Zena Grejs - Arizonas lauva

«Tātad Grivs jums izmaksājis algu? Tas taču vairāk kā dīvaini!»

«Tur tu atkal reiz uzminēji!» Sleims Zilais smiedamies teica. «Grivs samaksāja mums visu līdz pēdējam centam!»

«Tā, protams, cita lieta … Tātad labi, Ems, te mana roka! Rīt es jāju pie Nilsena, nojaucu sasodīto žogu un lū­dzu Nilsena kundzi, lai viņa neļaunojas, ka esmu uzvedies kā muļķīgs nelga.»

* * ^

Vakarā Emss jau agri devās pie miera. Diena bija bi­jusi jauka un karsta. Arī tagad vēl gaiss bija diezgan smacīgs, jo spirdzinošais nakts vējiņš vēl nebija sacēlies. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Bija dzirdama vienīgi varžu kurkstēšana.

Emss bija atstājis logu vaļā. Pēkšņi viņa asā dzirde uztvēra ārā klusu zāles čaukstēšanu un klusus soļus, kas uzmanīgi tuvojās logam. Ričs ātri izlēca no gultas. Pie palodzes tika klusu pieklauvēts. Viņš veikli pieliecās un klusā balsī sauca:

«Kas tur ir?»

«Tā esmu es — Emma,» sievietes balss atbildēja.

«Lielais Dievs, kas noticis?» viņš jautāja, pieiedams pie loga.

Viņa satvēra tā rokas. Emmas pirksti bija salti, tomēr netrīcēja.

«Es visu dienu biju ieslēgta savā istabā,» viņa aizelsu­sies čukstēja. «Bet man vajadzēja jūs brīdināt. Grivs šo­rīt jau pirms gaismas aizgāja. Diemžēl man tikai nesen iekrita prātā palūkoties pēc viņa šautenes. Viņš bija pa­ņēmis to līdzi. Acīmredzot viņš visu dienu bija slapstījies, uzglūnēdams jums. Nupat viņš pārnāca. Dzirdēju viņu virtuvē lamājamies un lādamies, jo bija izsalcis. Un tad es ātri izlēcu pa logu, lai…»

«Jūs esat drošsirdīga meitene, Emma!» Emss aizkus­tināts pārtrauca to, spiezdams viņas roku. «Bet jūs ne­drīkstējāt doties tādās briesmās. Un nu dodieties drīzāk atpakaļ!»

«Vai Lens ir šeit?» viņa uztraukta jautāja.

«Nē, vēl nav.»

«Tad nododiet viņam šo!» Emma sacīja, izņemdama no krūšu izgriezuma vēstuli. «Un Dieva dēļ, esiet uzmanīgs!»

To teikusi, viņa pazuda tikpat klusu, ka bija atnākusi. Ja viņam nebūtu rokā tās vēstule, Emss būtu nodomājis, ka ir tikai sapņojis.

«Kāds pārdrošs radījums!» viņš nomurmināja. «Tik traki riskēt, lai brīdinātu mani un nodotu savam Lēnam mīlestības vēstulīti!»

Nolicis vēstuli uz Lena pagalvja, viņš apģērbās, atslē­dza durvis un izgāja ārā. Brīdi viņš ieklausīdamies stai­gāja turp un šurp, tad iegāja atpakaļ istabā, sasēja savas mantas sainī un nolika to kopā ar segliem zemē pie nama stūra. Pēc tam viņš nesteigdamies devās uz ganībām, kur viņa zirgs plūca zāli.

* * *

Vēl nebija atausis rīts, kad Emss slapstīdamies devās pāri uz rančo. Kad virs apvāršņa izšāvās pirmie saules stari, viņš nekustēdamies stāvēja aiz kādas priedes stum­bra, tieši iepretī nama platajām durvīm. Pamazām kļuva arvien gaišāks; austrumos debesis sārtojās maigi rožainas.

Kaut kur sita pulkstenis. Emss klausīdamies stāvēja, kā ienaidnieku saodis briedis, sagatavojies lēcienam. Nama durvīs parādījās Griva masīvais stāvs. Ar šauteni rokā viņš uzmanīgi iznāca ārā un, pametis skatu pa labi un kreisi, ātriem soļiem tuvojās priedēm.

Emss iznāca viņam pretī.

«Labrīt, Griv!» viņš mierīgi teica. «Te jau ir tas, ko jūs meklējat!»,

Grivs atrāvās atpakaļ. Mirkli viņš nespēja pakustēties. Tad tas zibensātrumā pacēla šauteni pie vaiga, tomēr Emss aizsteidzās viņam priekšā un izšāva. Griva šautene sprāga; smagā lode ieurbās priežu zaros.

Viņš mēģināja piecelties, bet atkrita uz muguras un izstiepās zālē. Viņa melnā platmale aizripoja tālu sāņus.

