Zena Grejs - Arizonas lauva

Bobs atnāca atpakaļ viens pats.

«Tas Dieva nolādētais cūkassuns, protams, nekur nav atrodams!» viņš paziņoja.

«Ja tu vēlreiz manā klātbūtnē lietosi šādus izteicienus, es tevi sodīšu — saproti?» Estere gluži izmisusi sacīja.

«Dieva vārds, es nemaz nedomāju neko ļaunu!» Bobs taisnojās.

«Labāk atnes svaigu sienu. Parūpēsimies paši par Ke- piju, lai viņa kungam nav jāraizējas tā dēļ.»

Estere labi prata apieties ar zirgiem, jo bieži mēdza kopt pati savu. Viņa ieveda Kepiju tukšā steliņģī, iedeva tam vispirms mazliet ūdens un auzu, notīrīja un nosu­kāja viņu, pakaisīja jaunus salmus un beidzot piepildīja redeles ar smaržīgu sienu. Šodien darbs viņai sagādāja sevišķu prieku.

«Nāc nu, Bob,» viņa sacīja, kad viss bija padarīts. «Tev jāpārģērbjas un pamatīgi jānomazgājas.»

«Nemaz neuztraucies — arī tu neizskaties labāka. Kā Freds smietos, ja redzētu tevi tīram tā svešā tēviņa zirgu! Par Freda zirgu tu droši vien nebūtu tik ļoti rūpējusies!»

«Fredam tev nav par to jāstāsta,» Estere viegli pie­tvīkusi, atbildēja.

«Bet tad tev jādod man vismaz divi gabali cepuma; vienu tu man jau tā esi parādā, jo tavas muļķīgās klai­gāšanas dēļ es pazaudēju makšķeri.»

Viņa smiedamās to apsolīja.

Ejot atpakaļ uz rančo, viņi satika Ronaldu, kas turēja aiz ausīm trusīti.

«Redzat, ko es noķēru!» viņš jau notālēm lepni sauca.

Ronalds bija kluss, mazliet sevī noslēdzies puisēns, kuru vieglāk varēja savaldīt kā Bobu. Vairāki jauni, gar- ausaini suņi lēkāja ap viņu.

Tā kā abi brāļi uzsāka vienu no savām nebeidza­mām debatēm par zvejas un medību priekšrocībām, Estere atstāja tos stāvam un iegāja dzīvojamā istabā, kas bija vismodernāk un ērtāk iekārtotā telpa namā. Viņas pašas istaba, kuru tā apdzīvoja kopā ar māsu Ģertrūdi, senāk bija bijusi atsevišķa būda. Tajā bija divi logi un atklāts, no dzelteniem akmeņiem mūrēts kamīns, kura priekšā bū­das senākie iedzīvotāji kādreiz droši vien bija stāstījuši par savām dēkām bebru medībās. Estere bija pielikusi vi­sas pūles, lai padarītu šo telpu pēc iespējas mājīgāku, un arī vēl tagad turpināja to izdaiļot.

Ģertrūde — tumša, glīta meitene, kas šejienes vientu­lībā bija uzaugusi kā nezāle — sēdēja noliekusies pār rok­darbu, ko Estere bija tai uzdevusi, jo abas māsas valkāja gandrīz vienīgi pašu šūtas drēbes; arī par mazo brāļu uz­valkiem viņām bija jārūpējas. Šūšana Ģertrūdei bija vis­ienīstākais darbs pasaulē, kādēļ tā arī nepiegrieza vērību vecākās māsas ienākšanai, kaut Estere labprāt būtu pa­stāstījusi viņai par Džo viesi. Viņas domas atkal un atkal pievērsās dīvainajam svešiniekam, turklāt sirds tai ērmotā kārtā pukstēja arvien straujāk.

Lai cik liela arī nebija viņas nepacietība, viņa tomēr nocietās un negāja virtuvē, tā ka pavāru tā satika tikai ēdamlaikā. Bet arī tad viņa nevarēja vien beigt brīnīties par to, jo labais, citkārt tik pļāpīgais Džo, ne ar vārdu nepieminēja savu viesi, tā ka Estere beidzot bija spiesta apjautāties:

«Kā tad nu klājas jūsu draugam, Džo?»

«Tas pagaidām nav pasaulei runājams,» pavārs atbil­dēja. «Es iedevu viņam stipru groku, bet nepaguvu pat noaut tam zābakus, kad viņš jau bija cieši aizmidzis. Es nupat palūkojos, ko viņš dara. Viņš guj kā akmens, un droši vien nogulēs visu dienu un nakti, varbūt pat vēl ilgāk. Viņa pēdējais jautājums bija par zirgu. Ceru, jūs taču būsiet nodevusi to Smita gādībā?»

«Nē, mēs nekur nevarējām viņu atrast un tādēļ es pati apkopu Emsa kunga zirgu … Sakiet, Džo, kas īsti ir jūsu draugs?»

«Jūs taču dzirdējāt viņa vārdu,» pavārs izvairīgi at­bildēja. «Starp citu, viņš ir kovbojs.»

«Vai jūs jau sen kopš viņu pazīstat?»

«Es iepazinos ar viņu Jaunmeksikā, kur mēs kopā strā­dājām — jā, tas bija pirms pieciem gadiem… Cik ātri gan aiziet laiks!»

Esterei par lielu vilšanos, Džo Kebels pat nedomāja pastāstīt vienu no savām interesantajām dēkām, kurā Em­sam šoreiz droši vien būtu piekritusi galvenā loma. Džo vispār bija ļoti pārvērties, ko Estere gan vairāk nojauta, nekā redzēja.

Bērni ķildojās trusīša dēļ, ko pavārs bija tiem izcepis, un uzmācās māsai ar visdažādākiem jautājumiem, tā ka Esterei pat neatlika laika sakopot domas. Tikai, kad viņa pēc ēšanas palika viena, tā varēja mierīgi pārdomāt par cilvēku, kurš bija tik ļoti viņu ieinteresējis.

Turklāt viņai iekrita prātā, ka arī Džo Kebela ieraša­nās Helztida rančo bija norisinājusies gandrīz tādos pa­šos apstākļos kā Emsa Riča atnākšana. Toreiz neviens cil­vēks neko nezināja par Džo, un arī vēl šodien par viņu bija zināms vienīgi tas, ko viņš pats bija par sevi stāstī­jis — un tas bija visai maz. Un tomēr viņš šo divu gadu laikā bija pratis kļūt šeit gandrīz nepieciešams.

«Man šķiet, es tikai tagad, pēc šī Riča Emsa ieraša­nās, sāku pienācīgā mērā cienīt Džo,» Estere pie sevis sacīja. «Kas tad nu īsti noticis ar mani?»

Abi puisēni, Ronalds un Bobs, gulēja kādas noliktavas bēniņos, kurp tie nokļuva pa kāpnēm no priekšnama pa­galma pusē. Sī telpa bija pilnīgi noslēgta no visa pārējā nama, bet tā atradās tieši virs Esteres loga, tā ka Estere tomēr varēja zināmā mērā kontrolēt mazos brāļus un va­jadzības gadījumā tie varēja viņu pasaukt. Lieta tā, ka dienās abi zēni bija visai drošsirdīgi, bet tumsai iestājo­ties viņu drosme vienmēr stipri sašļuka.

Kā visi laucinieki, arī Helztidi vakaros agri gāja gulēt, bet šovakar abi zēni bija mazliet ilgāk aizkavējušies.

Estere sēdēja savā istabā un mēģināja lasīt, kad pēk­šņi tā izdzirda ārā klusu čaukstēšanu. Varbūt tās bija tikai iedomas, jo svešinieks, no kura viņa nespēja novērst domas, bija to padarījis mazliet nervozu.

Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā. Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Troksnis, ko viņa pirmīt bija dzir­dējusi, atkārtojās. Nebija nekas neparasts, ka lapsas, ko- joti, lāči un pat kalnu lauvas naktīs apciemoja rančo, bet tādos gadījumos suņi mēdza riet.

«Nav jau nekas vairāk, kā kāds sasodīts sesks!» Boba balss iesaucās.

«Pie svētā lielgabalstobra, kādas nolādētas nejēdzības tu tur pļāpā!» Ronalds atbildēja.

Estere aizspieda ausis, lai nebūtu jādzird brāļu šaus­mīgie izteicieni. Tikai pēc laba brīža viņa atkal ļāva ro­kām noslīgt gar sāniem. Pa to laiku viņas acis jau bija apradušas ar tumsu, un viņa redzēja, ka viens no tās brā­ļiem stāvēja kāpņu vidū, kamēr otrais acīmredzot vēl at­radās augšā.

«Nāc taču un palīdzi man notvert to Dieva nolādēto maitu!» Bobs sacīja.

«Nenāk ne prātā — pasauc sev palīgā kādu vecu tir­gus sievu!» Ronalds atcirta.

«Nekrietnais suns!»

«Nožēlojamais gļēvuli!»

«Par to es tevi rīt piekaušu, tu, paklīdušais karātavu putns!»

«Es vienkārši nelaidīšu tevi atpakaļ augšā, tu vecā kla- burčūska, — guli ārā!»

«Nu, uzgaidi tikai — kad būšu noķēris to trīskārt sa­sodīto lopu, es izrēķināšos ar tevi, tu vaimanu princi!»

Bobs izskrēja cauri priekšnamam un nozuda. Estere dzirdēja, kā tas tumsā lādējās un svieda ar akmeņiem. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās un skriešus metās atpakaļ uz kāpnēm.

«Ronaldin, laid mani iekšā, tas zvērs dzenas man pa­kaļ!»

«Jā, tiešām — saredzēt es viņu vēl nevaru, bet toties saožu!»