Zena Grejs - Arizonas lauva

«Tas taču nav tiesa?»

«Tiešām tiesa! Bet tev nevajag kļūt greizsirdīgam, kaut arī esmu ar mieru tevi apskaust šīs sievietes dēļ. Es tikai lūdzu viņu parūpēties par Nilsenu ģimeni, kad viņa šeit būs kļuvusi par īpašnieci.»

«Viņa — īpašniece?» Lens nesaprašanā jautāja.

Sarunu pārtrauca smagi soļi un piešu šķindoņa aiz durvīm.

«He, biedri, vai esi mājās?» kāda aizsmakusi balss sauca.

«Jā, ja vien tu nāc miermīlīgā nolūkā,» Emss atbildēja.

Augstu paceltām rokām istabā ienāca Sleims Zilais. Viņam bāls un uztraukts sekoja Makkinejs.

«Nolaid taču rokas, vecais nelga!» Emss smiedamies sacīja.

«Es tikai gribēju pēc iespējas nepārprotamāk izrādīt tev savus miermīlīgos nolūkus,» Zilais atbildēja.

«Apsēdieties uz gultas malas, zēni. Durvis es labāk gribu paturēt acīs.»

«Labprāt, kaut arī tas nav vajadzīgs, jo Grivs sargā­sies nākt šurp un viņam nav arī neviena cilvēka, kas pa­strādātu šo darbu viņa vietā.»

Lens trieca dūri galdā.

«Dieva dēj, kungi, kas tad īsti noticis?» viņš jautāja.

«Tu, mazais, nejaucies vīru sarunās! Sēdi klusu un saki paldies, ka tev jauj klausīties.»

Makkinejs apsēdās uz gultas malas un noraizējies uz­lūkoja Emsu.

«Sasodīti muļķīga lieta!» viņš apdomīgi ieminējās.

«Kā tā?» Emss jautāja.

«Nu — vienmēr taču viens un tas pats: tu atnāci, visi biedri tevi mīl, bet tad nāk brīkšķis — un tu aizej.»

«Mīļais Mak, pagaidām jau es vēl esmu šeit; un ja es pazīstu Grivu, tad jums vēl tik drīz nebūs jāatsakās no manas sabiedrības.»

«Nedomā, ka Sleims un es, esam nākuši tev kaut ko pārmest,» Makkinejs paskaidroja. «Mēs tikai gribam iz­teikt tev mūsu domas šajā lietā. Viss rančo dzirdēja, kā tu izaicināji Grivu; tas, ka klāt bija arī svešie kovboji, kas atdzina Teksasas lopus, nav tik ļauni — viņi taču ne­paliks šeit. Bet Griva viesi ar riebumu steidzās atkal aiz­braukt un es pats dzirdēju, kā viens no viņiem — vecs, cienījams lopkopis — teica otram: «Lai kā arī šī lieta ne­beigtos, Grivam tikpat šeit vairs nav dzīvošana …» Pro­tams, jau rīt pat visa apkārtne zinās, kas noticis.»

«Jā, tādā gadījumā krietnajam Griva kungam būtu va­jadzējis izturēties citādi,» Emss piezīmēja, paraustīdams plecus.

«Tu proti labi jokot, Lauva!» Sleims smiedamies teica. «Bet saki, vai nu tu tomēr pats nenožēlo notikušo?»

«Kādēļ lai es to nožēlotu?»

«Griva dēļ jau nu, protams, ne!» Zilais zobojoši atbil­dēja.

«Sleims grib teikt, ka nu tev taču katrā ziņā būs jāšķi­ras no mums,» Makkinejs paskaidroja.

«Agrāk vai vēlāk, bet reiz draugiem tikpat jāšķiras,» Emss atbildēja.

«Maks un es arī aizejam un varu derēt, ka gandrīz visa saime pievienosies mums! Mēs vairs negribam strā­dāt priekš Griva.»

«Un kā ar jūsu naudu?»

«To lai velns rauj! Kam mums nauda?»

«Ļoti nožēloju, zēni, ka esmu izjaucis visu bandu, to es, protams, negribēju.»

«To mēs zinām, un tam jau ari nav nozīmes … Bet klausies, biedri! Es gribēju ieteikt tev jāt uz pilsētu un tur uzmanīt Grivu, jo agri vai vēlu viņš noteikti dosies turp, kaut vai tādēj, lai piedzertos. Tātad tur viņš neva­rēs tev izbēgt, turpretī šeit tu vairs neesi drošībā. Tu jau zini, Grivs ir mednieks, un šautene sniedz sasodīti tālu; viņš katrā ziņā nošaus tevi no paslēptuves.»

«Par to es esmu domājis; to no viņa var sagaidīt,» Emss atbildēja. «Tomēr es vēl dažas dienas uzkavēšos šeit, jau tādēj vien, lai viņš nevarētu teikt, ka ir mani aizdzinis.»

«Labi,» Sleims piekrita. «Tikai esi, lūdzu, uzmanīgs. Bez tam, viens no mums pastāvīgi paturēs Grivu acīs, kolīdz tas atstās namu.»

