Zena Grejs - Arizonas lauva

«Kādēļ jūs viņam nepasakāt acīs, ka turat to par Bilu Akeru un nenovērojat pie šiem vārdiem viņa seju?»

«Tas man nebija ienācis prātā. Tā tiešām nav slikta ideja!»

Sarunu pārtrauca Nogena atgriešanās. Emss sakārtoja savu guļvietu un atlaidās tajā, cerēdams vēl kaut ko no­klausīties.

Pretēji paradumam, Brandess nerunāja ne vārda. Vie­nīgi Hedijs un pavārs, iesaiņodami pārtiku, klusu sačuk­stējās savā starpā.

«Ko tad jūs tur darāt?» Nogens beidzot iejautājās. «Vai jau kravājat mantas?»

«Tu taču to redzi!» Stils atbildēja un viņa tonis lieci­nāja par pieaugošo atsvešināšanos starp abiem vīriem.

«Kad dosieties ceļā?»

«Vēl pirms rītausmas.»

«Un kurp?»

«Es jau visu ar Emsu norunāju. Tas zina tuksnesī kādu vietu, kur mēs varēsim saplūkt puķītes.»

Nogens zobgalīgi iesmējās.

«Varu tev apgalvot,» viņš nikni kliedza, ka tev pārietu viss prieks uz puķītēm, ja tu zinātu, kas šis cilvēks patie­sībā ir!»

«Tā? Un kādēļ tad?» Brandess sapīcis jautāja.

«To tu arī pats varēsi iedomāties. Vai varbūt tava iedomu spēja tikpat vāja kā tavs saprāts?»

«Es nekad neesmu apgalvojis, ka esmu baznīcas svece.»

«Es atļāvos tev pajautāt, kurp tu gribi doties?»

«To es dzirdēju.

«Hedij, kādēļ jūs sakravājat pārtikas krājumus?»

«Tādēļ, ka saimnieks mums pavēlēja noglabāt visus saiņus klinšu spraugās.»

«Kādam nolūkam?»

«Lai citi tos neatrod. Vēlāk šie krājumi mums ļoti no­derēs, kad iesim pāri ieplakai.»

Nogens lēkāja kā blusa uz karsta skārda.

«Brandes, tu gribi mani piekrāpt!» viņš kliedza.

«Kā tā? Vai tādēļ, ka gribu ķerties pie lietas savādāk? Pats par sevi saprotams, es, kā jau bija norunāts, paņemšu Morgana zirgus, bet tad dzīšu tos uz Kolorado upi.»

«Kuram tad īsti pieder visas šīs lietas ideja? Kurš iz­domāja šo plānu?»

«Tas biji tu — šo godu es tev labprāt atstāju, kaut sī­kāku paskaidrojumu tu nekad man neesi sniedzis. Es taču neesmu muļķis, lai ļautos iebiedēties no sievu tenkām un tādēļ vienkārši eju pats savu ceļu.»

«Un ko es lai iesāku?»

«Man nav ne vismazāko dāvanu mīklu minēšanai.»

«To tikai tas sasodītais Arizonas blēdis izdomājis un sakūdījis tevi pret mani un iestāstījis tev šādus niekus!»

«Nē, pie velna, tā ir mana ideja! Vai tev šķiet, ka arī es reiz nevaru kaut ko izdomāt? Ja tev šī lieta nepatīk, ne­pārmet to Emsam, bet vaino vienīgi pats sevi.»

«Vārdu sakot: man jāpaliek tukšām rokām?»

«Tā gandrīz izskatās,» Stils mierīgi atbildēja.

«Tā? Un ja nu es brīdinu Morganu?»

«Tas nekādā ziņā nenāktu par labu tavai veselībai,» Brandess drūmi atbildēja. «Turklāt tu arī nevari mums kaitēt, jo ceļš uz Morgana rančo ir pus dienas jājienu tā­lāks, nekā uz ieleju, kur stāv viņa zirgi.»

Nogens klusu lādējās pie sevis, jo uzskatīja, ka Stilam taisnība. Ar to ķilda bija galā un, pēc Emsa domām, abu pretinieku samierināšanās galīgi izslēgta. Sī apziņa sagā­dāja Emsam lielu gandarījumu. Cik viņš pazina šādus tēviņus, tie tagad noteikti mēģinās iznīcināt viens otru.

Otrā rītā Emsu uzmodināja zirgu pakavu rīboņa. Kad viņš piegāja pie ugunskura, Brandess un Nogens vēl ne­bija piecēlušies. Vienīgi Tobiass īsi apsveica viņu.

Emss atveda savu zirgu un apsegloja to. Tad viņš it kā nejauši iejautājās Tobiasam:

«Vai nevarat iedot man daļu no saviem pārtikas krā­jumiem?»

Labsirdīgais pavārs bez vārda runas iedeva viņam da­žus sausiņus, mazliet sāls, gabalu žāvētas gaļas un sauju kaltētu ābolu.

Beidzot pie ugunskura ieradās arī Brandess. Viņš bija sapīcis un mazrunīgs un tūlīt pavēlēja Hedijam apseg­lot viņa zirgu.

Pavārs sāka pusbalsī dziedāt kādu dziesmiņu, bet Bran­dess skarbi apsauca to. Tādā veidā diena iesākās ne visai līksmi. Vīri steigā paēda brokastis, nerunādami ne vārda.

«Nu, tad uz priekšu!» Brandess beidzot pavēlēja.

Emss slepeni vēroja Stila un Nogena sejas.

«Vai nāksi mums līdzi?» Brandess beidzot jautāja No- genam.

«Tas taču tev būtu jāzina, tu blēdi!» Nogens nikni at­cirta.

«Cik tālu?»

«Tā mana darīšana!»

«Labi. Bet tad, lūdzu, vācies uz priekšu pie Hedija, kurš uzņemsies vadību!» Stils ar ledainu izsmieklu at­bildēja.

Emss uzlēca seglos un sekoja Brandesam, kamēr No­gens ar mormoni jāja pa priekšu. Gājienu noslēdza pa­vārs Tobiass.

Straujos rikšos viņi devās cauri ielejai, jo ceļš, kas visu laiku veda pa izžuvušās upes gultni, bija labs.

Pēkšņi ieleja kļuva ievērojami platāka. Hedijs izlēca no segliem un veda zirgu augšup pa kādu klinšainu no­gāzi. Nogens sekoja viņa priekšzīmei.

«Tagad sāksies sasodītā kāpelēšana!» Brandess ievai­dējās.

Emsam šī lieta nebija tik nepatīkama. Šaurā, maz iz­mantotā teka, līkumiem veda augšup. Brandess turējās cieši aiz Nogena. Kolīdz Hedijs palika stāvam — kas ga­dījās diezgan bieži —, bija jāapstājas arī pārējiem. Kāp­šana turpinājās gandrīz stundu, kuras laikā neviens ne­runāja ne vārda.

Tikai sasnieguši augstieni, vīri sāka paklusu lādēties. Viņi atkal kāpa zirgos un turpināja ceļu. Pa to laiku saule jau bija uzlēkusi. Emss, kas bija iegrimis ainavas aplū­košanā, pēkšņi ievēroja, ka vadītājs bija apturējis savu zirgu.

«Šeit ceļi šķiras,» Hedijs sacīja, norādīdams ar roku. «Tas tur ved uz ieleju, kur ganās zirgi; līdz turienei mums jājāj četras stundas, bet ceļš visu laiku iet lejup. Otrā teka, kas ir daudz ērtāka, divreiz tik ilgā laikā noved Morgana rančo.»

«Tātad šeit mūsu ceļi šķiras!» Brandess sacīja.

Viņa vārdi un dzēlīgais tonis, kādā tie bija izrunāti, piespieda visus pavērties Nogenā. Emss bija pārliecināts, ka pienācis izšķirošais mirklis, jo Brandesa zobgalīgo pie­zīmi Nogens nekādā ziņā nevarēja atstāt bez atbildes.

Tomēr šoreiz Emss bija maldījies. Nogens palika ne­satricināmi mierīgs.

Brandess nolēca no zirga un palika ieplestām kājām stāvam.

«Stil, vai gribi vienoties ar mani attiecībā uz medī­juma sadalīšanu?» Nogens jautāja.

«To vēl nezinu. Tu tomēr vari pateikt, kā īsti esi šo lietu iedomājies.»

Nogena zirgs nemierīgi dejoja turp un šurp. Tomēr Nogens pats palika pilnīgi mierīgs. Viņa balss skanēja draudoši, kad tas teica:

«Es vēlos saņemt pusi no tavas daļas un ceturto daļu no visa laupījuma.»

«Nē! Turklāt par ceturto daļu taču nevar būt runas. Vai tad tu neproti skaitīt? Mēs esam pieci!»

«Nē, mēs esam tikai četri, jo Emss droši vien nepieda­līsies, ja dabūs zināt, ka es esmu Bils Akers.»

«Tu esi Bils Akers?»

«Katrā ziņā!»

«Nu, varu derēt, ka Emsam tas tikpat vienaldzīgi kā man —■ kaut tu arī tiešām būtu Bils Akers.»

«Labāk pajautā viņam pašam, vai viņš vēl grib pie­dalīties?»

Brandess strauji pievērsās Emsam.

«Ems, pasakiet taču šim nelgām, ka Bils Akers jums ir tikpat vienaldzīgs kā man, un ka jūs tomēr nāksiet man līdzi!» viņš nikni kliedza.

«Ļoti nožēloju,» Emss mierīgi atbildēja. «Nogens spriež pareizi: es nepiedalos.»

«Tā? Un kāda iemesla dēj jūs pēkšņi esat grozījis savu lēmumu?»

«Man nekad nav bijis nodoma piedalīties.»

«Nolādētais suns! Nost no zirga!» Brandess iekliedzās un tvēra pēc Emsa zirga pavadas.

Tajā pašā brīdī norībēja Nogena revolvera šāviens. Brandesa niknā sejas izteiksme pēkšņi izmainījās, ska­tiens kļuva stings. Emss vienā lēcienā bija zemē no zirga. Te Nogens izšāva vēlreiz. Emss metās uz vēdera zemē. Viņš redzēja, kā Brandess nokrita. Zibens ātrumā Emss izrāva revolveri un izšāva. Lode ķēra Nogena zirgu, kas izslējās pakaļkājās un tad nogāzās zemē, aizraujot līdzi arī jātnieku.