Zena Grejs - Arizonas lauva

«Kur jūs bijāt?» viņš skarbi jautāja Emsam.

«Tepat tuvumā — kārtīgi izgulējos.»

«Nogens zvērēja, ka esat aizjājis, lai nodotu mūs Mor- ganam.»

«Nu, nu — vai tad jūs neredzējāt manu zirgu?»

«Redzēju — un tas mani nomierināja, jo es jau zināju, ka to jūs neatstātu šeit.»

«Pareizi, es nekādā gadījumā nešķirtos no Kepija,» Emss atbildēja.

«To nekad nevajag tik droši apgalvot,» Brandess pie­zīmēja. «Dzīvē dažreiz gadās pavisam negaidītas pārvēr­tības.»

«To es arī jau esmu novērojis, piemēram, izturēšanās pret kādu cilvēku.»

«Ha, ha, ha! Vai jūs vienmēr esat tik vēss un mīlīgs?»

«Diemžēl nē! Reizēm es pat visniecīgākā iemesla dēļ varu kļūt sasodīti nikns.»

«Nu, lai tas paliek. Pietiek jau ar to, ka Nogens un es saķildojāmies.»

«Ko jūs sakāt? Ceru, ka ne manis dēļ?»

«Katrā ziņā jūs bijāt mūsu ķildas iemesls, kaut arī šai lietai nav nekas kopīgs ar jums. Nogens tikai izmantoja jūs, lai būtu iemesls ar mani ķildoties.»

Izdzirdis savu vārdu, Nogens pēkšņi apstājās un pa­griezās pret tiem.

«Brandes,» viņš iekliedzās, «tu taču nebūsi tik neprā­tīgs, lai stāstītu šim cilvēkam vēl vairāk?»

«Es stāstu, ko gribu!» Stils spītīgi atcirta. «Ja tev tas nepatīk, lasies pie velna!»

«Deru ar simtu pret vienu, ka tu drīzāk nokļūsi ellē, nekā es!»

«Tad jau nu gan man nebūs vairs ilgi jādzīvo, par ko gan es ļoti šaubos,» Brandess zobgalīgi atbildēja. «Tātad, kā jau teicu, Ems, mūsu ķildas iemesls nebijāt jūs, bet Nogena plāns … Pēc aroda viņš ir zirgu tirgotājs un uz­pērk zirgus tur, kur viņu vēl nepazīst. St. Džordžai un Dienviditajai vēl nav bijis gods ar viņu iepazīties kā zirgu zagli, un viņa karstākā vēlēšanās ir pārdot kādam lopko­pim zirgu baru, bet vēlāk atkal to nozagt. Un nu Nogens nāk klajā ar pavisam traku priekšlikumu. Lieta tāda, ka pirms gadiem viņš nopircis no Morgana dažus zirgus un pat ļoti pieklājīgi samaksājis par tiem; nezinu, kāds bijis viņa nolūks, bet fakts ir tas, ka Morgans pazīst Nogenu ar citu vārdu. Un nu Nogens kopā ar Hediju grib jāt pie Morgana un prasīt, lai tas pārdod viņam daļu no saviem zirgiem. Protams, tas ir tikai triks ar kura palīdzību viņš grib dabūt savās rokās Lisbeti…»

«Kas ir Lisbete?» Emss šķietami pārsteigts jautāja.

«Morgana meita — glīta meitene, kuru Nogens jau vairākkārt redzējis un kuras dēļ tas šķiet pazaudējis galvu. Viņš apgalvo, ka viņa vienmēr esot izturējusies pret to ļoti laipni; turpretī Hedijs, kurš labi pazīst Morganus, saka, ka viņa tāda esot pret visiem. Nogena plāns nu ir uzaicināt Morganu un viņa meitu nākt līdzi un parādīt zirgus, bet mums citiem pa to laiku jāaizved visi zirgi.»

«Ak tā … Un kas notiks ar Morganu un Lisbeti?» Emss jautāja tik vienaldzīgā balsī, it kā šādi noziegumi tam būtu visikdienišķākā lieta.

«Tas ir tas, kas man šajā lietā nepatīk!» Brandess do­mīgi atbildēja. «Nogens domā, ka to no Morgana ļaudīm, kurš nāks līdzi uz aploku, vajadzētu nošaut; turpretī veco viņš grib tikai apdullināt un sasiet, bet Lisbeti, protams, aizvest līdzi… Kā jums tas patīk?»

«Katrā ziņā šis plāns sasodīti atgādina Nogenu,» Emss sacīja un viņa balss pēkšņi skanēja neparasti skarbi, jo šajā brīdī viņš saprata, ka nepieciešams novākt No­genu no ceļa.

«Bet tā taču nav atbilde uz manu jautājumu,» Bran­dess aizrādīja. «Katrā ziņā es būtu varējis pieņemt šo priekšlikumu, ja Nogens būtu ar mieru atteikties no tās naudas, ko esmu viņam parādā. Bet šis mantkārīgais blē­dis grib ne tikai iegūt jauno meiteni un pusi no zirgu bara; viņš prasa, lai no šī paša darījuma atdodu tam arī pa­rādu. Es, protams, cēlu iebildumus un tā mēs saķildojā­mies.»

«Muļķīgi!… Bet Nogens jau arī ir pārāk neprātīgs; vai tad nevarat viņu atrunāt no šīm pārspīlētajām prasī­bām?»

«Ha, ha, ha Pamēģiniet jūs to izdarīt!»

«He, Nogen, panāciet mazliet šurp, dienasgaismā!» Emss uzsauca tam. «Jūsu acis varbūt pieradušas redzēt tādā tumsā, bet manējās tam ir par vājām!»

«Ko jūs gribat no manis?» Nogens jautāja, laikam pret Emsu tas juta vairāk bijības, nekā pret Stilu.

«Tas būs atkarīgs vienīgi no jums!» Emss mīklaini at­bildēja.

Nogens uzmanīgi pienāca tuvāk. Viņa stiegrainās ro­kas nervozi raustījās. Laikam viņš arvien vēl baidījās, ka Emss ar kādu zobgalīgu vārdu varētu piespiest viņu tvert revolveri. Tomēr Emss pagaidām vēl nedomāja to darīt.

«Brandess man stāstīja par jūsu plānu,» viņš iesāka.

«To es dzirdēju,» Nogens norūca.

«Jūsu prasības man liekas neprātīgas.»

«Jūsu domas man ir pilnīgi vienaldzīgas, jo vairāk tā­dēļ, ka jūs šī plāna izvešanā nepiedalāties.»

«Līdz šim es vēl neesmu atteicies piedalīties.»

«Nē, bet es arī neesmu redzējis, ka jūs ar abām ro­kām būtu satvēris šo piedāvājumu.»

«Es nekad nemēdzu pārsteigties, bet katru priekšli­kumu rūpīgi apsveru. Un ja Brandesa piedāvājumu es pieņemu, tad jūsu pārspīlētās prasības man nav pa prā­tam.»

Acīmredzot Nogens gribēja piespiest Emsu beidzot iz­teikties skaidri, jo viņš atbildēja:

«Labi, kad būsiet galīgi izšķīries par piedalīšanos vai nepiedalīšanos, mēs vēlreiz visu pārrunāsim.»

To teicis, viņš uzgrieza Emsam muguru.

Brandess Nogena pēdējos vārdos laikam saklausīja iespēju samierināties ar to vai arī galīgi saraut ar to vi­sus sakarus un tādā veidā radīt gluži citu stāvokli.

«Labi, Ems,» viņš teica, «laika vēl diezgan — es ne­vienu nesteidzinu.»

«Jā, Stil,» Emss atbildēja, «ikviens veikals labi jāap­domā.»

Vakariņas ēdot, Brandess Emsam jautāja:

«Sakiet, Ems, vai jūs varat orientēties apvidū, kur reiz esat gājis?»

«Protams!» Emss atbildēja.

«Un vai jums šķiet, ka četri vīri var pārdzīt zirgu baru pāri Lielajai ieplakai un pārvest to pāri upei?»

«Četri vīri?» Emss jautāja.

«Jā, četri: es, jūs, Hedijs. un Tobiass.»

«Protams, mēs varētu to izdarīt, ja vien zirgi nav pā­rāk mežonīgi.»

«Vai ūdens upē bija ļoti augsts?»

«Nē, tieši otrādi.»

«Un kā viņā pusē ir ar zāli un ūdeni?»

«Pirmās divas dienas būs pagrūtāk, bet tad būs tik lieliski, cik vien varam vēlēties.»

«Vai zināt, cilvēk, man tiešām šķiet, ka pašas debesis jūs man atsūtījušas… Bet vai viņpus ieplakas arī varē­sim zirgus pārdot?»

«Arizonā mormoņu zirgus? Cik vien vēlaties — ne­viens jums nejautās, kur esat tos ieguvis.»

«Tobias, vai mūsu krājumu pietiek divām nedēļām?» Brandess jautāja pavāram.

«Ja mazliet pietaupīsim — pat trim.»

«Hedij, līdz Morgana aplokiem taču ir tikai dienas jā- jiens?» Stils pievērsās mormonim, kas stingu skatienu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, zināms.»

«Labi. Tātad rīt agri dosimies ceļā — vienalga vai No­gens piedalās vai nē!» Brandess nolēma.

«Un kā uz šo lietu lūkosies Nogens?» Emss jautāja.

«Tas man gluži vienalga,» Brandess augstprātīgi at­bildēja. «Nedomājiet, ka es esmu sevišķi liels draugs vi­ņam. Tieši otrādi — es pat nezinu viņa īsto vārdu, kaut arī man ir aizdomas, ka tas ir Bils Akers. Jūs taču būsiet dzirdējis par to?»

«Šis vārds man šķiet ļoti pazīstams. Kas tad ir Bils Akers?»

«Visā Nevadā pazīstams krāpnieks un kāršu spēlma­nis, kas nekur nemēdz ilgi uzturēties. Viņam esot vesela banda palīgu, un tas piekopjot arī vēl citus veikalus. Es nekad vēl neesmu to puisi redzējis, bet Nogens apgalvo, ka viņš to pazīst.»