Zena Grejs - Arizonas lauva

«Tikai viena vienīgā — un to es apprecēju, kad mēs bi­jām astoņpadsmit gadus veci. Bērnu mums nebija, bet lai­mīgi mēs tomēr bijām, kamēr viņa nomira. Viņas nāvi es nekad neesmu varējis aizmirst.»

«Atvainojiet, Džo, ka es pirmīt pajokoju,» Estere no­žēlodama sacīja.

«Nekas .. . Vai labi izstaigājāties?»

«Brīnišķīgi! Man tur augšā ir maza birztaliņa, no ku­rienes es varu pārredzēt visu, pati paliekot nepamanīta.»

«Vai tikai jūs nemaldāties? Es zinu vairākus pārus vanaga acu, kas jūs tur redzējušas.»

«Viens no šiem pāriem bijis jūsu, bet kam tad pieder

otrs?» viņa jautāja, kaut pati to labi zināja. «Vai tēvam?» «Nē.»

«Fredam? … Ģertrūdei? … Puisēniem?»

«Trīskārt nē!»

«Nu, tad es nevaru uzminēt.»

«Otrais pāris pieder vissmagāk ar mīlu saslimušajam puisim, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Tiešām? … Nabaga cilvēks!» Estere liekulīgi nopūtās.

«Nāciet, apsēdīsimies mazliet tur uz tā lielā akmens,» Džo pēkšņi nopietni sacīja.

«Bet ir taču jau tik vēls — man vēl jāpārģērbjas pirms vakariņām,» Estere vilcinādamās iebilda.

«Šovakar jums nav jāpārģērbjas — pie galda būs vie­nīgi jūsu tēvs un bērni.»

«Tā? Bet Freds taču solījās būt šodien atpakaļ?» viņa jautāja, nojauzdama ko ļaunu.

«Nē, viņš šodien neatgriezīsies … Jūs taču zināt, ka sestdien viņš aizjāja pie Vudiem, lai pavadītu tur dažas dienas, jo viņš ir iemīlējies Betijā Vudā. Bet šodien jau­nais Vuds jāja šeit garām un pastāstīja, ka Freds uzka­vējies pie viņiem tikai dažas stundas … bet toties viņš atkal redzēts kopā ar Hensleru.»

«Dieva dēļ, kādēļ jūs man to stāstāt?» Estere iztrūku­sies iesaucās.

«Domāju, ka būs labāk, ja ļaunās ziņas jūs saņemsiet no manis, nekā no citiem ļaudīm.»

«Ļaunas ziņas?» Estere atkārtoja.

«Diemžēl jā. Sakožiet ciešāk zobus, meitenīt. Arī jūsu tēvs varonīgi panesa tās.»

«Žēlīgais Dievs, kas tad noticis?»

«Viņi atkal reiz nozaguši mums lopus … Stīvenss tur­klāt sašauts …»

«Sašauts? Estere šausmās iekliedzās. «Un Emss?»

«Viņa tur nebija, tā kā Stīvensam vienam nācās ciest. Par laimi, ievainojums nav pārāk bīstams.»

«Nabaga cilvēks! Cerēsim un lūgsim Dievu, lai viņš paliktu dzīvs… Tātad tomēr atkal lopu zādzība! Tēvs gan laikam ir galīgi satriekts?»

«Nē, vecais kungs tieši pārsteidza mani ar savu nepa­rasto mieru,» Džo atbildēja. «Man šķiet, šī lieta viņam nebūt nav tik nepatīkama, jo nu Emss var iejaukties. Stī- vens nevarēja daudz runāt, tomēr paguva pateikt, ka arī Baršs Henslers un Meklins tur bijuši.»

«Baršs Henslers? Un jūs sakāt, ka Freds redzēts kopā ar to?» Estere šausmās iekliedzās.

«Jā, diemžēl… Emss teica jūsu tēvam: «Helztid, ne­pārsteidzieties ar spriedumu — nogaidiet, kamēr visu būšu noskaidrojis.» Un arī jums nevaru dot labāku padomu, bērns. Varbūt attiecībā uz Fredu lieta nemaz nav tik ļauna, kā izskatās. Arī nolaupītais lopu bars nav visai liels. Ro­nalds bija tas, kas ar savu aso skatu redzēja Stīvensu no­gāžamies no zirga. Jūsu tēvs un es, mēs pārsējām Stī- vensa ievainojumu, un tad ieradās Emss.»

«Un kas tad notika?» Estere jautāja, trīcēdama aiz uz­traukuma.

«Tad, protams, viņš ņēma visu lietu savās rokās un lika Džedam iejūgt zirgus. Seglodams savu zirgu, viņš uzsauca man: «Džo, steidzies tūlīt pie Esteres, viņa ir tur augšā, mazajā ošu birztalā. Pasaki viņai, ka lieta ļoti ļauna, bet lai viņa neuztraucas, kaut Freds arī būtu iejaukts šajā lietā …»

«Mans Dievs, kā gan viņš tā var runāt?»

«Ļaujiet taču man izteikt! Pasaki Esterei,» viņš teica, «ja tie tēviņi būs piedzirdījuši Fredu un tā iejaukuši viņu šajā lietā — es gādāšu, lai viņa vārds tiek atkal nomaz­gāts.» Jā, tā viņš teica.»

