Ems! Arī tas, ka strādājot jūs nešķiraties no revolvera, runā jums par labu. Var domāt, ka ierocis pieaudzis jums pie miesas.»

«Tas tikai ieradums, jo man daudzkārt nācies pat gu­lēt ar revolveri rokā.»

«Tā, tā .. . Un vai ar šādu šaujamo jūs protat rīkoties tikpat veikli kā ar cirvi?»

«Pat vēl labāk!» Emss smaidīdams atbildēja. Viņš re­dzēja, ka Stils ir tikai ziņkārīgs, turpretī Nogens neuz­ticīgs.

«Vai divdesmit pēdu attālumā varat no sešām lodēm trīs iešaut pīķa dūzī?»

«Ar trim šāvieniem es izgriežu dūzi no kārts.»

«Vai jūs lielāties vai tikai jokojat?»

«Ne vienu, ne otru.»

«Tad man jāstāv klusu. Es to nespēju, kaut vienmēr biju iedomājies, ka esmu gluži pieklājīgs šāvējs.»

«Bez šaubām, tas jūs arī esat.»

Tagad sarunā iejaucās Nogens.

«Deru uz piecdesmit dolāriem, ka jūs to nevarat izda­rīt!» viņš izaicinoši iesaucās.

«Diemžēl naudas man nav,» Emss mierīgi atbildēja. «Bet es lieku savu revolveri pret cigareti, ka izšaušu jūsu gaisā pamestajai platmalei divus caurumus, pirms vēl tā būs nokritusi zemē.»

Pirms vēl Nogens paguva atbildēt, Stils iesita ar plaukstu sev pa pieri.

«Nu es beidzot zinu, kas jūs esat!» viņš iesaucās.

«Tiešām?» Emss šķietami vienaldzīgi novilka.

«Jūsu priekšlikums sašaut Nogena platmali, man to atgādināja. Lai mani pakar, ja jūs neesat Arizonas Lauva! Redzējis es jūs līdz šim nebiju, bet esmu daudz dzirdējis par jums.»

«Tā? Un kur tad?» Emss jautāja.

«Acumirkli, ļaujiet man padomāt… Pareizi, tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz es biju nokļuvis dienvidos un apmetos kādā mazā ciemā pie Vomingas robežas … Kā gan sauca to ligzdu?»

«Man šķiet, ka šoreiz es varēšu palīdzēt jūsu atmiņai,» Emss sacīja, redzēdams, ka nebūtu nozīmes liegties. «Vai tas nebija Keistonā?»

«Pareizi, Keistonā, nu es atceros!»

«Jā, jā, pasaule tomēr ir sasodīti maza .. . Un ko jūs Keistonā dzirdējāt par mani?»

«Tur bija kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt kāda maza lopkopja meitu. Vārdus es, protams, esmu jau aizmirsis… Nu, kāzu dienas rītā šerifa ļaudis apcieti­nāja šo kovboju, jo viņš bija nozadzis vai arī nopircis zagtus zirgus — īsti vairs neatceros. Jauneklis zvērējis, ka neesot vainīgs. Tomēr neviens viņam neticēja. Bet tad atjājis kāds kovbojs skaistā zirgā… Tas, protams, bija tas pats zirgs, ar kuru jūs. vakar ieradāties pie mums?»

«Stāstiet vien tālāk — jūs taču redzat, cik ieinteresēti ir jūsu biedri!»

«Labi!» Stils turpināja. «Šis kovbojs — tātad jūs — pierādījis šerifa ļaudīm, ka viņi aizturējuši nevainīgu cil­vēku, jo īstais zaglis esot viņš pats. Lai viņi' tūlīt atbrī­vojot apcietināto… Ha, ha, ha, un tad jūs ar revolveri rokā izlauzāt sev ceļu un netraucēts aizjājāt!»

«Bet kā tad jūs zināt, ka es biju tas, kas iztaisīja šo mazo joku?»

«Tas taču pavisam vienkārši. Visa pilsēta runāja, ka kovbojs, kas nošāva trīs gūstītājiem zirgus, varējis būt vienīgi Arizonas Lauva, jo vienīgi viņš protot tā šaut, ko esot jau daudzkārt pierādījis, šaujot gaisā uzmestas plat­males.»

«Jā, visi Rietumi patiesībā ir tikai viens liels ciems,» Emss domīgi piezīmēja. «Starp citu, es labprāt gribētu zināt, vai tas zēns toreiz arī tiešām apprecējās?»

«Jā, to es labi atceros. Visa pilsēta svinēja viņa kā­zas.»

šis notikums spilgti notēlojās Emsa gara acu priekšā. Tas bija vienīgais traips, kas meta ēnu uz viņa vārdu, jo patiesībā zaglis, protams, bija aizturētais jauneklis un vie­nīgi jaunās meitenes dēļ Emss bija uzņēmies vainu uz sevi.

«Jums ir laba atmiņa, Stil,» viņš mirkli klusējis, sa­cīja. «Un nu sakiet: vai ļaudis Keistonā arī noticēja, ka vainīgais esmu es?»

«Protams!» Stils izbrīnā atbildēja.

Emss klusēja.

Stils domīgi glāstīja savu melno bārdiņu.

«Arizonas lauva,» viņš beidzot teica, «man šķiet, vis- prātīgāk būtu, ja jūs strādātu kopā ar mums.»

Emss jau bija šādu priekšlikumu gaidījis, tā ka tas viņu nepārsteidza. Stilam taču bija pilnīgs iemesls uzska­tīt viņu par līdzīgu sev.

Turpretī Nogens, likās, redzēja Emsam cauri, tādēļ at­tiecībās ar to vajadzēja būt ļoti uzmanīgam.

«Es taču teicu jums, Stil, ka man nav dolāru,» viņš atbildēja.

«Tas jau arī nav vajadzīgs.»

«Ap ko tad lieta īsti grozās?» Emss jautāja.

«Ap zirgiem.»

«Ap cik?»

«Apmēram divi simti — visi ielauzti un gatavi pārdo­šanai.»

«Un kur tie atrodas?»

«Netālu no šejienes, pie Santaklāras, kādā rančo. Tie pieder mormonim Morganam, kurš dzīvo St. Džordžā. He­dijs senāk strādājis pie viņa.»

«Un kā jūs domājat to veikt?» Emss jautāja, aizsmē­ķēdams cigareti.

Nogens nervozi sakustējās.

«Saki, Stil, vai tiešām tu gribi atklāt savus noslēpu­mus pilnīgi svešam cilvēkam?» viņš jautāja.

«Svešam — protams nē,» Stils īgni atbildēja. «Bet es gribu iegūt Emsu mūsu lietai.»

«Tam es noteikti pretojos, es to vienkārši negribu!»

«Un kādēļ ne, ja drīkstu jautāt?»

«Man ir vairāki iemesli. Galu galā mēs nepazīstam šo cilvēku.»