Zena Grejs - Arizonas lauva

«Bet Maks taču mums tik daudz stāstījis par viņu.»

«Ak, Maks pļāpā daudz, jo diena taču gara . .. Gan jau Emsam būs savs iemesls, kādēļ viņš ir nikns uz saimnieku; agri vai vēlu tas gadās katram, kam darīšana ar šo tē­viņu.»

«Jā, protams, bet pie Arizonas Lauvas man šī lieta to­mēr šķiet mazliet citādāka.»

Otrā rītā Emss sāka pieglaimoties saimniecības vadī­tājai — brašai un pilnīgai, četrdesmit gadus vecai sievie­tei, kas vienmēr bija gatava mazliet pakoķetēt ar kovbo­jiem.

«Taisnību sakot, es gribēju aiziet no šejienes, Terila kundze,» Emss pēc iespējas laipni sacīja. «Bet pēc visa, ko zēni man stāstījuši par jums, es tomēr laikam palikšu, jo pret skaistām atraitnēm man vienmēr bijusi vājība.»

«Jūs jau nu esat tas īstais!» viņa līksmi atsaucās. «Bet glīts puisis jūs tomēr esat… Droši vien gribat izkaulēt no manis tikai gabalu cepuma vai tortes?»

«Mazu gabaliņu es paņemšu gan, kaut nebūt neesmu nācis tādā nolūkā. Es tiešām gribēju tikai pateikt jums labdienu un pie viena apjautāties, kad saimnieks būs at­pakaļ?»

«Ak, Dievs! Tātad arī jūs esat iemīlējies jaunajā kun­dzē?»

«Es? Nē! Man labāk patīk padzīvojušas sievietes. Tāds jauns ērzelēns man nav nekas!»

«Tad jūs tiešām esat izņēmums starp kovbojiem… Nē, es patiesi nezinu, kad saimnieks pārbrauks; ceru tikai, ka tas nenotiks tik drīz.»

Terila kundze ļoti mīlēja runāt un Emss bija ideāls klausītājs. Tādā veidā viņš drīz vien zināja visu, ko bija gribējis uzzināt par Emmu Grivu, «šo nabaga, pacietīgo bērnu,» un tās meitiņu.

«Protams, jūs saņemsiet savu naudu,» Terila kundze atbildēja uz Emsa šķietami bažīgo jautājumu. «Katrā ziņā tikai tādā reizē, kad viņš būs labā omā un pie pilnas ka­ses.»

Tad viņš veikli prata pieskarties saimniecības vadītā­jas jūtām pret Emmu. Terila kundze, kam kovboja no­pietnais skatiens un maigā balss redzami iedvesa uzti­cību, kļuva vēl runīgāka un starp citu pastāstīja arī, ka viens no kovbojiem Griva kundzei neesot vienaldzīgs.

«Kā tad vecais īsti izturas pret mazo?» Emss ieintere­sēts jautāja.

Te labā sieviete tomēr pēkšņi pazaudēja savu veiklo mēli, bet viņas apklušana pateica Emsam vairāk, nekā to būtu spējuši visdzīvākie tēlojumi par Griva brutālo iztu­rēšanos pret sievu. Viņš atstāja saimniecības vadītāju pil­nīgi apmierināts ar sarunas iznākumu, jo viņa nolūks taču bija izdibināt no Terila kundzes, vai Emma nebija kaut ko pārspīlējusi.

Atpakaļceļā viņš satika Makkineju.

«Es jau meklēju tevi, Ems!» tas laipni sacīja.

«Man vairs nav ne dolāra,» Ričs īgni atbildēja. «Ja Grivs tuvākā laikā neizmaksās algu, man būs jāaizņemas arī pašam.»

«Aizņemties? Kas tad runā par aizņemšanos? Es katrā ziņā ne! Bet ja vēlies, es varu tev mazliet aizdot.»

«Paldies, es vēl pagaidīšu, kamēr pārbrauc saimnieks.»

«Kā gribi… Bet klausies: daži no mums nodomājuši beidzot atkal mazliet pastrādāt — neatliekami jāizlabo kāda aploka žogs; vai tu piedalīsies?»

«Dabūt tulznas rokās un nomocīties?» Emss šķietami sašutis atcirta. «Nenāk ne prātā!»

«Bet nu saki, cilvēk, kas īsti noticis ar tevi? Kopš kura laika tad tu esi sācis vairīties no darba?»

«Kopš šodienas!» Emss skarbi atbildēja un aizgāja.

Makkinejs izbrīnā nolūkojās viņam pakaļ.

Vakarā Emss ieradās vakariņās par vēlu un arī šeit, pretēji paradumam, likās esam ļoti sliktā omā. Viņš pat nolamāja pavāru, kas bija tik pārsteigts, ka neattapās at­bildēt viņam tādā pašā tonī, bet pavāram tas reti kad ga­dījās.

Pēc vakariņām Emss vēl brīdi palika sēžot pie galda. Viņa asā dzirde bija uztvērusi, kas priekšnamā tiek ru­nāts par viņu.

«Len, kas īsti noticis ar Lauvu?» kāds jautāja.

«Pēdējās divās dienās gandrīz neesmu viņu redzējis,» Preiss izbrīnā atbildēja. «Kā tā? Ko tad viņš īsti dara?»

