Zena Grejs - Arizonas lauva

«Labi, tātad: to jūs nekādā gadījumā nedrīkstējāt da­rīt, Emma!»

«Galu galā arī es esmu tikai cilvēks,» viņa atbildēja.

«Bet tieši tādēļ jums vajadzētu prast izmantot arī savu cilvēka saprātu.»

«Es nevaru un negribu dzīvot, ja nedrīkstu redzēt Lenu!»

«Bet jūs aizmirstat, cik bīstama ir šī lieta!» Emss no­pietni aizrādīja. «Ja jūs tiksiet pārsteigti kopā — un agri vai vēlu tas noteikti notiks, — Grivs nogalinās Lenu un, ja jūs viņš arī atstās dzīvu, jūsu dzīve tomēr būs ļaunāka nekā nāve.»

Viņa nobālēja un tās skatiens meklēja Lena seju.

«Man vienalga, ko viņš ar mani izdara,» viņa teica, «bet ja Lēnam viņš nodarīs ko ļaunu, es nožņaugšu viņu ar šīm rokām!»

«Jūs aizmirstat savu bērnu, Emma … Vai tas ir pui­sēns?»

«Nē, meitenīte, gaišiem matiem un zilām acīm … viņa nemaz nelīdzinās savam tēvam.»

«Tātad atkal viens tikpat nelaimīgs radījums kā jūs un Nezta!»

«Kas ir Nezta?» viņa ziņkārīgi jautāja.

«Mana dvīņu māsa.»

«Rič, tā taču mēs netiksim tālāk!» Lens izmisis pār­trauca šo sarunu.

Emss pietrūkās kājās un sāka staigāt turp un šurp. Pēkšņi jaunā sieviete stāvēja viņam līdzās un satvēra to aiz rokas.

«Mēs jūs neapgrūtināsim ar savu nelaimi,» viņa sacīja. «Glabājiet tikai mūsu noslēpumu un atstājiet visu mūsu pašu ziņā.»

«To es nespēju, es nedrīkstu atstāt jūs, nabaga tārpi­ņus, nelaimē!»

«Cik labs jūs esat un cik ļoti es apskaužu Neztu, ka viņai ir tāds brālis! Bet klausieties: ja Lena nebūtu, es vienalga nespētu palikt ilgāk kopā ar Grivu — to taču jūs varat saprast?»

«Labi, un ko tad jūs domājat iesākt?»

«Paņemšu bērnu un noslēpšos kopā ar to kaut kur, kur Grivs mani nevarēs atrast.»

«Tas taču neder, bērniņ! Jūs pat neesat vēl pilnga­dīga — viņš aizvestu jūs atpakaļ ar policijas palīdzību. Vismaz nogaidiet, kamēr būsiet sasniegusi pilngadību, tad tas vēl drīzāk būtu izdarāms.»

«Bet tad man jāgaida vēl vesels gads!» viņa izmisusi atbildēja. «Tik ilgi es vairs neizcietīšu šīs mokas.»

Viņi atkal nosēdās līdzās Lēnam, kas sāpīgu skatu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, bērni,» Emss pēc mulsa klusuma brīža atsāka. «Mums neatliek nekas cits, kā cerēt, ka Dievs apžēlosies par jums un drīz aicinās šo briesmoni pie sevis.»

«Ak, viņš vēl ir jauns un vesels — tas nodzīvos simts gadu!» Lens satriekts piezīmēja.

Emss ar nolūku izlikās to nedzirdam.

«Cik ilgi tad viņš šoreiz paliks prom?» viņš jautāja Emmai.

«To es nekad nezinu. Ja viņš saka, ka paliks nedēļu, tas noteikti parbrauc agrak, un ja tas solās atgriezties pec divām, trim dienām — viņš nereti paliek prom nedēļām ilgi.»

«Tatad viņš acīmredzot jums neuzticas?»

«Protams, viņš jau vienmēr moka mani ar savām aiz­domām un greizsirdību!»

«Uz Lenu?»

«Uz ikvienu kovboju … Es dzīvoju vienās bailēs, ka viņš var atklāt manus melus. Es esmu šausmīgi melīgs radījums!»

«Bet, Emma, kā tu vari tā runāt!» Lens iesaucās. «Ja tu esi spiesta melot savam vīram, tad tas nenozīmē, ka tu esi melīga! Man tu taču nekad neesi melojusi?»

Neraugoties uz savām bēdām, viņa iesmējās gaišiem smiekliem, kas lika Emsam izbrīnā uzlūkot to.

«Tomēr esmu to darījusi — vienmēr esmu tev melo­jusi!» viņa sacīja. «Visas tās «nejaušības», kas saveda mūs kopā, es pati iekārtoju ar viltību … Es nekad neesmu nokritusi no zirga — tā bija tikai komēdija, jo es zināju, ka tu iāsi gar strautu.»

«Bet, Emma!» Lens pārmetoši teica, kaut seja tam sta­roja laimē.