Emss noliecās pār viņa pārvērsto seju. Grivs bija miris …

Dažas minūtes vēlāk Emss pajāja garām klusajiem kovboju namiņiem un devās pa ceļu lejup līdzenumā, kas rožainā rīta gaismā modās jaunam skaistumam. Neviena skata viņš nepameta atpakaļ, bet tuvākajā ceļa līkumā ļāva pavadai nokrist uz seglu loka un aizsmēķēja ciga­reti.

«Nu, Kepij,» viņš sacīja savam zirgam, kas klausīda­mies izslēja ausis, «tas taču tev nav nekas jauns, ka mums tik pēkšņi jādodas atkal tālāk?… Skrej nu, nokratīsim Vomingas putekļus no kājām un cerēsim, ka Nezta nekad nedabūs neko zināt par mūsu piedzīvojumiem!»

Vasara valdīja Herikanas kalnāja sārti vizmojošajās augstienēs, kas paceļas tuksneša vidū. Neciešamais kar­stums, vējš un putekļi pārvērta šo apvidu īstā virszemes ellē. Vismaz tāds tas šķita jātniekam, kas vientuļš veica savu tālo ceļu.

No pat Lielā kanjona šo dzelteno, sārto un pelēko klinšu augstiene nevienmērīga kalnāja veidā stiepjas pāri Arizonas ziemeļu robežai, tālu Itajas iekšienē. Klinšu kai­lumu tikai retās vietās pārtrauc tumši meži.

Pēdējos desmit gados, kopš Ričs Emss klaiņoja no vie­nas vietas uz otru, viņam nekad vēl nebija gadījies redzēt tik cēlas vientulības ainavas, tā kā viņš gandrīz priecājās, ka nejaušība bija to atvedusi šajā apvidū.

Cik citāds šeit bija viss, nekā viņa iemīļotajā Tonto apgabalā! Cik labprāt viņš atkal reiz būtu skatījis tās mīļās vietas, cik ļoti tas ilgojās atkal reiz redzēt savu māsu Neztu ar tās mirdzošajiem, gaišajiem matiem un zilajām acīm!

Bet tur vēl dzīvoja vīri, kas tikai gaidīja, lai viņš at­grieztos. Viņš nedrīkstēja tik vieglprātīgi likt spēlē māsas laimi; un laimīga viņa bija — to Nezta pati vēl pirms di­viem gadiem rakstīja savā pēdējā vēstulē. Samam darbs veicās, un abi dvīnīši, ko viņa bija tam dāvinājusi, auga spirgti un līksmi. Mazais Ričs — tā Nezta bija rakstī­jusi — laikam gan esot iedzimis krusttēva dabā, jo jau tagad mīlot mežus un strautus.

«Mans Dievs, jā, to mazo puisi es gan gribētu reiz redzēt!» Emss pusbalsī iesaucās.

Pēc katra ceja pagrieziena briesmas un grūtības šķita divkāršojamies. No Jaunmeksikas viņš pāri Baltajiem kal­niem bija atkal nokļuvis Arizonā, bet kad tas bija sasnie­dzis Kvebeku, saruna ar kādu nejauši satiktu mednieku, bija pamudinājusi viņu pagriezties uz ziemeļiem.

Viljamsā, nelielā malkas cirtēju ciemā, viņš bija ap­stājies, lai iepirktu pārtiku un pārmītu vienu no saviem zirgiem pret mūli. Bet krogā viņu bija pazinis viens no četriem vīriem, kas pie galda spēlēja kārtis un skaļi iesau­cies:

«Arizonas Lauva!»

Emss bija pasteidzies atstāt dzertuvi. Ārā viņš jautāja pusaudzim, kas bija apņēmies uzmanīt viņa zirgu:

«Saki, dēliņ, kurp tu dotos, ja gribētu bez pēdām pa­zust no šejienes?»

«Cauri kanjonam uz Itaju, pie mormoņiem!» zēns sa­protoši smīnēdams atbildēja. «Tur neviens cilvēks jūs ne­pazīs un neatradīs.»

«Paldies par padomu,» Emss sacīja, iespiezdams tam saujā savu pēdējo sudraba dolāru.

Tad viņš bija pa Havasupi ceļu iejājis milzīgajā kalnu gravā, bija pārpeldējis dūņaino Kolorādo upi un pēc divu nedēļu ilga, bezgala grūta ceļojuma, beidzot atradās no­guris un izsalcis, bez pārtikas krājumiem un bez mūļa, kaut kur Itajas robežas tuvumā. Viņš bija galīgi nomal­dījies.

Sis apstāklis viņu tomēr maz uztrauca. Emss bija pār­dzīvojis jau visu, izņemot vienīgi mīlu un nāvi. Nāve līdz šim vienmēr bija griezusi viņam ceļu un viņš — mīlai.

Emss turpināja jāt uz priekšu, cerēdams atrast kādu lopu iemītu teku, vai zirga pēdas, kas novestu to kādā no­metnē, rančo vai ciemā. Kaut arī seglu somā tam bija vēl mazliet sāls un gabaliņš brieža gaļas, viņš tomēr apzinā­jās, ka nekad vēl nav bijis tik tuvu bada nāvei kā šobrīd.