Zena Grejs - Arizonas lauva

«Tam es neticu! Arī es mazliet pazīstu cilvēkus, un jūs nebūt neizskatāties pēc dzērāja un kaušļa.»

«Tas es arī neesmu,» Emss atbildēja, uzmezdams ātru skatienu Lisbetei. «Bet man piemīt sevišķs talants tikt iejauktam citu ļaužu nepatikšanās, tur es neko nevaru sev līdzēt.»

«Morgana kungs,» Hedijs iejaucās sarunā, «Emsam pareizāk vajadzētu teikt, ka viņš mēdz uzņemties citu cil­vēku krustu.»

«Redziet, Hedijs tēlo jūs kā kristīgo mocekli, vai jums tas patīk, vai ne,» Morgans smiedamies piezīmēja. «Starp citu, es gribētu uzdot jums kādu visai nekautru jautā­jumu, ja vien jūs to atļausiet.»

«Lūdzu — jautājiet, ko vien gribat!» Emss smaidī­dams atbildēja, kaut sirds tam krūtīs sāka pukstēt strau­jāk.

«Vai jūs slapstāties no tiesām?» vecais mormonis ļoti nopietni jautāja.

Emss mierīgi izturēja viņa skatienu.

«Nē. Pirms vairākiem gadiem es gan nošāvu kādu cil­vēku, lai glābtu savas māsas godu. Tad es reiz — un tas nav tik sen — uzņēmos uz sevis vainu zādzībā, kuru bija izdarījis kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt apzagtā lopkopja meitu. Tā kā viņa to patiesi mīlēja, es ticēju, ka viņa spēs no tā izveidot krietnu cilvēku … Bet tas arī ir vienīgais traips, kas guļ uz mana vārda, Morgana kungs.»

Tik daudz Emss nekad vēl nevienam nebija stāstījis par savu pagātni, bet viņš gribēja pārliecināt Morganu, ka viņam nav ko pārmest sev.

«Pateicos jums, Ems,» vecais mormonis sacīja. «Lūdzu, neaizmirstiet, ka vietu es jums piedāvāju jau pirms šī per­sonīgā jautājuma uzdošanas… Tas, ko jūs nupat stāstī­jāt, tikai pavairo manu interesi pret jums un manu vēlē­šanos paturēt jūs šeit… Un tagad nāciet, kamēr vēl nav pavisam satumsis, es parādīšu jums savus laukus.»

Viņi devās cauri augļu dārziem uz druvām. Tas bija ļoti auglīgs zemes stūrītis, kas šeit gulēja tuksneša vidū, un Morgans gluži dibināti varēja lepoties, ka ar savu darbu pārvērtis to «zemē, kur piens un medus tek.»

Kad viņi jau krēslā gāja atpakaļ mājup, Emss gluži negaidot atradās līdzās Lisbetei. Jaunā meitene stāstīja, cik ļoti viņa mīlot šo rančo un zirgus, un par saviem sko­los gadiem Soltleikā.

Pēc kāda laika jau bija pilnīgi satumsis un pie debe­sīm uzpeldēja liels, dzeltens mēnesis. Vientuļās ielejas klu­sais skaistums dziļi aizkustināja Emsu. Kāda laime būtu palikt uz visiem laikiem šajā miera ostā!

Kad viņi beidzot palika vieni lielajā istabā, Emss pēk­šņi atjēdzās, ka visu laiku tas nebija runājis ne vārda. Viņš vēl lauzīja galvu, pūlēdamies atrast kādu piemērotu tematu, kad Lisbete negaidot teica:

«Pirmīt pie galda jūs ieminējāties par savu māsu. Kā viņu sauc?»

«Nezta. Viņa ir mana dvīņu māsa.»

«Kāds skaists vārds! Pastāstiet man kaut ko par viņu.»

Emsam uzreiz atraisījās mēle, un viņš izstāstīja Lis­betei Neztas dzīvesstāstu, kāds tas bija uzglabājies viņa sirdī.

Jaunā meitene sajūsmā mirdzošām acīm klausījās.

«Vai jūs kādu dienu atgriezīsieties tur, lai redzētu māsu un viņas puisēnu, kuru tā nosaukusi jūsu vārdā?» viņa jautāja.

«Protams! Un nu, kad esmu redzējis jūs, es tikai vē­los, lai šī diena pienāktu drīzāk!»

«Vai es līdzinos Neztai?»

«Jā — dažā ziņā jūs man atgādināt viņu.»

Emsu pēkšņi sagrāba neprātīga vēlēšanās apskaut Lisbeti. Varbūt viņa spētu aizpildīt mokošo tukšumu, kādu tas sajuta savā dvēselē. Viņš gandrīz padevās vili­nošajam kārdinājumam.

«Manam tēvam jūs ļoti patīkat,» viņa pēkšņi sacīja.

«Tā liekas, un es priecājos par to, jo jūtu, ka arī man viņš ļoti patīk.»

«Vai negribat palikt šeit un strādāt kopā ar viņu?»

