Zena Grejs - Arizonas lauva

«Nu, tātad!» Emss piebilda, it kā noslēgdams šo jautā­jumu. «Var jau būt, ka šis cilvēks uzdevies dažādos vār­dos, tomēr viņa īstais vārds bijis Bils Akers.»

«Es nekad neesmu viņam uzticējusies,» meitene atvieg­loti sacīja.

«Vai šis cilvēks bija jums parādā?» Emss jautāja.

«Nē, tieši otrādi — viņam vēl pienācās no manis diez­gan prāva summa,» Morgans atbildēja.

«Šo parādu dzēsis pats liktenis,» Emss pieceldamies sacīja. «Ja atļausiet, es tagad gribētu savest mazliet kār­tībā savu ārieni.»

«Protams,,» Morgans laipni atbildēja. «Hedij, parū­pējieties par Emsa kungu. Ievediet viņu mazajā piebūvē — tur vienmēr viss stāv sagatavots viesu vajadzībām. Es pa to laiku gādāšu par jūsu zirgiem.»

Ceļā uz mājīgi iekārtoto piebūvi, Hedijs iečukstēja Emsam:

«Vai ievērojāt šīs lielās, ilgpilnās acis?»

«Ilgpilnās acis, cilvēk? Kuram tad tādas bija?»

«Lisbetei — viņa taču gribēja jūs aprīt saviem skatie­niem!»

«Hedij, mans dēls, jūs, liekas, neesat vairs pie pilna prāta,» Emss atbildēja, kaut arī mormoņa piezīme to dī­vaini aizkustināja. «Jums laikam necerētā bagātība sakā­pusi galvā un sagrozījusi to?»

«Nē, man vēl visi pieci prāti kārtībā. Es pazīstu Lis­beti jau sen, bet jūs esat pirmais vīrietis, kuru tā uzlūko tādām acīm.»

«Mans Dievs, tādu sentimentālu muldēšanu es tiešām nebiju no jums gaidījis,» Emss sacīja.

«Vai tad viņa jums nepatīk? Vai viņa nav skaista?»

«Pat vēl vairāk un ja nemaldos, viņa ir labs cilvēks,» Emss atbildēja.

Viņi iegāja mājīgajā viesu istabā, kur stāvēja divas gultas, krēsli, galds un rakstāmpults.

Turpmāko pusstundu abi vīri pavadīja daudzmaz sa- vedot kārtībā savu ārieni. Emss pirmais tika ar šo darbu galā un, izgājis ārā, apsēdās uz soliņa līdzās durvīm. Brīdi vēlāk viņam pievienojās arī Hedijs. Mormonis sta­roja laimē.

«šodien es vēl palikšu šeit, bet rīt jāšu mājup,» viņš sacīja. «Ceļos es izlūgšos no sievas piedošanu, un tad stāstīšu viņai par kovboju, kas izglāba mani no viskļū­mīgākā stāvokļa visā manā mūžā.»

«Labi, dariet to — tikai nepārspīlējiet manus nopel­nus,» Emss smaidīdams atbildēja.

«Sakiet, Emsa kungs … vai jūs tiešām esat tikai kov­bojs?»

«Protams, un turklāt vēl kovbojs bez darba.»

«Ja jau jūs pats to sakiet — man jātic … Es apsolīju jums, ka turpmāk palikšu uz taisnā ceļa un šo solījumu arī turēšu. Ticiet man — neviens cilvēks nevarētu lietde­rīgāk izmantot Nogena naudu, kā es to darīšu.»

«Nu, es priecāšos par to, ja vien turēsiet vārdu.»

«Noteikti! … Un ko jūs darīsiet?»

«Divas, trīs dienas atpūtīšos šeit, tad iešu tālāk. Var­būt pie gadījuma St. Džordžā jūs apmeklēšu.»

«Par to es ļoti priecātos. Tad jūs varētu arī pateikt manai sievai, ka es neesmu ne aplaupījis banku, ne arī izdarījis kaut ko citu tamlīdzīgu, jo sākumā viņa katrā ziņā tā nodomās … Bet jūs taču varētu palikt kādu laiku šeit. Seit ir tik jauki, un jūs varētu mazliet palīdzēt veca­jam vīram darbā. Esmu pārliecināts, ka viņš piedāvās jums vietu, ja vien jūs tiešām esat kovbojs.»

«Tas es esmu, Hedij.»

«Tad palieciet taču šeit — kaut vai Lisbetes dēļ!»

«Kā tā?» Emss īgni jautāja.

«Neraujiet man tādēļ tūlīt galvu nost — es taču ne­domāju neko ļaunu … Redziet, Lisbete ir krietna un laba meitene, bet viņa nav pārāk ticīga — un tas laikam arī ir iemesls, kādēļ viņa vēl nav apprecējusies. Mormoņu kov­boji, tirgotāji, lopkopji un sprediķotāji, pat viens bīskaps, visi viņi pūlējušies iegūt Lisbetes roku, bet neviens no tiem nav pratis to iekarot.»

