Zena Grejs - Arizonas lauva

«Es dzirdēju jūsu kovbojus runājam par to,» Emss mie­rīgi piezīmēja, «un ieguvu ciešu pārliecību, ka šajā gadī­jumā nav rīkojušies laupītāji.»

«Laupītāji? Vai tad tas ir kaut kas cits nekā lopu zagļi?»

«Protams, starpība ir milzīga. Kur strādājis lopu lau­pītājs, jūs nekad neizdibināsiet, kas bijis vainīgais; tur­pretī parastais lopu zaglis viegli nodod sevi, ja pilsētā tas dzer kopā ar jūsu kovbojiem un …»

«Jā, un ar manu dēlu!» Helztids tumši pietvīcis pār­trauca viņu. «Zaglis, par kuru šeit varētu būt runa, saucas Klevs Benards, un viņa palīgs ir Baršs Henslers, kas dzīvo Jampā. Ciktāl viņi jau samaitājuši Fredu, manu dēlu, nezinu, bet tas, ko esmu par viņu dzirdējis, ir pilnīgi pietiekoši, lai sagādātu man sasodītas bažas.»

«Šorīt es redzēju jūsu dēlu uz ceļa sarunājamies ar kādu cilvēku, kurā Džo, pēc mana apraksta, pazina šo Hensleru,» Emss sacīja. »Vēlāk novēroju viņu, kad tas pa­galmā nervozi staigāja turp un šurp, gaidot māsu. Kad iznāca Esteres jaunkundze, man gribot negribot bija jā­noklausās sarunā, kas droši vien nebija domāta svešām ausīm, starp citu arī par kādu prāvāku naudas summu, ko jūsu dēls esot parādā kādam. No visa dzirdētā es nācu pie slēdziena, ka Freds gan ir vieglprātīgs puisis, bet iek­šēji tomēr godīgs cilvēks. Protams, viņš stingrāk jāsa­ņem rokās, un ja gribat, es labprāt parunāšos ar viņu. Tā­lāko paveiks Džo — vai nav tiesa, Džo?»

«Pats par sevi saprotams — uz mani tu vari droši pa­ļauties,» Džo apgalvoja.

«Mans Dievs, Ems, jūs tiešām noveļat man milzīgu smagumu no sirds; sirsnīgi pateicos jums par to!» Helz­tids sajūsmināts iesaucās.

Estere pietrūkās kājās. .

«Arī es pateicos jums, Emsa kungs,» viņa sacīja. «Ti­kai neatstājiet mūs nelaimē …»

Viņa pēkšņi aprāvās un apklusa.

«Uztraukumam vēl nav iemesla,» Emss atbildēja, tad smaidīdams turpināja: «Ļaunākais visā lietā ir tas, ka mans labais Džo iemācījis jūsu zēniem veselu kaudzi niknu lamu vārdu …»

«Bet, cilvēk, tos taču viņi nebūs iemācījušies no ma­nis!» Džo Kebels dedzīgi protestēja.

«Bet arī šajā lietā var līdzēt,» Emss turpināja, nepie­vērsdams vērību Džo iebildumiem. «Ja audzināšanu iesāk­sim no Boba, Ronijs pats no sevis atmetīs neglīto iera­dumu.»

«Tātad jūs paliksiet un palīdzēsiet mums šajā lietā, Emsa kungs?» Estere jautāja, pati pārsteigta par savu nepiespiesto toni.

«Vienu mirkli, meit!» Helztids iesaucās. «Pirmais, kas Emsam jādara — jāatbrīvo mani no šiem lopu zagļiem!»

«Protams, tie ir vēl ļaunāki kā bruņinieku pieši,» Emss smaidīdams piekrita.

Helztids piecēlās un, piegājis pie Emsa, strauji satvēra tā roku.

«Jā, ja mēs strādāsim kopā, no manis kādreiz varbūt vēl iznāks gluži lietojams rančers … Es taču drīkstu cerēt, ka jūs paliksiet pie mums Treblsomā?»

«Jūs pārāk zemu vērtējat pats sevi… Es labprāt reiz parunāšos Jampā ar šiem Benarda un Henslera kungiem, bet tad es jums vairs nebūšu vajadzīgs. Ar bruņinieku pie­šiem jūs paši tiksiet galā, jo vairāk tādēļ, ka šeit taču pa­liek Džo, kas …»

«Atļauj, biedri,» Kebels viņu pārtrauca. «Es šeit vispār neskaitos līdzi. Visu, ko esmu varējis darīt, es esmu da­rījis: Esteres jaunkundzei un Helztida kungam es teicu, ka visas rūpes viņiem tiks noņemtas, ja vien tiem izdosies tevi pierunāt palikt šeit.»

«Tātad tu esi piekrāpis savu veco draugu, kas īstenībā to nemaz nav pelnījis?» Emss pārmetoši sacīja.

«Jā, Rič, to es esmu izdarījis!» Džo dedzīgi atbildēja. «Bet lietai ir vēl otra puse. Redzi, Ems, nu tu jau četrpa­dsmit gadu tā klīsti pasaulē. Vai tad tev arvien vēl nepie­tiek … nu, tu jau zini, ko es gribu teikt.»