«Tas būtu ļoti jauki, tikai baidos, ka tas nebūs iespē­jams. Es nekad nevaru ilgi uzturēties vienā vietā — un tad …»

«Bet pie mums jūs varbūt tomēr varēsiet?» viņa ne­droši iebilda.

«Varbūt, bet galu galā …»

Emss mulsi aprāvās.

«Mums gan ir vairāki kalpi, bet nav neviena īsta kov­boja — un tēvam tāds būtu ļoti vajadzīgs.»

«Es jau labprāt paliktu, bet…»

«Mums reiz jāsacenšas jāšanā!»

Emss izbrīna uzlūkoja viņu. Viņš juta, ka viņa preto­šanās arvien vairāk zūd.

«Jā, es jāšu ar jūsu zirgu un jūs ar manu,» viņa de­dzīgi turpināja. «Tam jābūt brīnišķīgi!»

«Meitene — jūs pati nenojaušat, cik bīstams ir jūsu priekšlikums!»

Likās, viņa bija pilnīgi sapratusi tā domas.

«To es zinu,» viņa lēnām teica. «Un tomēr es atkār­toju to.»

«Bet es taču esmu tikai klejojošs kovbojs,» viņš aizrā­dīja. «Vienīgais, kas man pieder, ir mans zirgs … un šis asinīm aptraipītais revolveris. Turklāt, jūs esat mormone, bet man nav nekādas ticības — jūsu ļaudis nekad neuz­ņems mani savā vidū.»

«Jūs esat vīrs; tēvs un es — mēs jūs uzņemsim!»

Emss skumji ielūkojās viņas sejā.

«Palieciet!» viņa kvēli čukstēja.

Mirkli viņš šaubījās. Bet tad no jauna iznira sen pa­gājušo dienu ēnas un nostājās viņa acu priekšā. Nē, viņš nedrīkstēja kļūt vājš!

«Lisbete, ja es paliktu, es bez šaubām nopietni iemī­lētos!»

«Vai tad tas būtu kas briesmīgs?»

«Jā, priekš manis, un arī jums, jo jūs pati nezināt, ko prasāt no manis. Pat ja izdotos nojaukt šķēršļus, kādus starp mums uzceļ jūsu ticība — tur tomēr nekas labs ne­iznāktu, jo man pasaulē ir daudz ienaidnieku un kāds no tiem ik brīdi varētu gadīties man ceļā … Nē, meitene, būs labāk, ja es jau rīt agri došos tālāk.»

«Bet jūs taču teicāt, ka es atgādinot jūsu Neztu!»

* * *

Šis maigais, neatvairāmais ilgu sauciens visu nakti skanēja Emsam ausīs. Tas nebija apklusis arī vēl tad, kad viņš rīta krēslā slepeni, kā zaglis, aizjāja no rančo.

Vienīgais, kas viņu vēl stiprināja, bija apziņa, ka viņš bija rīkojies pareizi.

Saules dedzinošie stari kvēloja pār Treblsomas ieleju.

Mutuļojošā, putojošā straume, kas kā rāms strautiņš iesākās kaut kur Kolorado augstienēs, šeit jau kā lepna upe vijās starp kailajiem, ar zāli apaugušajiem pakalniem. It kā lielā steigā aizjoņojusi garām vienīgai šī apvidus apdzīvotajai vietai, Helztida rančo, tā izlēja savus ūdeņus zaļā kalna gravā.

Pirms daudziem gadiem ugunsgrēki šeit bija izpostī­juši visus mežus. Izdegušajā vietās auga tikai zemi osīši, zaļoja zāle un ziedēja puķes.

Kopš tā laika, kad Estere Helztida bija atstājusi Den- verā skolu, lai aizvietotu tēva namā savu agri nomirušo māti, zāle izdegušajās vietās ar katru gadu auga kup­lāka un puķes krāšņākas, un Estere bija pārliecināta, ka jaukāka stūrīša zemes virsū nemaz vairs nevar būt.

Ar zināmām bažām Esteres skatiens kavējās pie ru­dens krāsās mirdzošajiem pakalniem, jo ziema šajā aug­stienē bija gara un auksta un saistīja cilvēkus mājās. Kaut viņai arī patika novērot milzīgos stirnu barus, kas klaiņoja pa nogāzēm, un kalnu kazas, kas kopā ar brie­žiem nereti atklīda līdz pat dārzam, — viņa ne visai mī­lēja Kolorado ziemu. Arī pavasaris šeit bija vēss, mitrs, vējains un drūms, bet toties vasara bija jauka un sevišķi brīnišķīgs bija rudens.

Esterei katrā ziņā bija jāsaņem maza atmaksa par sa­vām pūlēm tēva rančo un par dzīvi vientulībā. Viņa bija dzimusi un uzaugusi Misūri, kur no sestā līdz divpadsmi­tajam gadam bija apmeklējusi skolu. Tad ģimene mātes slimības dēļ bija pārgājusi uz Denveru, un tur Estere bija