Abi kovboji aizgāja. Emss mierīgi palika sēžot un pa vaļējām durvīm vēroja ceļu. Lens Preiss, bāls un uz­traukts, apsēdās viņam līdzās.

«To tu esi izdarījis Emmas un manis dēļ!» viņš sacīja.

«Ko izdarījis?» Emss noņurdēja.

«So …. ķildu … iesācis,» Lens stostījās.

«Es? Liekas, tev galvā nav viss kārtībā, manu zēn. Neko es neesmu iesācis.»

«Tomēr! … Un nu es arī saprotu visu. Arī es zinu to lietu ar Nilsena sievu, kaut ne ar vienu nesmu par to ru­nājis — pat ar Emmu ne. Tu biji pie Nilsena un uzzināji, ka Grivs mēģinājis atvilt tam sievu, bet nu, kad viņa to noraidījusi, grib Nilsenu izpostīt. Tādēļ tu uzsāki ķildu ar Grivu, jo zināji, ka tad tev radīsies izdevība viņu izai­cināt. Tā tas ir bijis un ne citādi! Zēl tikai, ka manis tur nebija, bet gan jau Emma man visu izstāstīs.»

«Tu esi sasodīti gudrs puišelis, Len, tev nevar tik viegli apmānīt acis! … Bet ja jau nu reiz tā noticis, arī tu varētu mazliet palīdzēt uzmanīt Grivu. Tu taču dzir­dēji, ko Sleims Zilais pirmīt teica un pakausī man diem­žēl acu nav.»

«Patiesi, to es labprāt d.arīšu!» Lens aizkustināts ap­galvoja un ātri izgāja no istabas.

Drīz pēc tam arī Emss atstāja namu, turklāt ievēro­dams vislielāko apdomību. Viņš vērīgi aplūkoja ikvienu koka stumbru, ikvienu krūmu un šķūni kas ienaidniekam varētu noderēt par paslēptuvi un tikai pārliecinājies, ka briesmas nedraud, gāja tālāk. Viņš pārmainīja arī savu parasto vietu pie kopējā pusdienu galda un nosēdās tā, ka varēja pārredzēt ēdamzāles abas durvis. Pie tam viņš izlikās, it kā būtu iegrimis dzijās pārdomās, bet patiesībā nekas nepagāja tam garām nepamanīts.

Otrā dienā, tuvojās jau pusdienu laiks un kovboju lie­lākā daja jau slaistījās ēdamzāles durvju priekšā — Emss lēnām nāca šurp no aploku puses. Netālu no durvīm viņš satikās ar Briku Džonsu, kalsnu puisi ar vāju, iesarkanu seju.

«Džons, es mekleju tevi,» Emss apsveica to.

«Tā? Es no savas puses nevaru to gluži apgalvot,» kovbojs smīnēdams atbildēja, kaut varēja manīt, ka tas nejūtas visai ērti.

«Saki man: ja es tev tagad iegāztu tā kārtīgi pa purnu, tad gan tu laikam tvertu pēc revolvera, vai nav tiesa?»

«Es … domāju gan, ka to darītu, ja vien man pēc tam vēl būtu ko tvert,» Džonss atbildēja, kļūdams gluži bāls. «Kas tad tev ir pret mani?»

«Tu taču palīdzēji uzcelt žogu, kas nogriež Nilsenam izeju uz ganībām?»

«To es darīju, kaut arī sasodīti nelabprāt, bet tu taču zini, ka kovbojs nevar pats izvēlēties sev darbu.»

«Vismaz šeit ne… Un kā ir ar Nilsena sievu? Pret to taču tu esi tzturējies visaugstākā mērā nelietīgi?»

«Nieki — nav nācis ne prātā!» Džonss ātri atbildēja, pietvīkdams kā novārīts vēzis. «Es biju mazliet iedzēris un gribēju ar viņu maigāk parunāt, bet viņa izsmēja mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Protams, tas ne­bija labi no manis, bet viņu apvainot es tiešām negri­bēju.»

Klausītāji zviedza aiz prieka. Emss bridi nolūkojās Džonsā, redzami apmierināts ar tā atzīšanos.

«Tātad, mīļais Brik,» viņš lēnām sacīja, «ja negribi nopietni saķildoties ar mani, tad tūlīt ej turp, nojauc žogu un atvainojies Nilsena kundzes priekšā. Vai saprati, mans dēls?»

«Protams, sapratu — es taču neesmu kurls!» Džonss atbildēja. «Man nav ne vismazākās vēlēšanās ielaisties ar tevi cīņā, bet tu mani nostādi sasodīti grūtas izvēles priekšā. Ja darīšu ko tu prasi, es noteikti pazaudēšu vietu!»

«Droši vien, bet tā kā gandrīz visi tavi biedri aiziet no šejienes, tu taču tikpat justos šeit visai vientulīgi.»

«Mak, vai tā ir?» Džonss pārsteigts un samulsis jau­tāja.

«Protams, ta ir!» Makkinejs mierīgi apliecināja. «Emss, Sleims, es un visi citi, kas bija klāt vakardienas izrādē, meklējam sev jaunas vietas.»