Zena Grejs - Arizonas lauva

Ar salviju pārklāts līdzenums mirdzēja pusdienas saulē, pelēki putekļu mākoņi kā milzīgas, apgāztas piltuves mir­guļoja augstu virs tuksneša, veseli smilšu laukumi pārcē­lās no vietas uz vietu. Tālu pie apvāršņa pacēlās kāds at­sevišķs kalns, veselas priekškaļņu grēdas starpā, kuru virsotnes kā zāģa zobi rēgojās pret vara krāsas debesīm.

Rietumos skatu aizsedza Herikanas kalnājs. Emsa asais skatiens tomēr saskatīja tālu dienvidos ieplakas izplūdu­šās līnijas.

Gurdi viņš jāja tālāk, vērodams virzienu pēc saules stāvokļa. Viņš gribēja turēties ziemeļu virzienā, ja vien šī sasodītā vētra neaizpūtīs viņa zirgu sāņus. Visapkārt auga tikai izkaltušas salvijas; zāles šeit nepietiktu pat vispieticīgākajai kazai.

Putekļi un smiltis tik uzmācīgi sitās Emsam acīs, ka tas bija spiests satīt seju lakatā un ļaut zirgam skriet, kurp tas pats grib. Jo augstāk kāpa saule, jo niknāks kļuva viesulis; bija paredzams, ka tas norims tikai pret vakaru. Tomēr bija iespējams, ka Kepijs pats instinktīvi uzmeklēs kādu pret vēju aizsargātu vietu.

Pēcpusdienā Emss ievēroja, ka zirgam zem kājām ne­bija vairs smiltis, bet gan klinšaina zeme. Zemas kalnu sienas aizsprostoja ceļu vējam un putekļiem. Emss varēja izberzēt sūrstošās acis un noslaucīt sviedrus no sejas. Liels atvieglojums viņam bija arī tas, ka beidzot viņš bija nokļuvis ēnā. Viņš bija iejājis šaurā aizā, kas drīz tomēr kļuva platāka un dziļāka. Nu viņš pamanīja arī, ka viņa zirgs seko svaigām pēdām, kas skaidri bija saskatāmas zemē. Izlēcis no segliem, viņš pārliecinājās, ka tikai pirms dažām stundām šeit bija skrējuši četri apkalti zirgi.

Emss no jauna kāpa zirgā un, vērīgi lūkodamies vis­apkārt, jāja tālāk. Viņš bija redzējis jau simtiem ieplaku, bet nekad vēl tādas kā šī. Jau jūdzi aiz ieejas ielejā, tās sienas pacēlās vismaz tūkstoš pēdu augstumā; pēc otrās jūdzes šis augstums bija divkāršojies. Tā kā šīs sienas sa­stāvēja no kailām, stāvām, vietvietām alām izvagotām klintīm, nevienam cilvēkam, ne zirgam nebija iespējams uzrāpties pa tām. Ielejas dibens bija līdzens. Cauri visai gravai stiepās kāda izžuvuša strauta gultne zemiem kras­tiem. Vienīgais zaļums, kas šur un tur atdzīvināja klinšu vienmuļo pelēkumu, bija daži sīki kaktusi.

Emsa vērīgais skatiens pamanīja uz klintīm uzkrīto­šas zīmes, kas sevišķi bieži atkārtojās ēnainās vietās. Kādā vietā, kur ceļš veda cieši gar kādu alu, viņš pēkšņi ieraudzīja uz dzeltenās klints sienas vairākus asinssārtus rokas nospiedumus. Pārsteigts viņš apturēja zirgu.

«Pie velna,» viņš izbrīnā ieaucās, «vai tad man jau sāk rādīties halucinācijas?»

Viņš sāka tuvāk pētīt šos nospiedumus. Šīs asinssār- tās rokas šeit droši vien jau bija uzkrāsotas pirms gadu simteņiem. Bet kas to bija darījis un kādā nolūkā?

«Jocīga pasaule!» Emss pie sevis noteica. «Acīmredzot arī senāk tā bijusi tāda pati… Varbūt tas man ir brīdi­nājums griezties atpakaļ, jo arī manas rokas taču aptrai­pītas asinīm? Bet sirdsapziņa man ir tīra!»

Viņš jāja tālāk, un atrada arvien vairāk pazīmju, kas liecināja, ka šo apvidu reiz apdzīvojuši alu cilvēki. Viņš redzēja dīvainus, ar melnu un dzeltenu krāsu zīmētus zvērus un putnus, ar kuriem bija izraibinātas visas pret vēju aizsargātās vietas klintīs.

Saule rietēja un ātri uznākošā tumsa atgādināja Em­sam, ka ir laiks pameklēt naktsguļai piemērotu vietu. Gar klinšu sienām šeit stiepās šauras zāles un zemu krūmāju strēmeles, un izžuvušā strauta gultnē vietvietām bija pa­likušas nelielas ūdens peļķes. Emss cerēja drīz vien atrast sev un zirgam piemērotu vietu.