«Nu, man šķiet, tie ir meli, kurus vīrietis var piedot!» Emss teica un piecēlās. «Bet nu klausieties, bērni, un da­riet, ko jums teikšu: Emma, nestāstiet Grivam neko! Starp citu, kamēr viņš ir prom, jums vajadzēs būt ļoti uzmanī­gai satiekoties ar Lenu, bet kad Grivs būs pārradies, jums pilnīgi jāatsakās no tikšanās ar Lenu un jāatturas arī no vēstuļu rakstīšanas viņam. Sapratāt?»

«Un cik ilgi tas turpināsies?» viņa jautāja.

«Teiksim līdz brīdim, kamēr būšu devis jums citus rīko­jumus … Vai apsolāt man to?»

«Apsolu!» viņa atbildēja, spiezdama roku pie sirds. «Esmu pārliecināta, ka jūs gribat mums palīdzēt un no­teikti arī atradīsiet kādu izeju.»

«To es jums apsolu!» Emss atbildēja. «Nu, un kā ir ar tevi, Len?»

«Zvēru tev, ka nerīkošos pret tavu gribu!» Preiss trī­cošām lūpām svinīgi apliecināja.

«Nu, tātad! Bērni, man jau kļuvis atkal daudz labāk ap sirdi!» Emss atvieglots sacīja. «Nu es atstāšu jūs vie­nus — tikai dariet man prieku un nenovilciniet atvadīša­nos līdz rīta agrumam. Pietiks arī ar četriem līdz pieciem simtiem skūpstu!»

Lens smējās, pūlēdamies noslēpt savu mulsumu. Bet Emma pietrūkās kājās un piegāja pie Emsa.

«Viens no tiem jāsaņem jums, Arizonas Lauva!» viņa, pa pusei jokodama sacīja.

«Jā, Emma, noskūpsti viņu!» Lens sajūsmināts sauca.

«Aizveriet acis — es jūs noskūpstīšu!»

«Nu, klausieties, ja jau ar mani kaut kas tāds notiek, tad es gribu to redzēt!» Emss smiedamies atbildēja.

«Nezobojieties, Arizonas Lauva, arī jūs kādu dienu pa­zaudēsiet savu sirdi! … Tās sievietes vārdā, kuru jūs reiz mīlēsiet, saņemiet šo skūpstu!»

Viņa izslējās pirkstgalos un noskūpstīa to. Tad viņa samulsusi un viegli pietvīkusi atkal atslīga līdzās Lēnam un cieši piekļāvās tam.

Arī Emss bija pietvīcis. Mēmi pamājis tiem abiem ar galvu, viņš steidzās atpakaļ pie sava zirga. Ielēcis seg­los, viņš jāja prom pretējā virzienā, lai nebūtu vēlreiz jā­satiekas ar tiem abiem.

Starp priežu stumbriem viņš redzēja savā priekšā za­ļās nogāzes, mirdzošo upi un plašo ieleju, kas stiepās līdz pat tālajiem kalniem, aiz kuru baltajām, sniega vainagiem izrotātajām virsotnēm, saule zelta mirdzumā devās dusēt.

Galvu purinādams Emss jāja tālāk.

Nabaga tārpiņi, tie abi! viņš sevī domāja. Pārmest vi­ņiem tiešām neko nevar … Cik ļoti šī meitene man atgā­dina Neztu, kaut arī viņa ārēji nemaz nelīdzinās tai! Kas zina, kas notiktu ar mani, ja arī man reiz gadītos tādu satikt… Nu, pagaidām man darba pilnas rokas, rūpējo­ties citu labā, jo man tagad nopietni jāsāk nodarboties ar šo melno sātanu Krevu Grivu!

Kad Emss vakarā pārradās rančo, viņš galvenajos vil­cienos bija skaidrībā par savu turpmāko izturēšanos, it kā pats liktenis viņam būtu to nodiktējis.

Vakariņu laikā, uz kurām Lens ieradās ar nokavēša­nos, Emss izlikās iegrimis dziļās pārdomās un ari vēlāk izvairījās no drauga. Viņš stundām ilgi sēdēja kopā ar citiem kovbojiem un pēkšņi bija sācis izrādīt ārkārtīgu in­teresi par Krevu Grivu. Viņš iztaujāja biedrus un lika tiem stāstīt par saimnieku neskaitāmus stāstus. Tādā veidā viņš uzzināja, ka Grivam ir ļoti vaļīga roka, kas katra

sīkuma dē] laiž dūri darbā, ka viņš ir sīkstulis un maksā * viszemākās algas, ka ar tirgotājiem un piegādātājiem tas nepilda savas saistības, bet pret citiem vienmēr ir ne­uzticīgs un aizdomīgs, un beidzot, ka viņš bieži ir nežē­līgs pret zirgiem, kas kovboju acīs bija sevišķi nepiedo­dams noziegums.

«Pie joda!» Sleims Zilais sacīja, kad Emss bija. aiz­gājis. «Kas tad Lauvam šodien noticis? Tādu es viņu ne­kad vēl neesmu redzējis!»

«Tu viņu vēl pietiekami nepazīsti,» kāds no biedriem aizrādīja. «Viņš jau arī vēl nav ilgi šeit.»