«Vai pastāstījāt to arī tēvam?»

«Protams . .. Vai jūs jau zināt, ka jūsu tēvs piedāvāja Emsam turpmāk strādāt kopā ar viņu, kā pilntiesīgam līdzīpašniekam?»

«Nē, tas man nebija zināms.»

«Jā — un šis sasodītais stūrgalvis noraidīja šo priekš­likumu!»

«Noraidīja?» Estere pārsteigta atkārtoja.

«Jā, es dzirdēju to pats savām ausīm! Emss atzina, ka priekšlikums esot viņam ļoti izdevīgs, bet apgalvoja, ka pagaidām viņš nevar to pieņemt. «Trīs velnu vārdā, kādēļ ne?» jūsu tēvs sašutis kliedza. «Jūs taču redzat, kas šeit notiek!» Emss nobāla. «Helzted,» viņš teica, «ja jau gribat zināt, kādēļ nevaru, tad klausieties: es mīlu jūsu meitu. Es palikšu šeit, kamēr lieta būs nokārtota, bet tad aiziešu. Esmu jau trīsdesmit divus gadus vecs un Estere nevar neko just pret mani, kaut arī jums nebūtu iebil­dumu pret mani kā pret znotu. Tātad šī lieta ir pilnīgi ne­iespējama un es lūdzu jūs nerunāt vairs par to.»

Estere sēdēja kā pārakmeņojusies. Tikai kad Džo roka saudzīgi pieskārās viņai, tā strauji sarāvās.

«Man gan laikam nevajadzēja jums to stāstīt?» pavārs nožēlodams jautāja. «Piedodiet!»

«Es uzvedos tik neprātīgi, Džo, man taču nav ko jums piedot.»

«Nu, tad piedodiet man to, ko tagad jums pateikšu: es zinu jūsu noslēpumu!»

«Noslēpumu?»

«Jā, Džo Kebels ir sasodīti viltīgs maita, un viņš jau sen ievērojis, ka jūs mazliet mīlat Arizonas Lauvu.» «Jā.»

«Pat mazliet vairāk?»

«Arī to es nevaru noliegt,» Estere klusu atbildēja.

«Redziet, Ester, tas ir labi. Bet tas jums pašai jāpa­saka viņam, jo vēlreiz iejaukties viņa darīšanās es tomēr neiedrošinos.»

Trīs dienas vēlāk pārbrauca Džeds. Kad Estere izstei­dzās no nama, viņas tēvs un Džo pašreiz izcēla no ratiem Stīvensu, kas vēl bija pārāk vājš, lai varētu paiet; labā roka viņam bija pakārta saitē. Tikai tad viņa ieraudzīja savu brāli Fredu, kura seja izskatījās gandrīz tikpat bāla kā pārsienamais ap viņa pieri.

«Saimniek, te nu mēs atkal esam,» Džeds sacīja. «Emss ir stallī.»

«Ienāc namā, tēvs, un arī tu, Ester,» Freds sacīja. «Man jums daudz kas stāstāms.»

Viņi iegāja dzīvojamā istabā.

«Tu esi ievainots, Fred?» Estere jautāja.

«Jā, bet tas nav tik ļauni, kā varēja būt — lode man izurbās tikai cauri ausij.»

«Lode cauri ausij?» Helzteds kā nemaņā atkārtoja. «Kas tad tevi sašāva?»

«Emss.»

Estere nespēja izrunāt ne vārda.

«Zēn, ko tu tur runā?» tēvs neticīgi jautāja.

«Pilnīgu patiesību,» Freds atbildēja. «Emss mani, pro­tams, nepazina, bet noturēja par vienu no Benarda ļau­dīm. Viņa lode norāva man no galvas platmali un tad viņš mani pazina … Lai kā, es nu esmu uz visu mūžu iezīmēts.»

«Bet kā tad tas viss notika?» Helzteds gribēja zināt.

Esterei vajadzēja apsēsties; viņa juta, ka ceļi tai ļo- dzās.

«Labi, tēvs,» Freds iesāka, dziļi ievilkdams elpu. «Es stāstīšu visu, nekā nenoklusēdams. Sestdien es gribēju apmeklēt Betiju Vudu, bet atradu tur priekšā Džesu Te- beru. Tas mani sakaitināja, kaut es zinu, ka Betija ļoti maz viņu ievēro. Es tūlīt jāju atpakaļ uz mājām, bet ceļā sa­tiku Bāršu Hensleru, Meklinu un Džimu Ketu. Viņi pieru­nāja mani jāt tiem līdzi, un dusmodamies uz Betiju es iedzēru vairāk, nekā varu panest. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu … Kā miegā atceros, ka mēs kaut kur jājam. Dzirdēju Stīvensu iekliedzamies, kad Meklins izšāva uz to. Pēc tam mēs visi kopā dzinām prom lopus .. . Otrā rītā atmodos kādā tukšā būdā, desmit jūdžu attālumā no Vuda rančo, kurp tie tēviņi bija aizdzinuši lopus.»