Viņš vēl nebija ilgi jājis, kad ieplaka pēkšņi taisīja strauju pagriezienu un kļuva ievērojami platāka. Labajā klints sienā bija dziļš iegriezums, kura dibenā dega uguns­kurs. Emsam bija jājāj tam garām.

«Rokas augšā» pēkšņi atskanēja barga balss.

Emss apturēja zirgu un pacēla rokas.

«Tā, tas nu būtu izdarīts,» viņš teica, glūnošu skatu vērodams klints bluķi, aiz kura slēpās viņa pretinieks.

Uz ceļa iznāca liela auguma vīrs, kailu galvu, atrotī- tām krekla piedurknēm un šauteni rokās.

«Kas jūs esat?» viņš jautāja.

«Katrā ziņā neviens no tiem, kurus atmaksātos aiztu­rēt,» Emss smiedamies atbildēja.

«Ko jūs šeit gribat?»

«Vismīļāk krūzi kafijas un mazliet paēst.»

Viņa aukstasinīgā, mierīgā valoda, draudoši paceltā šautenes stobra priekšā noteikti atstāja iespaidu.

«Un ko vēl?»

«Gulēt — kaut uz kailas klints!»

«Nokāpiet no zirga!»

Emss paklausīja.

«Turiet rokas paceltas un ejiet man pa priekšu!»

«Pa kuru ceļu? Es šeit redzu divus,» Emss mierīgi sa­cīja.

«Pa labi!»

Emss paklausīja un devās uz ugunskuru, ap kuru stā­vēja trīs vīri. Zem milzīga klints, izciļņa gulēja vi­sādi saiņi un segli. Tuvāk piegājis, Emss saskatīja zemē

vairākas rūpīgi sakārtotas guļasvietas, kas liecināja, ka šī nometne ierīkota ilgākam laikam.

«Aplūko te šo cilvēku, Hedij!» tas, kurš bija Emsu sa­gūstījis, teica.

Emss paspēra vēl soli uz priekšu un palika stāvam ugunskura priekšā. Kāds slaida auguma, diezgan noskran- dis vīrs piegāja pie viņa un cieši ielūkojās tam sejā. Vi­ņam bija miroņbāla seja un pelēkas vanaga acis.

«Neesmu viņu nekad redzējis,» Hedijs atbildēja. «Katrā ziņā tas nav mormonis.»

Nu arī Emsa pavadonis iegāja gaismas lokā un Ričs ieraudzīja tumšu, viltīgu seju mazām, dzīvām acīm, plā­nām lūpām un enerģisku zodu.

«Nu un jūs, Tobias un Nogen, — ko jūs domājat par viņu?» viņš jautāja, nolaizdams šauteni.

Pienāca abi pārējie. Tobiass bija sarkanmatains milzis ar kuplu, nekoptu bārdu; Nogens turpretī bija mazs, kalsns vīrelis, jau pāri pusmūžam.

«Stil, tas taču ir nevainīgs kovbojs!» Tobiass smieda­mies iesaucās. «Tur tu nu atkal reiz esi velti izbiedējis zirgus!»

Nogens neteica ne vārda.

«Pastāstiet mums ko tuvāk par sevi!» Stils pavēlēja gūsteknim.

Emss, protams, jau sen bija sapratis, kādā sabiedrībā tas nokļuvis. Viņš ļāva rokām noslīdēt gar sāniem un sa­cīja:

«Tas atri izdarams… Es par Havasupi iejāju Lielaja ieplakā; pārpeldot Kolorado upi, pazaudēju mūli ar vi­siem pārtikas krājumiem un, nepazīstot šo Dieva nolādēto apvidu, esmu galīgi nomaldījies. Katrā ziņā būtu ļoti mīļi no jums, ja jūs dotu man ko ēst un dzert.»

«Vispirms vēl viens jautājums: kā jūs sauc?»

«Emss, ja šis vārds jums kaut ko izsaka.»

«Emss? Nezinu tāda … Nu labi — sēdieties. Ēdamā mums netrūkst. Tobiass pašreiz jau ir pagatavojis vaka­riņas.»

«Liels paldies! Vai drīkstu vispirms parūpēties par savu zirgu?»

«Lai tas paliek Es noņemšu viņam seglus un palaidīšu to ganīties — zāles un ūdens šeit netrūkst.»

«Tad jau viņš būs tikpat priecīgs kā es.,» Emss atbil­dēja.

Ieraudzījis mazgājamo bļodu un krūzi ar ūdeni, viņš ar īstu baudu nomazgāja seju un rokas.

«Mans Dievs, cik tas patīkami!» viņš piezīmēja. «Es jau domāju, ka debesis mani galīgi atstājušas.»

«Kādēļ īsti jūs esat ieradies šajā mormoņu apvidū?» Hedijs ziņkāri apjautājās. «Vai jums starp mormoņiem ir kādi paziņas?»

«Vienīgais mormonis, kuru jebkad esmu redzējis, bija liels lops,» Emss atbildēja, nosēzdamies pie ugunskura un izstiepdams kājas. «Citādi viņš varbūt bija gluži labs zēns, bet tieši deguna priekšā nocēla man meiteni, kurā biju iemīlējies!»