Zena Grejs - Arizonas lauva

«Toreiz viņa bija sešpadsmit gadus veca,» viņš piezī­mēja, pasniegdams ģīmetni Lēnam, kurš aplūkoja to un sajūsmināts iesaucās:

«Mans Dievs, cik skaista! .. . Protams, viņa jau sen apprecējusies?»

«Un, paldies Dievam, pat ļoti laimīgi!» Emss atbil­dēja, izrādīdams neparastu uztraukumu. «Sams, viņas vīrs, ir krietns, strādīgs cilvēks, kas droši vien neilgā laikā kļūs bagāts vīrs … Viņiem ir arī divi bērni — dvīnīši. Pui­sēns nokrustīts manā vārdā — par Riču.»

Lens atdeva ģīmetni atpakaļ, un viņa acis pēkšņi sa­tumsa.

«Mans Dievs, tam vajag būt brīnišķīgi, kad cilvēks lai­mīgi apprecas!» viņš it kā pie sevis noteica.

«Arī man tā šķiet,» Emss atzinās.

Kopš šīs reizes Emsa aizdomas arvien vairāk pieauga; tomēr viņš vēl neredzēja iemesla spert kādus drošības so­ļus šajā lietā. Kādu vakaru Lens Preiss ļoti ilgi palika ārā, kas tomēr, par laimi, nevienā neradīja aizdomas, at­skaitot Emsu. Viņš dzirdēja jaunekli klusu, vienās zeķēs ienākam istabā, mēnesnīcā redzēja, kā tas vēl ilgi, sēdēja uz gultas malas un tad, piegājis pie loga, sāka sapņaini lūkoties mēnesī.

Tas pats atkārtojās arī nākošajā vakarā, pat vēl uzkrī­tošākā kārtā.

Ja nabaga zēns tiešām bija iemīlējies Emmā Grivā — un par to nevarēja būt šaubu —, tad viņu katrā ziņā gai­dīja pāragra nāve. Grivs bija īstais vīrs, kas varēja ar pātagu padzīt kovboju, kurš bija iedrošinājies uzlūkot viņa sievu, un nošaut to, ja tas bija iedrošinājies spert kaut vēl tikai soli tālāk. Lai cik liela arī nebija Emsa līdzcietība pret jauno sievieti, viņš tomēr nepazina to pietiekami, lai būtu pārliecināts, ka viņa neizrāda Lēnam Preisam zi­nāmu pretimnākšanu. Jauneklis viņam katrā ziņā bija pā­rāk mīļš, lai viņš varētu to mierīgi atstāt greizsirdīgā un savās dusmās droši vien brutātā Griva atriebībai un tādēļ viņš nolēma pārliecināties, vai Lens tiešām satiekas ar Emmu Grivu.

Tādēļ otrā dienā pēc vakariņām Emss neatgriezās vis namā, bet sāka klejot zem priedēm. Tumsa iestājās ātri; mēnesim šovakar vajadzēja uzlēkt vēlu. Ričs uzmeklēja paslēptuvi, no kuras tas varēja pārredzēt rančo un turp vedošo ceļu. Drīz vien viņa medībās un meža dzīvē norū­dītais skats pamanīja Preisu, kas uzmanīgi zagās starp priedēm. Emss sekoja tam nelielā attālumā. Brīdi vēlāk Preiss nogriezās no ceļa un nozuda augļu dārzā. Turpinā­dams uzmanīgi iet uz priekšu, Emss vājajā zvaigžņu at­spīdumā ieraudzīja kādu slaidu, baltu stāvu, kas pa žogā izlauztu caurumu ielīda dārzā. Ka tā bija sieviete, to pie­rādīja viņas augums un vingrās kustības. Bet tā kā Em­sam bija zināms, ka bez namamātes šeit ir vēl tikai resnā saimniecības vadītāja, tad viņš zināja pietiekami.

Redzēdams, ka viņa nojautas apstiprinājušās, un no­pietni nobažījies Preisa dēļ, Ričs devās atpakaļ mājup. Viņš mēģināja iestāstīt sev, ka īstenībā viņam par šo lietu nav nekādas daļas; tomēr viņa sirdsapziņa tam pretojās. Protams, viņš gan nebija tieši pārsteidzis savu biedru kopā ar sava darba devēja sievu. Ja nu viņš pieprasa no

Lena paskaidrojumus un izrādās, ka viņš maldījies? Lai cik cieši viņš arī nepieķērās pārpratuma iespējamībai — viņš tomēr pārāk labi zināja, ka nav maldījies.

Kad Emss aizmiga, Preiss vēl nebija pārnācis. Otrā rītā viņš it kā nejauši tam ieminējās:

«Vakarvakarā tu atkal ļoti ilgi klīdi apkārt.»

Lens noteikti protestēja pret šo apgalvojumu.

«Nu, tādā gadījumā atvaino — tad es laikam būšu tikai sapņojis, ka kopš saimnieka aizceļošanas tu vakaros tik vēlu pārrodies mājās.»

To sakot, Emss ar nolūku pagrieza Preisam muguru. Tomēr nabaga zēns tik ļoti samulsa, ka pirmajā mirklī ne­spēja atbildēt ne vārda. Bet tad viņš nobēra veselu kaudzi paskaidrojumus, kā un kādēļ viņš esot pārnācis tik vēlu, turklāt meloja tik neveikli, ka Emsā tikai vēl ciešāk no­stiprinājās aizdomas.

Nākošajā dienā pārbrauca Grivs. Viņš vēl nebija pavi­sam izgulējis dzērumu un bija saniknots par kādu netais­nību, ko tam esot nodarījis viens no konkurentiem.

Kovbojiem nebija ko smieties — Grivs pret tiem izturē­jās pavisam neciešami. Divi no tiem uzteica vietu, kad saimnieks vienu no tiem bija nositis gar zemi. Vienīgi Makkineja iejaukšanās novērsa šaudīšanos.

«Saimniek,» viņš sacīja Grivam, «es, protams, neņe­mos jūs tiesāt, bet ja jūs turpināsiet tā izturēties pret ļau­dīm, mums nebūs atlicis vairs neviena vīra, kad pienāks lopu sūtījums no Teksasas.»

Dīvainā kārtā Grivs neņēma šos vārdus ļaunā, bet klu­sēdams aizgāja. Vakarā, sapulcējušies ēdamzālē, kovboji ļāva vaļu savam sašutumam.

«Viņš ir īsts nelietis, melns suns!» Džeks Mendels drūmi paziņoja.

«Es tūlīt iešu pie viņa un pieprasīšu savu algu, lai do­tos prom no šejienes!» Buts Kamerons piebilda. «Es la­bāk nosprāgšu lielceļa malā, nekā strādāšu pie tāda lopa!»

«Kungi, pie Griva ļaunākais ir tas, ka viņš uzturu ieskaita jums neizmaksātajā algā; ja gribat aiziet — jūs vienkārši nesaņemat vairs neko! Bet gan es iekārtošu tā, ka viņš izsviedīs mani!» Sams Bleks, kas bija vecākais no visiem, apgalvoja.

Viens pēc otra nāca klajā ar savām sūdzībām. Emsam, kuram sešu gadu laikā bija gadījies strādāt kopā ar vis­dažādākajiem ļaudīm, nekad vēl nebija nācies dzirdēt tik daudz sūdzību par kādu lopkopi.

«Nu, gan jau kādu dienu gadīsies kovbojs, kurš tomēr sadauzīs viņa melnos žokļus!» Makkinejs piezīmēja un nospļāvās.

«Jā gan, un pie tam dabūs sev ādā caurumu!» Džemss Getlins atbildēja. «Grivs jau pret dažu labu no saviem ļaudīm pacēlis revolveri.»

«Cerēsim, ka reiz viņš tomēr atdursies pret īsto!» Sleims Zilais sacīja. «Piemēram, pret Arizonas Lauvu!»

«Mans Dievs, tas gan būtu jauki!» kāds cits norūca.

«He, Lauva! Pie joda, kādēļ tad tu nesaki ne vārda?» Sleims kūdīja.

«Jūs jau esat runājuši tik daudz. Vai lai vēlreiz to visu atkārtoju?» Emss mierīgi atbildēja.

«Tur tev taisnība, tukša izrunāšanās nekā nelīdz… Tomēr tu būtu varējis pateikt kaut dažus vārdus, lai mēs vismaz redzam, ka tu esi mūsu pusē,» Zilais dzēlīgi at­bildēja.

«Ja man nebūtu izdevies iemantot jūsu draudzību — manis jau sen vairs šeit nebūtu!»

«Tā taču var runāt vienīgi Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni piezīmēja.

Bet tad īrs pievērsa savas šaurās, zilās acis Lēnam Preisam un jautāja tam:

«Bet kādēļ tu esi mēms un kluss kā austere? Varu de­rēt, ka tu esi vēl niknāks uz Grivu, nekā mēs visi kopā!»

«Kā tā? Kādēļ lai man būtu vairāk iemesla ienīst viņu, kā jebkuram citam?» Preiss dusmīgi jautāja.

Makkinejs sāka skaļi, zobojoši smieties.

«Muļķīgais īru nelga, ko nozīmē tava idiotiskā zvieg­šana?»

«Bet neko — noteikti neko, mazais Len!» īrs zobojoši atbildēja.

Preiss tumši pietvīcis atgrūda no sevis šķīvi, pietrū­kās kājās un izskrēja no istabas.

To pašu nedēļu vairāki lopkopji ieradās pie Griva ap­spriesties par veikala lietām. Acīmredzot viņš bija izturē­jies pret tiem visai nelaipni, jo viens no viņiem, kas savā laikā bija iesācis kā kovbojs, izteica diezgan dzēlīgas pie­zīmes, turklāt tik skaļi, ka arī Sleims Zilais bija tās dzir­dējis. Kāds cits kovbojs, kurš baudīja saimniecības vadī­tājas labvēlību, priekā starodams pastāstīja biedriem, ka Griva namā pats velns esot ticis vaļā: viņa sieva par katru cenu gribot aiziet no tā.