«Nepietiek? O, protams! Un ja es tikai reizi varētu re­dzēt Tonto un Neztu un viņas dēlu, es labprāt būtu ar mieru apmesties kaut kur uz visiem laikiem.»

Viņš piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā. Estere uzmanīgi novēroja viņu. Nezta? viņa domāja. Acīmre­dzot tur vajadzēja kaut kam slēpties.

Pēkšņi viņa pamanīja, ka Džo māj tai ar galvu. Viņa tūlīt saprata un, piegājusi pie Emsa, uzlika savu trīcošo roku tam uz elkoņa.

«Es gribētu vēlreiz jautāt jums: vai jūs tomēr nepa­liktu šeit?» viņa klusu jautāja.

Viņš pievērsa tai seju.

«Es lai paliktu šeit Treblsomā?» viņš smaidīdams jau­tāja.

«Ja, lai glābtu mus,» Estere droši atbildēja. «Protams, ja vien neesat jau saistīts kaut kur citur.»

«Es nekur neesmu saistīts, Esteres jaunkundz.»

«Bet šī… Nezta?» viņa uztraukta stostījās. «Jūs tik dīvainā balsī izrunājāt viņas vārdu.»

«Nezta ir mana dvīņu māsa, kuru neesmu redzējis jau gandrīz četrpadsmit gadu. Kad pirms diviem gadiem sa­ņēmu no viņas pēdējo vēstuli, viņai klājās labi un tā bija laimīga.»

«Jūsu dvīņu māsa? Kā es priecājos par to! … Tad pa­lieciet taču, lūdzu, pie mums! Kaut pazīstu jūs tikai īsu brīdi, es tomēr jūtu, ka drīkstu jums uzticēties.»

«Nezinu, vai esmu to pelnījis, bērns, — es …»

«Es vairs neesmu bērns!» viņa pārtrauca to.

Emss uzlūkoja to. Nē, viņa tiešām vairs nebija bērns …

«Diemžēl,» viņš sacīja. «Es vēlētos, kaut jūs vēl būtu Ronalda gados… Sakiet, kādus laupītāju stāstus šis smieklīgais Džo jums sastāstījis par mani?»

«Viņš apgalvoja, ka jūs esot bikls un bēgot no ikvie­nas glītas meitenes,» viņa atbildēja. «Tādēļ es apģērbos, cik labi vien spēdama, lai redzētu, kas notiks.»

«Nu, un ko jūs redzējāt?»

«To, ka no manis jūs nebēgat! Tātad es esmu pavisam neglīta, un jūs mierīgi varat šeit palikt.»

«Sātans — tā nodot mani!» Emss iesaucās. «Nu es tie­šām gribētu palikt šeit, bet… šī lieta tomēr diezgan bīs­tama, Esteres jaunkundz!»

«Ak, jūs domājat — lopu zagļu dēļ?» viņa ātri jautāja.

«Jā, protams — kaut tos es biju gandrīz aizmirsis.» Viņš brīdi klusēdams lūkojās ārā, tad lēnām sacīja: «Man šķiet, es tomēr palikšu, Esteres jaunkundz… kaut jūs arī zināt, ka esmu Arizonas Lauva.»

«Kā lai pateicos jums par to?» Estere uztraukta iesaucās.

Septembra vidus bija atnesis brīnišķīgas, vecu sievu vasaras dienas.

Jau tas apstāklis, ka Estere nu drīkstēja viena pastai­gāties apkārtnē, liecināja, ka Helzteda rančo daudz kas bija mainījies.

Sasniegusi mazo ošu birztalu neliela pakalna virsotnē, Estere nosēdās zālē un nolika cepuri, saplūktās puķes un tālskatu sev līdzās zemē.

Viņai pēkšņi uzmācās jautājums: kā un kad īsti viņa bija iemīlējusies Arizonas Lauvā?

Kā — tas drīz vien bija noskaidrots: viņa taču bija sieviete, un ikvienai sievietei vajadzēja iemīlēties tādā cil­vēkā, kāds bija Ričs Emss. Turpretī otrais jautājums bija daudz sarežģītāks.

Tikai vēlā pēcpusdienā Estere gāja atpakaļ uz mājām.

Strauta krastā, netālu no nama, Estere satika Džo, kam pēcpusdienā mēdza atlikt dažas brīvas stundas, kuras tas mīlēja pavadīt svaigā gaisā, visbiežāk kopā ar abiem zēniem.

«Patiesi, es vairs nezinu, kas ir skaistāks — jūs, vai jūsu puķes!» viņš apsveica jauno meiteni.

«Vecais glaimotāji» viņa smiedamās teica. «Varu iedo­māties, cik traks jūs senāk esat bijis pēc meitenēm!»

«Taisni otrādi — es vienmēr esmu bijis ļoti rāms zēns.»

«Tam lai tic, kas grib! .. . Cik mīļāko tad jums ir bi­jis?»