Zena Grejs - Arizonas lauva

«Un Freds satiekas ar šādiem ļaudīm … Tas taču ir šausmīgi!»

«Tikai neuztraucieties, Esteres jaunkundz,» Džo Kebels mierīgi atbildēja. «Freds dvēselē nav slikts cilvēks, viņš tikai ir vieglprātīgs, mīl iedzert un spēlēt kārtis, bet vis­ļaunākais ir tas, ka viņš nevar daudz panest. Un tā kā jūsu tēvs diemžēl pievērš viņam pārāk maz vērības, tad šis Henslers viegli var pakļaut Fredu savam iespaidam.»

«Dieva dēļ, Džo, ko mēs tagad lai iesākam?» Estere bez padoma jautāja.

«Man šķiet… es gribēju pārrunāt šo lietu ar Emsu, ja jau viņš tik jocīgā kārtā gadījies rančo,» Džo atbildēja, un viņa dziļi iekritušās acis dīvaini iemirdzējās.

«Taisnību sakot, man nemaz nepatīk, ka jūs gribat šajā lietā iejaukt mums pilnīgi svešu cilvēku … Un kādēļ jums šķiet jocīgi, ka Emsa kungs tieši tagad ieradies Treblsomā?»

«Apstākļi šeit ņēmuši diezgan bīstamu virzienu, Este­res jaunkundz, un jocīgais šajā lietā ir tas, ka Ričs Emss ir tieši īstais vīrs, kas spēj šo lietu atkal nokārtot.»

«Kādēļ tad tieši viņš?» Estere ziņkāri jautāja.

«To pateikšu jums, ja man izdosies pierunāt viņu pa­likt šeit, kaut gan bīstos, ka tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ? … Tēvs taču varētu nodarbināt viņu kā kov­boju,» Estere ātri sacīja, sajūsmināta par šo pēkšņo ideju.

«Ticiet man: jūsu tēvs darīs visu iespējamo, lai patu­rētu manu draugu šeit, ja vien Emss man atļaus pateikt, kas viņš īsti ir.»

«Bet tas taču ļoti vienkārši, Džo. Runājiet ar tēvu, iepriekš neko nesakot savam draugam.»

«Jā, tā nav slikta ideja,» Džo iepriecināts piezīmēja. «Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Emss dosies tālāk, kolīdz būs mazliet atspirdzis.»

«Kurp tad viņam tik ļoti jāsteidzas?» Estere mazliet aizskarta jautāja. «Vai tad mēs esam tik briesmīgi cil­vēki?»

«Nē, bet jums jāzina, ka vienīgais, no kā Emss bēg, ir glītas meitenes!»

Estere tumši pietvīka.

«Kā tā? Vai tad jūsu draugs ir tik liels sieviešu ienaid­nieks?» viņa mulsi jautāja.

«Nē, un tomēr viņš bēg no ikvienas glītas meitenes.»

«Tik bikls viņš nemaz neizskatās .. . Cik vecs viņš īsti ir?»

«Nezinu, bet salīdzinot ar mani, tas vēl ir ļoti jauns.»

«Bet deniņos viņam jau sirmi mati, un arī citādi tas izskatās jau stipri padzīvojis.»

«Dzīve ganībās viņu tādu padarījusi, bet patiesībā vi­ņam vēl nevar būt ne trīsdesmit gadu . .. Bet nu es iešu.»

«Palieciet vēl, Džo!» Estere viņu aizturēja. «Jūs vien­mēr esat bijis man labs draugs un padomdevējs. Un man šķiet, ka tieši šobrīd man jūsu draudzība nepieciešama, kā vēl nekad.»

Džo sajūsmā tik cieši saspieda viņas pasniegto roku, ka Estere tikai ar pūlēm savaldīja sāpju kliedzienu. Laipni uzsmaidījusi krietnajam pavāram, viņa izgāja no istabas, lai uzmeklētu Fredu.

Viņš jau gaidīja to, drūmi saraucis uzacis.

«Tev gan sasodīti daudz kas runājams ar šo pavāru!» viņš īgni norūca.

«Katrā ziņā, Fred, viņš jau arī ir man daudz vairāk brālis kā tu!»

Freds sarāvās un pietvīka.

«Tev mēle šodien asa kā nazis, māsiņ,» viņš piespiesti smiedamies sacīja.

«Atmet šo toni, Fred. Es jau tā neesmu visai labi no­skaņota pret tevi.»

Viņš kļuva nopietns.

«Klausies, Ester: man katrā ziņā nepieciešama nauda …»

Jaunā meitene skarbi iesmējās.

«Ko tu saki!»

«Vai tev varbūt nav vēl mazliet no savas kabatnau- das?»

«Ir gan, bet to es paturēšu sev! No manis tu vairs ne­dabūsi dzeršanai un spēlei ne dolāra.»

«Bet man taču katrā ziņā jāsamaksā, ko esmu palicis parādā.»

«Kam?»

«Tas taču nevar tevi interesēt.»

«Tu vienkārši kaunies man teikt šī cilvēka vārdu. Bet es jau pati to zinu!»

«Tā? Un kas tas būtu?» Freds izaicinoši iesmējās.