«Tas laikam tādēļ, ka šī jaunā dāma uzstāda pārāk augstas prasības?»

«Nē, bet viņai vispirms jāmācās mīlēt.»

Emss izbrīnā uzlūkoja Hediju, it kā nebūtu to sa­pratis.

«Es pazīstu mormoņu meitenes, bet Lisbete nav tāda, kā citas. Viņai vajag vīrieti, kas būtu maigs pret to, kas to glāstītu, skūpstītu un apskautu.»

«Nu, klausieties, tas taču par traku, ko jūs tur murgo­jat!» Emss sašutis iesaucās, juzdams, ka tumši pietvīkst.

«Jūs esat dīvains cilvēks,» Hedijs mierīgi atbildēja. «Vai tad jūs nesaprotat, kādēļ es tā runāju ar jums?»

«To es nesaprotu, bet redzu, ka jūs esat nekaunīgs puisis, kam nav ne vismazākās cienības pret sievieti!»

«Tā tas nebūt nav,» mormonis atbildēja. «Bet ticiet man, jūs sagādāsiet Lisbetei vienīgi prieku, ja būsiet maz­liet mīļš pret to.»

«Mans Dievs, man jau galva sāk griezties no jūsu pļā­pāšanas!»

«Galva jums griežas nevis no manas pļāpāšanas, bet gan tādēļ, ka jūs tomēr domājat par Lisbeti… Un nu klausieties, es atklāšu jums kādu noslēpumu: Lisbetes māte nebija mormone, kaut viņa pati to nezina.»

«Bet kāda tam visam nozīme? Lisbetei es taču esmu tikpat vienaldzīgs, kā jebkurš svešs vīrietis, kuram ne­jauši gadās iet šeit garām.»

«Labi — dariet kā zināt,» Hedijs sacīja, paraustīdams plecus. «Es tikai gribēju dot jums mazu mājienu un jūs droši vien nenožēlosiet, ja paklausīsiet man.»

«Lisbete ir pārāk laba priekš manis. Es tomēr pateicos jums par jūsu labo nodomu.»

Šajā brīdī atskanēja zvans un Emss izdzirda maigu, patīkamu balsi, kas sauca:

«Emsa kungs, vai drīkstu lūgt pie galda?»

Hedijs uzjautrināts iesmējās.

«Redziet, mani viņa jau ir pavisam aizmirsusi! Nāciet, Arizonas Lauva!»

Ieejot istabā, kur bija klāts galds, Emss uzreiz ievē­roja, ka Lisbete bija pārmainījusi savu vienkāršo audekla apģērbu pret baltu tērpu, kas darīja to vēl apburošāku.

Morgans apsveica viņu laipni, bet ar svinīgu cienību, kā jau cilvēks, kam viesmīlība ir sirdslieta. Lisbete izska­tījās bikla un uztraukta un izvairījās Emsu uzlūkot.

Morgans noskaitīja īsu lūgšanu un visi sēdās pie galda. Kāda vecīga, laipna izskata sieviete ienesa ēdienu, kas šodien, viesiem par godu, bija neparasti gards. Emss pielika visas pūles, lai būtu laipns pret meiteni.

«Vai jūs esat pirmo reizi Itajā?» Morgans pēkšņi jau­tāja viņam.

«Jā un nokļuvu šurp pateicoties kādai dīvainai nejau­šībai.»

«Lisbetei un man tā katrā ziņā bijusi ļoti laimīga ne­jaušība … Kā tad īsti tas gadījās?»

«Es ilgāku laiku nevarēju atrast darbu, un tad kāds pusaudzis Viljamsā deva man padomu izmēģināt laimi viņpus Lielās ieplakas.»

«Tā Kunga ceļi ir brīnišķīgi! … Ja iedomājos, ka kāda zēna nejauši izteikti vārdi atveduši jūs šurp, lai novērstu mums draudošās briesmas — tad taču vairs nevar šaubī­ties par Dieva gribas visvarenību.»

Sarunā iejaucās Lisbete:

«Jums ir brīnišķīgs zirgs, Emsa kungs!» viņa sajūs­mināta sacīja. «Ak, es tik ļoti mīlu zirgus. Vai atļausiet man kādreiz izmēģināt viņu?»

«Ar vislielāko prieku, ja vien varēsiet jāt ar to.»

«Es varu jāt ar jebkuru zirgu,» viņa dedzīgi atbildēja.

«Jā, jā, Ems, tā tiešām ir! Mana Lisbete, tā sakot, dzi­musi seglos. Jums jāzina, ka es visu mūžu esmu nodar­bojies ar zirgiem. Ja nemaldos, arī jūs interesējaties par zirgiem?»

«Katrā ziņā saprotu no tiem tikpat daudz, cik no vēr­šiem,» Emss neapdomīgi atbildēja.

«Tad jau jūs varbūt pieņemtu vietu pie manis?» vecais mormonis jautāja.

«Es … Liels paldies par jūsu laipno piedāvājumu, Mor­gana kungs,» Emss apjucis atbildēja. «Bet ar mani nav viegli sadzīvot.»