Zena Grejs - Arizonas lauva

Freds apklusa un aizsedza ar roku acis. Tad viņš tur­pināja:

«Izgulējies, es sapratu, ko esmu izdarījis: Meklins nu varēja uzstāties pret mani un apliecināt, ka arī es esmu zaglis… Sākumā gribēju nošauties, bet man pietrūka drosmes; tad apņēmos nošaut Meklinu, bet tas bija aiz­gājis satikties ar Benardu un pārējo bandu, bet ceļā no­kļuvis Emsa rokās, kas piespiedis to izstāstīt visu patie­sību … Protams, to visu es uzzināju tikai vēlāk .. . Be- nards atjāja kopā ar diviem puišiem. Redzot, ka tur ir tikai pussimts lopu, viņš sāka plosīties un lādēties. Pa to laiku jau bija satumsis. Mēs pieci vīri nosēdāmies būdas priekšā un sākām spēlēt kārtis. Te pēkšņi no būdas stūra iznāca Emss ar paceltu revolveri rokā dzīdams sev pa priekšu Meklinu. Es ierāvu galvu plecos un uzmaucu plat­mali dziļāk uz pieres. Meklins tikko turējās kājās. Emss vēlreiz ietrieca tam ar revolvera rokturi pa galvu, tā ka tas saļima zemē. Tad viņš pievērsās Hensleram un uz­kliedza tam:

«Jūsu spēle nu ir galā, Hensler, — Meklins man iz­stāstīja.

«Pie velna, kas tad jūs tāds esat?» Benards ierēcās.

«Mans vārds ir Emss.»

«Arizonas Lauva!» Benards izsaucās.

«Jā gan, un jūs laikam esat Klevs Benards?»

Benards pat neiedrošinājās atbildēt. Bet šis idiots Henslers tvēra pēc revolvera . .. Nu, un tad lieta norisinā­jās sasodīti ātri. Emss izšāva — un Henslers novēlās zemē ar caurumu pierē. Tad norībēja vēl daži šāvieni un pēdē­jais no tiem ķēra mani. Pazinis mani, Emss uzrāva mani kājās un pieslēja pie sienas. Biju pārliecināts, ka viņš mani nošaus . .. Tikai pamazām sāku saprast, kas noticis. Henslers bija miris, arī Benards šķita beigts, kāds cits kliegdams vārtījās zemē, ceturtais pašreiz nogāzās kā maiss, bet Meklins vaidēdams rāpoja ap būdas durvīm … Arī Emss bija ievainots plecā. Man vajadzēja viņu pār­siet un turklāt viņš man pateica kaut ko tādu, ka es to ne­aizmirsīšu līdz pat nāvei… Tad mēs izgājām uz ce|a un Emss lika Džedam ar ratiem braukt atpakaļ uz būdu. Mek­lins bija aizbēdzis. Benardu, kas vēl izrādījās dzīvs, mēs iecēlās ratos un aizvedām uz Jampu, kur Emss paskaid­roja, ka Henslers un Benards esot piespieduši mani pie­dalīties lopu zādzībā mana tēva rančo, un ka vecās bū­das tuvumā esot notikusi cīņa… Vēlāk noskaidrojās, ka Benards gan paliks dzīvs, bet pilnīgi nekad neatveseļo- sies. Viņš, protams, tiks ievietots cietumā …»

«No kura Emss tevi izglābis, dēls!» Helzteds iesaucās.

«Jā, tēvs, viņš izglāba mūsu vārdu no negoda,» Freds pazemīgi atbildēja. «Bet es taču neesmu bijis zaglis! Dieva dēļ, tēvs, nedomā taču tā par mani!»

«Protams, to es nedomāju … Vai šī mācība nu reiz izveidos no tevis vīru?»

«Noteikti, tēvs! Emss izdziedējis mani uz visiem lai­kiem!»

Estere klusu izzagās savā istabā, lai sakārtotu domas. Tikai, kad bija jau satumsis, viņa atkal iznāca, lai priekš­namā uzglūnētu Emsam, kaut tas bija kopā ar Džo.

Viņa nezināja, par ko Emss runāja ar to, un viņā bija tikai viena vienīga vēlēšanās — apskaut to un cieši piekļauties tam.

«Tikai vienu es vēl gribētu zināt,» viņa beidzot, pēc mulsa klusuma brīža sacīja.

«Varu jau iedomāties, kas tas ir,» Emss atbildēja savā mierīgajā, labsirdīgajā balsī, ko viņa tik ļoti mīlēja tajā. «Protams, es uzreiz pazinu Fredu un tikai izlikos, ka esmu to noturējis par vienu no Benarda ļaudīm, jo gribēju iz­mantot šo izdevību, lai uz mūžu izdziedētu viņu no viegl­prātības … Tas taču bija tas, ko jūs gribējāt man jautāt?»

* * *

Oktobrī uznāca naktssalnas un iestājās vēsas dienas.

Svētdiena, kad Freds pārveda Helzteda rančo Betiju Vudu un klaji paziņoja par savu saderināšanos, kļuva arī Esterei liktenīga.