«Baršs Hensl…»

Freds zibens ātrumā aizspieda ar roku viņas muti un ievilka to līdzi dzīvojamā istabā. Estere sašutusi izraisījās no brāļa rokām.

«Ko gan tu iedrošinies?» viņa iesaucās.

«Tur bija kāds cilvēks, viņš stāvēja tieši aiz tevis,» Freds atbildēja. «Tas droši vien bija tas pats tēviņš, kuru Džo pieņēmis pie sevis.»

«Es neviena neredzēju,» Estere salti sacīja. «Izej taču un pārliecinies pats, kas tas tāds bija.»

«Tu taču dosi man naudu, Ester, vai nav tiesa?» viņš lūdzoši jautāja.

«Cik tev vajag?»

«Trīssimt dolāru.»

«Žēlīgais Dievs! Pat ja gribētu, es nevaru tev tik daudz dot,» Estere atbildēja un iegāja savā istabā, aizvērdama aiz sevis durvis.

Apsēdusies uz gultas malas, viņa sāka pārdomāt. Kad brīdi vēlāk viņa atgriezās dzīvojamā istabā, tur bija tikai Ģertrūde.

«Ģerta, vai neesi redzējusi Fredu?»

«Jā, vēl nupat viņš šeit sēdēja, atbalstījis galvu rokās, kad es iejautājos, vai viņš nav iemīlējies, viņš tikai uz­meta man niknu skatu un izskrēja ārā.»

«Un kur palikuši puikas?»

«Bobs ar kādu liela auguma, svešu kovboju aizgāja pie strauta. Drīz viņiem piebiedrojās arī Džo.»

Estere izgāja ārā, cerēdama kaut notālēm pavērties dīvainajā svešiniekā, bet viņa vietā iepriecināta ieraudzīja tēvu, kas tuvojās namam. Viņa skriešus metās tam pretī, bet ieraugot tēva seju, viņas prieks pārvērtās dziļā ne­mierā.

«Jau mājās, tēvs?» viņa iesaucās. «Cik ļoti es priecā­jos!»

«Labdien, meit,» viņš atbildēja un, sirsnīgi noskūpstī­jis Esteri, iedeva tai vienu no daudzajiem saiņiem, kas tam bija rokās. «Tas tev un mazajiem… Hallo, Ģerta!» viņš apsveica jaunāko meitu, kas arī bija izskrējusi tam pretī. «Kur tad zēni?»

«Ja nemaldos, pie strauta,» Estere atbildēja. «Vai lai pasaucu tos?»

«Nē, tam vēl laika diezgan … Kādi tev šodien sārti vaigi, meitenīt!»

«Tu ved sliktas ziņas, tēvs?»

«Kas gan tev nāk prātā!» viņš māksloti līksmi iesau­cās.

«Saki taču man patiesību, tēvs,» Estere nopietni teica. «Esmu taču jau pietiekoši liela, lai palīdzētu nest tavas rūpes.»

«Lai nu kāds paklausās, kā runā mana deviņpadsmit gadus vecā meita!» Helztids smējās. «Ģerta, ņem šos sai­ņus. Un pasaki Džo, ka rati ir pilni ar pārtikas krāju­miem, lai Džeds palīdz viņam tos ienest… Vai kovboji jau atgriezušies no ganībām?»

«Nē, vēl ne.»

«Vai Freds pārnācis?»

«Jā, vakarvakarā.»

«Vai viņš bija piedzēries?»

«Viņš apgalvo, ka nē,» Estere vilcinādamās sacīja, tad piebilda: «Šorīt viņš katrā ziņā bija skaidrā prātā.»

Tēvs vairs nekā nejautāja, bet iegāja savā istabā. Es­tere sakārtoja saiņus un dažus no tiem ienesa savā istabā. Viņas tēvs vienmēr bija bijis devīgs, bet tik izšķērdīgi viņš nekad vēl nebija iepircies un šis apstāklis sagādāja viņai zināmas bažas.

Pārējās lietas viņa ienesa virtuvē, kur Džeds rīkojās ap milzīgiem pārtikas krājumu saiņiem.

«Kur tad pavārs?» viņš jautāja.

«Pie strauta,» Estere atbildēja. «Kā bija Jampā, Džed?»

«Diezgan labi vieniem, bet ne visai jauki kādai zinā­mai ļaužu sugai,» kučieris smiedamies atbildēja.

«Kā tā? Vai tad atkal notika šaušanās?»

«Arī tā, tomēr tikai nenozīmīga. Bet es runāju par kāršu spēli Bosomera krogā. Parasti arī es mīlu piedalī­ties, bet šoreiz sargājos to darīt, jo tur bija gandrīz visa Kleva Benarda banda, un tie puiši kaisīja naudu pilnām saujām.»

«Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs nespēlējāt, Džed,» Estere sacīja un atgriezās savā istabā, kur to gaidīja kāds stei­dzams rokdarbs. Viņas domas darbojās tikpat ātri kā pirk­sti ar adatu, un tomēr viņas dzirde uztvēra visu, kas no­risinājās dzīvojamā istabā, kur Ģertrūde pašreiz teica zēniem: