Zena Grejs - Arizonas lauva

«Ha, ha, ha! Jā, ar sievietēm apieties — to mormoņi prot,» Hedijs smiedamies piezīmēja.

«Tā kā bija atgriezies arī Stils, Emss piegrieza visu vērību ēšanai. Resnajam pavāram par prieku viņš aprija gluži neticamu daudzumu barības.

«Vai gribat smēķēt?» Stils jautāja, kad vakariņas bija paēstas.

«Ar vislielāko prieku!» Emss atbildēja.

Visi, atskaitot pavāru, palika sēžot pie ugunskura.

«Tātad jūs sauc par Emsu?» Stils atsāka, vērīgi lūko­damies Ričam sejā. «Nē, es noteikti nekad neesmu jūs sa­ticis. jo citādi jūsu seja man būtu palikusi atmiņā.»

«Tas var būt, jo es esmu bijis jau visur, tikai Itajā vēl ne.»

«Jums ir skaists zirgs,» Stils atzinīgi sacīja. «Kā viņu sauc?»

«Kepijs — par godu kādam vecam medniekam, kas bija mans draugs.»

«Un cik ilgi jums jau ir šis lops?»

«Septiņus gadus.»

«Vai jūs to pārdotu man?»

«Sakiet cilvēk, jūs gan laikam nekad neesat nevienu zirgu mīlējis?» Emss sašutis jautāja.

«Taisni otrādi — mana vienīgā vājība ir tā, ka man patīk skaisti zirgi,» Stils atbildēja.

Sie vārdi izvilināja viņa biedriem skaļus smieklus.

Emss it kā neviļus novērsa skatu, lai neizrādītu, ka ir sapratis Stila joku.

Sarunā iejaucās Hedijs.

«Jūs laikam meklējat vietu?» viņš jautāja.

«Jā un nē,» Emss uzmanīgi atbildēja.

«Mormoņi meklē krietnus kovbojus, tikai viņi maksā smieklīgi mazas algas,» Stils sacīja.

«Šī piezīme laikam gan liecina, ka jūs neesat mor­monis?» Emss smiedamies iejautājās.

«Pareizi! Es, Tobiass un Nogens — mēs esam īsti, kris­tīgi ļaudis, bet Hedijs ir mormonis, tādēļ uzmanieties un nesāciet lamāt mormoņus viņa klātbūtnē, ha, ha, ha!»

Emss redzēja, ka Hedijam šis aizrādījums nebija pa prātam un tādēļ neatbildēja uz to.

«Vieta man katrā ziņā būs jāmeklē,» viņš sacīja, «vien­alga pie mormoņa vai pie kāda cita, kurš vien nepievērš pārāk lielas vērības ieteikumiem.»

«Tad jau labāk pārdodiet savu zirgu! Es došu jums par to simts dolāru un vēl manu zirgu piedevām,» Stils ar dzimuša zirgu mijēja pārliecību, sacīja.

«Liels paldies, Stil,» Emss atbildēja. «Es vēl pārdo­māšu šo lietu.»

Viņš labi zināja, ka šādos gadījumos tas ir vienīgais līdzeklis pagaidām izvairīties no nepatikšanām.

Stils tūlīt arī novirzīja sarunu uz citām lietām.

«Mēs esam no Nevadas,» viņš uzticīgi sacīja. «Es un Nogens esam kompanjoni un Tobiass ir mūsu pavārs. Augšā Virgīnijā mēs pazaudējām veselu baru zirgu, ku­rus tagad meklējam. Tādā kārtā mēs nokļuvām šajā ap­vidū, kur pieņēmām Hediju par pavadoni. Līdz šim mums tomēr nav laimējies — atrast šajā ellē zirgus ir tikpat grūti, kā siena kaudzē uzmeklēt adatu.»

«Jūsu zirgus laikam aizvilinājuši līdzi meža zirgi?» Emss jautāja, izlikdamies naivs, kaut labi zināja, ka Stils melo.

«Nē, zirgu zagļi,» Stils atbildēja. «Vai jūs varbūt pro­tat atšķirt pēdas, ko neapkalti zirgi atstājuši klinšainā zemē?»

«Diemžēl nē,» Emss aukstasinīgi meloja. «Tie zirgi, ar kuriem man līdz šim bijusi darīšana, vienmēr bija ap­kalti.»

Stils iesmējās, tomēr Emss sāka žāvāties un staipīties.

«Esmu tik noguris un samiegojies, ka nespēju vairs turēties kājās,» viņš paskaidroja. «Vai jums ir kādi iebil­dumi, ka es liekos šeit gulēt?»

«Nē, nekādu.»

«Kur jūs likāt manus seglus un segas?»

«Turpat jau ir jūsu lietas,» Stils atbildēja, norādīdams

ar roku. «Starp citu, virsējā sega šeit nemaz nav vaja­dzīga, jo šajā bedrē visu nakti ir silts kā pirtī.»

Emss ierīkoja savu guļvietu labu gabalu no uguns­kura un skaļi žāvādamies apgūlās. Viņš tiešām bija ļoti noguris, tomēr ne tik stipri, kā izlikās. Viņš pat sāka skaļi krākt, bet viņa asā dzirde uztvēra ikvienu vārdu, kas tika runāts pie ugunskura.

«Pie velna, kur gan es jau butu dzirdējis Emsa vārdu?» Stils klusu murmināja.

«Es teiktu: Soltleikas cietumā, ja vien šis puisis ne­būtu godīgs kovbojs,» Nogens atbildēja.

«Godīgs? Kādēļ tu tā domā, Nogen?» Stils jautāja. «Tas zēns ir taisni tikpat līks kā tavs deguns!»

«Tu gan esi lielisks cilvēku pazinējs!» Nogens nicīgi atcirta. «Ja tu vēl labāk prastu šo mākslu, mums tagad nebūtu šeit jāslapstās.»

«Sasodīts! Ne tik skaļi; tu vēl uzmodināsi viņu!» Stils nikni norūca. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka viņš bija bandas galva.

«Ko tad tu gribi ar viņu iesākt?»

«Gribu iegūt viņa zirgu,» Stils atbildēja. «Tāda lopiņa visā savā mūžā vēl nebiju redzējis.»

«Spriežot pēc viņa runas, viņš negribēs tik drīz šķir­ties no sava zirga, tā kā tev to vajadzēs nozagt, ja tu …»

«Gan jau viņš kļūs piekāpīgāks, kad sākšu runāt ar to nopietni,» Stils pašapzinīgi sacīja.

«Tev jau arī viss jāiegūst, ko vien tu ieraugi!» Nogens pārmetoši piezīmēja. «Bīstos, ka tu reiz pamatīgi apdedzi­nāsi pirkstus. Ja nu šis Emss nemaz nav tas, par ko viņš izliekas?»

«Emss … Sasodīts, šis vārds man tomēr šķiet tik pa­zīstams … Es laikam kļūstu vecs! Bet kādēļ tu domā, ka viņš varētu būt kaut kas cits?»

«Pirmīt, kad tu atvedi viņu šurp, viņš man šķita pā­rāk aukstasinīgs, un tad man šis tas iekrita prātā.»

«Jā, viņš ir aukstasinīgs cilvēks … Bez tam, liekas, arī viņam sirdsapziņa nav gluži tīra. Mēģināsim izdibi­nāt, kas tur īsti ir un tad vienkārši pieņemsim viņu savā bandā!»

«Tam es noteikti pretojos!» Nogens dedzīgi iesaucās.

«Kādēļ? Daži dūšīgi puiši mums ļoti labi noderētu.»

«Galu galā, tu jau esi saimnieks, tikai uzmanies — var gadīties, ka viņš izrādās pārāk dūšīgs!»

«Nogen, tu esi kā veca sieva! Aizej pie vecmāmiņas kapa un uzlej tam ūdeni!» Stils nicīgi norūca.

«Pagaidām es vispirms iešu gulēt,» Nogens atbildēja, un Emss dzirdēja to aizejam no ugunskura.

Stils nosēdās cieši līdzās Hedijam. Viņi sačukstējās tik klusi, ka Emss varēja uztvert tikai atsevišķus vārdus.

«Pie velna šo Nogenu! … Morgana zirgi… pārāk liels bars… uz Lendu vai Nevadu… šķērsām pāri iepla­kai …»

Drīz arī viņi apklusa un apgūlās.

Emss vēl labu brīdi gulēja nomodā un pārdomāja. Bez šaubām, viņš bija iekļuvis zirgu zagļu bandā. Stilam acīm­redzot bija lieli piedzīvojumi šajā arodā, tomēr bīstamā­kais no visiem bija Nogens, turpretī Hedijs, mormonis, droši vien bija iesācējs un tikai nesen sācis darboties bandā. Cik varēja vērot, viņu nākamais uzbrukums tika vērsts pret kādu mormoni, vārdā Morgans. Tā zirgu bars, laikam bija pārāk liels, lai viņi varētu dzīt to tieši uz Lendu vai Nevadu. Tādēļ viņi bija runājuši par ceļu šķēr­sām pāri ieplakai. Emss, kas nesen bija atnācis pa šo ceļu un vēl pārāk labi atcerējās dūņaino, viltīgo upi, ar ļaunu prieku sevī nodomāja, ka tur zagļi saņemtu pelnīto sodu, ja mēģinātu pārpeldēt to. Turklāt viņam atkal iekrita prātā Stila vēlēšanās iegūt Kepiju … Nē, acīmredzot, lik­tenis noteikti nebija lēmis šim Stilam pārāk ilgu mūžu!

Tad Emss sāka apsvērt, kas rīt būtu darāms, bet drīz vien atteicās no noteikta plāna izstrādāšanas. Šādos ap­stākļos bija lietderīgāk piemēroties katra acumirkļa va­jadzībām. Ar šīm domām viņš aizmiga.

Emss pamodās diezgan agri, tomēr piecēlās pēdējais.

«Nu, spriežot pēc jūsu izskata, jājiens pāri ieplakai nav bijis patīkams!» Stils smiedamies apsveica viņu.