Zena Grejs - Arizonas lauva

«Labi, Džo, tikai nelieciet man ilgi gaidīt.»

Kebels aizsteidzās un Helztids iegāja savā istabā.

Estere nolika darbu uz galda. Viņai bija jādomā par visu, ko tā nupat bija dzirdējusi.

«Ja Emss paliks šeit, viņš izglābs tēvu,» viņa vairākas reizes sevī atkārtoja, it kā gribētu cieši iegaumēt šo tei­kumu. Tātad viss atkarīgs vienīgi no Emsa palikšanas vai nepalikšanas.

Kad Estere beidzot piecēlās, viņa jau bija tikusi pil­nīgi skaidrībā par savām attiecībām pret nākamo Treblso- mas glābēju.

«Ja tēvam neizdosies — es pratīšu viņu pārliecināt,» viņa sacīja sev. «Protams, mans sirdsmiers tādā gadījumā būs uz visiem laikiem pazaudēts.»

Viņa piecēlās un, nostājusies spogu|a priekšā, sakār­toja matus.

Esterei vairs neatlika daudz laika pārdomām. Kolīdz viņa spogulī bija pārliecinājusies, ka viņas āriene ir kār­tībā, dzīvojamā istabā jau atskanēja soļi.

Helztids aprāva savu apsveikumu pusvārdā, kad atvē­rās durvis un istabā ienāca Estere.

«Skat', Esteres jaunkundze!» Džo iesaucās, uzlūko­dams viņu.

Estere smaidīama tuvojās viņam.

«Nepūlieties stādīt man priekšā jūsu draugu,» viņa sa­cīja. «Mēs jau esam pazīstami.»

Viņa sniedza Emsam roku.

«Labdien, Emsa kungs,» viņa laipni turpināja, ārēji pilnīgi mierīga. «Es gan nevaru jūs vairs pazīt, tomēr esmu pārliecināta, ka jūs tas esat.»

Tiešām, šajā cilvēkā būtu bijis grūti pazīt vakarējo ne­tīro, līdz nāvei novārgušo jātnieku.

«Priecājos, ka šodien varu parādīties jums pieklājīgākā izskatā,» Emss mierīgi atbildēja. «Starp citu, ja jūsu vārdi domāti kā kompliments — varu ar vismierīgāko sirdsapziņu atbildēt jums ar to pašu.»

«Pateicos jums, Emsa kungs, — mana piezīme tiešām bija domāta kā kompliments,» viņa smaidīdama sacīja, tad piegāja pie tēva, kas ar neslēptu lepnumu, uzlūkoja viņu.

«Meitiņ, tu jau izskaties gluži apburoša,» viņš beidzot sacīja. «Bet mēs taču neesam šurp nākuši dejot.»

«To es zinu,» Estere atbildēja, noskūpstīdama viņu. «Bet tu taču atļausi arī man ņemt dalību jūsu kara ap­spriedē — vai nav tiesa, tēvs?»

«Tātad Džo tev stāstījis par to?»

«Viņš tikai atbildēja man uz dažiem jautājumiem, un to tu nedrīksti viņam pārmest.»

«Cik ļoti tu pašlaik atgādini savu māti!» Helztids aiz­kustināts iesaucās. «Nu, labi, Estere, — tu jau esi pieau­gusi … Kā ir, Džo, vai kovboji nāks?»

«Nē, kaut es visiem spēkiem centos tos pierunāt. Mek- lins saka, ka esot savu ziņojumu nodevis un vairāk neko

tas nevarot darīt. Stīvenss sākumā vilcinājās, bet tad to­mēr pievienojās viņam.»

«Nu, tad iesim manā istabā,» Helztids sacīja un ieveda Esteri lielā, vienkārši, bet ļoti mājīgi iekārtotā telpā.

«Lūdzu, sēdieties, Ems,» viņš uzaicināja. «Protams, arī jūs, Džo.»

Esterei viņš piebīdīja vecu atzveltnes krēslu. Tad tas piegāja pie rakstāmgalda un turpināja:

«Es nevaru runāt, ja nesmēķēju. Vai vēlaties cigāru?»

«Pateicos, es pat nezinātu, ko ar to iesākt,» Emss at­bildēja. «Dažreiz ceļā vai ganībās, kad esmu izsalcis, es izsmēķēju cigareti, bet cigāri nekad nav bijuši manā gaumē.»

Viņš stāvēja pie kamīna un bija tik liels, ka ērti varēja atbalstīt elkoni uz tā dzegas. Estere apbrīnodama vēroja viņa smalki veidoto seju, bet ātri novērsa skatu, kolīdz tas pacēla acis uz viņu.

«Džo man stāstīja,» Helztids iesāka, aizsmēķējis ci­gāru, «ka jūs esot izjājis cauri visai Treblsomai. Kādas ir jūsu domas par manām ganībām?»

«Vai visa šī ieleja ir jūsu īpašums?»

«Jā, pavisam kopā vairāk nekā divi tūkstoši morgenu.»

«Tas ir prāvs īpašums un auglīgs apvidus … Vai tu­vumā ir arī vēl citi lopkopji?»

«Nē, mans tuvākais kaimiņš ir Džims Vuds, kura rančo atrodas desmit jūdžu attālumā no šejienes.»

«Tad šis katrā ziņā ir viens no vislabākajiem apvidiem, kādu es jebkad esmu redzējis,» Emss sacīja.

«Kam? Varbūt vienīgi briežiem un stirnām, mednie­kiem un zvejniekiem, par kādiem reiz laikam kļūs mani puikas, un arī Esterei, kas mīl puķes.»

«Var jau būt, ka tas ir ļoti piemērots arī šādiem radī­jumiem,» Emss atbildēja, saprotoši uzsmaidīdams Esterei. «Šoreiz es tomēr runāju vienīgi par vēršiem.»

«Uz kā jūs dibināt savus novērojumus?» Helztids jau­tāja. Acīmredzot viņš bija gaidījis, ka Emss pievienosies viņa uzskatam un atzīs ieleju par nekam nederīgu.

«Meža ugunsgrēki šeit plosījušies pirms četriem vai pieciem gadiem, un …»

«Pirms pieciem,» Helztids viņu pārtrauca. «Tieši gadu pirms tam, kad es nopirku šo ieleju no Blidža, kas bija mēģinājis audzēt šeit aitas .un vēršus. Sākumā Blidžam veicās gluži labi, bet tad meža ugunsgrēks viņu izpostīja, un tādā kārtā es varēju izdevīgi iegūt šo gabalu.»

«Tad jums uzsmaidījusi reta laime, jo pēc ugunsgrēka Blidžam katrā ziņā būtu veicies vēl daudz labāk: tieši pa­teicoties ugunsgrēkam, zeme šeit kļuvusi noderīga ganī­bām. Zāle šogad ļoti laba, un tāda tā paliks vēl daudz gadu, kamēr mežs atkal ataugs.»

«Ko jūs sakāt! Tad taču iznāk, ka man ir labas ganī­bas, kaut es visu laiku esmu uzskatījis tās par visai vā­jām?»

«Pat ļoti labas! Ja vien jūs pareizi iesāksiet, piecu gadu laikā šī ieleja jūs padarīs par bagātu cilvēku, un pēc desmit gadiem jūsu bagātība jau būs divkāršojusies.»

«Ja Džo Kebels nebūtu man pateicis, kas jūs esat, es tagad tiešām sāktu skaļi smieties,» Helztids neticīgi pie­zīmēja.

«To jūs arī varat darīt — tikai citā nozīmē!»

«Taisni otrādi, es varētu kaukt… Iedomājieties: kopš sniegs nokusis, es esmu pazaudējis jau vairāk nekā divus simtus vēršu, kas bija saēdušies kādu indīgu nezāli, no kuras tie uzpampa un neglābjami nobeidzās. Pagājušajā gadā zaudējumi bija pat vēl lielāki.»

«Tie bijuši «bruņinieku pieši» .. . Un neviens no jūsu kovbojiem nav pratis šo nelaimi novērst?»

«Bruņinieku pieši? Kas tad tie tādi?»

«Es zinu, tēvs,» Estere iejaucās sarunā. «Tās ir vienas no tām puķēm, kuras es sevišķi mīlu.»

«Jums taisnība, Helztida jaunkundz,» Emss apstipri­nāja. «Lai cik skaistas šīs puķes arī neizskatās, lopiem tās ir visstiprākā inde… Tie laiki nu gan jau pagājuši, jo ta­gad ir zināms, kā cīnīties pret šo nelaimi. Apēdot šo augu, lopa zarnās attīstās kāda gāze, un ja viņam nekavējoties nepārdur vēderu, lai gāze varētu izplūst, lopi nobeidzas.»

«Pārdurt vēderu?» Helztids galīgi pārsteigts jautāja.

«Jā, protams. Tiek ņemts garš, tievs instruments un ar to vienkārši iedur slimajam lopam vēderā. Šādā veidā, ja vien palīdzība nenāk pārāk vēlu, tiek izglābti visi, jo pēc šāda dūriena dzīvnieki atkal loti drīz atspirgst. Bez tam daži kovboji vienā vasarā var izravēt visus bruņinieku piešus.»

«Bruņinieku pieši, ha, ha, ha!» Helztids smējās. «Pa­tiesi, Estere, ja šeit nebūtu tevis, es tagad sekotu Džo priekšzīmei!»

Viņš tomēr nelādējās. Aizsmēķējis jaunu cigāru, viņš sacīja:

«Pie velna, es nu gan esmu krietns lopkopis!»

«Jums nevajag šo lietu ņemt tik ļoti pie sirds,» Emss pamācīja.

«Man šķiet, jūs tiešām esat tāds vīrs, kāds man vaja­dzīgs,» Helztids atbildēja. «Varbūt es vēl varētu reiz tikt uz kājām … Bet pusi no saviem lopiem — vairāk kā piec­simt galvu, no tām simts vienā vienīgā nedēļā, kā redzams no Meklina ziņojuma — es esmu pazaudējis zagļu dēļ. To es, protams, nevaru izturēt; vēl viena šāda zādzība un es esmu pazudis!»