Pie pusdienu galda Helzteds svinīgi paziņoja, ka Emss beidzot esot pieņēmis viņa priekšlikumu un kopš šī brīža skaitoties par pilntiesīgu rančo līdzīpašnieku.

* * *

Estere pilnīgi piekrita Džo, ka Emss nekad nenāks uz domām, ka arī viņa to mīl, ja viņa pati to tam nepateiks. Viņa nolēma ņemt šo lietu savās rokās.

Kādā svētdienas pēcpusdienā Estere veikli iekārtoja tā, ka palika dzīvojamā istabā viena ar Emsu.

Uzmanīgi piezagusies tam no mugurpuses, viņa pēkšņi aizspieda tam ar rokām acis.

«Vai protat labi minēt?» viņa jautāja.

«Diemžēl, nē. Kas tā ir par rotaļu?»

«Tā saucas: «Ko jūs darītu, ja? …»»

«Tas laikam ir apmēram tāpat kā «aklā govs».»

«Jā, apmēram.»

«Un kas man jādara?»

«Pagaidām tikai jābūt aklam,» viņa smiedamās atbil­dēja. «Tātad iedomājieties, ka jūs esat pavisam bikls, kautrs un neko nesaprotošs kovbojs …»

«Dieva dēļ, tik jocīgs augs es taču vēl savā mūžā ne­esmu bijis!» Emss viņu pārtrauca.

«Es taču jau teicu, ka jums tas tikai jāiedomājas… Tātad pavisam bikls kovbojs, kam nekad vēl nav bijis… mīļākās. Viņš dzīvojis smagu, vientuļu dzīvi, klejojis pa­saulē starp ļauniem cilvēkiem, kuri domā tikai par cīņām un asinīm, un turklāt viņam nav laika atlicis meklēt un atrast sev sievu …»

Viņa lēnām atlieca atpakaļ tā galvu, tā kā tā tagad piekļāvās viņas krūtīm.

«Vai jūs klausāties un iegaumējat rotaļas noteikumus?» viņa jautāja.

«Protams, ka klausos, jo jūs taču to gribat,» viņš mulsi atbildēja. «Man tomēr jāatzīst, ka tā ir visai ērmota ro­taļa.»

«Jums tā šķiet? … Mana loma tajā ir vēl daudz grū­tāka kā jūsējā, jo man jātēlo pavisam nekautra meitene, kas ļoti iemīlējusies biklajā kovbojā. Viņš, protams, to ne­nojauš … Rotaļas gaita nu ir tā, ka nekautrā meitene pie­zogas kovbojam no mugurpuses un rokām aizsedz tā acis, un noglāsta viņam vaigu, un noskūpsta to uz auss, un jautā viņam« Ko jūs darītu, ja es? .. .»»

«Ko tad?» viņš notrīcēdams čukstēja.

«Ja es tagad teiktu: «Rič Ems, es mīlu tevi no visas, visas sirds,» kā es to tagad daru?»

«Ester, ja tā ir rotaļa, tad tā ir nežēlīga rotaļa,» viņš rūgti sacīja.

«Bet tā taču nav rotaļa — tu, mīļais, muļķa zēn! Tā ir patiesība — īsta, tīra patiesība!»

Emss pietrūkās kājās un pievilka viņu sev klāt. Ilgi viņi stāvēja, cieši apskāvušies, aizmirsuši laiku un visu ap sevi — līdz pēkšņi viņus iztraucēja Ronalda griezīgā balss, kas gluži pārbijies kliedza durvīs:

«Bob, nāc ātri — Arizonas Lauva grib aprīt Esteri!»

Bobs atsteidzās un nostājās līdzās brālim.

«Muļķi!» viņš pārliecinoši noteica. «Miljons pērkonu, kā es priecājos — jau sen bija laiks tam notikt!»

Un viņš gavilēdams metās prom, lai pastāstītu arī ci­tiem priecīgo ziņu.

Vakarā, kad citi ģimenes locekļi un saime jau sen gu­lēja, bet mēness lēja pār Treblsomas ieleju savu sidraboto gaismu, Emss turēja Esteri rokās un stāstīja tai par Neztu.

«Redzi — tava rotaļa šodien pēcpusdienā un šī vēstule mani bagātīgi atalgo par visu, ko esmu pārcietis,» viņš nobeidza savu stāstu. «Ja mēs drīz apprecēsimies, tad va­rēsim apmeklēt Neztu.»

«Un vienīgi tādēļ mums drīz jāprecas?» viņa jautāja, izlikdamās sašutusi.

«Nē taču, Estere, protams, ne jau tādēļ vien … Tikai neļaunojies, ka nācu klajā ar tik nekaunīgu priekšlikumu!»

«Tu, mīļais, muļķa zēn!» viņa iesaucās, noskūpstīdama to. «Vai tiešām domā, ka es gribu vēl ilgi gaidīt?»

«Brīnišķīgi!» Emss priekā starodams iesaucās. «Tur­klāt oktobris taču ir visjaukākais mēnesis Tonto apga­balā!»