«Viņš ļoti izmainījies.»

«Man nav ne jausmas, kas viņam varētu būt gadījies.»

«Varbūt sācis dzert,» kāds cits ieminējās.

«Muļķības!» Makkins noteikti noraidīja. «Tas ir vis­prātīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Varbūt viņš iemīlējies Emmā Grivā,» kāds trešais iz­teica aizdomas.

«Nieki! Cik zinu, viņš vispār vēl to nav redzējis.»

«Len, vai Emss kādreiz ir redzējis saimnieka sievu?»

«Man šķiet, jā — vismaz reiz,» Preiss mulsi atbildēja.

«Ar reizi pietiek — to es zinu no piedzīvojumiem! Arī es biju gluži slims, kad pirmo reizi redzēju viņu.»

«Tas nu viņai nebūt nav kompliments, Sonders, jo tevi padara slimu ikviens radījums, kam vien svārki mugurā!»

«Bet visvairāk viņam tomēr patīk sievietes bez svār­kiem! … Nesen mēs pilsētā bijām kopā cirkā. Tur uzstā­jās kāda meitene, kas bija ģērbusies vienīgi triko. Viņa vingroja uz trapeces un bija tieva kā kārts. Tad jums būtu vajadzējis redzēt Sondersu — viņš izskatījās, it kā būtu dabūjis holēru!»

Kovboji sāka skaļi smieties, bet pēkšņi aprāvās, kad Emss no ēdamistabas izgāja pie tiem.

«Sakiet, vai kādam no jums zīdainīšiem zināms, kad šis nolādētais suns Grivs būs atpakaļ?» viņš jautāja, aiz­smēķēdams cigareti.

Neviens neatbildēja, jo šāds tonis pie Emsa bija gluži neparasts. Beidzot Makkinejs pārtrauca klusumu, kas jau sāka kļūt nepatīkams.

«Noteikti to neviens nezina,» viņš sacīja, pieiedams pie Emsa. «Cik esmu dzirdējis, viņam vajag pārbraukt rīt… Ja drīkstu dot tev kādu padomu …»

«Pļāpā vien mierīgi tālāk, Mak!» Emss sacīja, kad īrs vilcinādamies apklusa.

«Es vispār nemēdzu pļāpāt, tas nav manā dabā!» Mak­kinejs atbildēja. «Gribēju tikai teikt, ka tavs pašreizējais garastāvoklis nav īstais, lai tiktu galā ar saimnieku.»

«Kā tā?» Emss mierīgi jautāja. «Ja tev un visai ban­dai nav drosmes iesākt ar šo tēviņu Grivu, tad tas nebūt vēl nenozīmē, ka arī es to nedarīšu!»

Makkinejs, mēms aiz pārsteiguma, plaši ieplestām acīm uzlūkoja viņu.

«Tas taču ir neprāts, iesākt ķildu ar saimnieku!» Zilais iejaucās sarunā. «Protams, Grivs ir biedīgs tēviņš, kuru mēs visi esam reiz lādējuši, bet galu galā šeit cilvēkam tomēr ir laba vieta, un ja vien kāds prot ar viņu pareizi apieties, tam dzīve pie viņa nav slikta. To Maks gribēja tev teikt, un es no savas puses atļaujos piezīmēt, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko vien vari izdarīt, ja tu sasiesies ar viņu.»

«Ak, skat' — melnais sātans Grivs pēkšņi pārvērties baltā eņģelī!» Emss zobojās.

«Nu, dari kā gribi — Griva dēļ galu galā neviens ne­raudās!»

«Paldies par laipno atjauju!» Emss sacīja. «Bet tev varbūt taisnība, mani nervi sasodīti pagalam!»

To teicis, viņš pagriezās un aizgāja. Vēl ilgi viņš dzir­dēja Sleima Zilā balsi, bet nevarēja saprast, ko tas saka.

Protams, visu šo scēnu Emss bija sarīkojis, lai maldi­nātu biedrus. Lens, kurš vienīgais būtu varējis atšķirt tē­lojumu no īstenības — bija pārāk aizņemts pats ar sevi, lai lauzītu galvu par to.

Otrā rītā Emss jau agri sēdās zirgā, lai apmeklētu vie­nīgo patstāvīgo kolonistu, kas vēl bija palicis uz Griva zemes. Tas bija kāds garīgi mazliet tūļīgs norvēģis, vārdā Nilsens. Viņš dzīvoja mazā, apmēram piecdesmit morgenu lielā ielejā, caur kuru tecēja strautiņš, kas ieplūda upē. Grivam bija simtiem šādu vietiņu, kas bija derīgas ap­strādāšanai. Tomēr tikai niecīgu daļiņu no tām izmantoja nabaga ļaudis, kas iesāka ar cirvi, arklu un vienu zirgu. Visus šos ļaudis Grivs bija aizdzinis citu pēc cita, izņe­mot vienīgi šo Nilsenu, kas neļāvās iebiedēties, bet kur vien varēja, centās kaitēt Grivam. Vismaz tā apgalvoja tenkas, kas Emsam bija nākušas ausīs un par kuru parei­zību viņš nu gribēja pārliecināties.