Zena Grejs - Arizonas lauva

Nepazīstamais noņēma sombrero. Viņam bija kupli, gaiši mati. Viņš lēnām tuvojās Zilajam un sacīja:

«Esmu jau daudz dzirdējis par jums.»

«Tā? Bet tādā gadījumā jūs rīkojāties divkārt neap­domīgi!» Sleims noņurdēja.

«Katrā ziņā šis ir viens no visjaukākajiem mirkļiem manā mūžā,» svešinieks atbildēja.

Dūres gaisā vicinādams, Zilais strauji uzbruka, tomēr nepazīstamais veikli izvairījās, tā kā sitieni neķēra mērķi. Zibens ātrumā viņš pagrūda, uz priekšu kreiso roku un viņa dūre tik smagi ķēra Zilā aci, ka tā uzreiz uzpampa. Gandrīz tajā pašā acumirklī labi tēmēts labās rokas si­tiens ķēra kovboja kuņģa iedobumu.

Sāpēs saviebtu seju Zilais noslīga ceļos, rokām satvē­ris vēderu un plaši atplestu muti rīdams gaisu.

Kovboji zviedza aiz prieka. Lens Preiss piegāja pie svešā un klusu pačukstēja tam:

«Uzmanību! Tur nāk Makkinejs, Sleima labākais draugs.»

Pa to laiku arī pēdējais kovbojs bija sasniedzis cīņas vietu. Viņa īriskais vārds labi saskanēja ar tā stingro gaitu, vientiesīgo, bet neglīto seju un pelēkajām, lielajām acīm, kas izbrīnā vēroja Zilo, nepiegriežot ne vismazāko vērību svešiniekam.

«Ko tad tu tur ceļos dari, Sleim?» viņš pārsteigts jau­tāja.

Zilais gan saprata viņu, bet vēl nebija tiktai atspirdzis, lai spētu atbildēt.

«Vai tad tu neredzi, ka viņš lūdz Dievu?» viens no skatītājiem jautāja. «Viņš izlūdzas no debesīm piedošanu par saviem nepieklājīgajiem vārdiem.»

«Kas šeit noticis?» Makkinejs iesaucās, sašutis par šo piezīmi un par smiekliem, kas sekoja tai.

«Nekas sevišķs, šis svešinieks tikai mazliet par stipru pakutināja Sleimu.»

Makkinejs pievērsa skatu svešajam. Bet tad viņa pe­lēkās acis plaši iepletās un, likās, gribēja izlēkt no pieres. Viņa sejā atspoguļojās neticīgs izbrīns un prieks par ne­cerēto tikšanos.

«Labdien, Mak!» nepazīstamais sacīja.

«Pie visiem svētajiem!» Makkinejs iesaucās. «Vai tas esi tu, vai neesi?»

«Protams, esmu, Mak, un ļoti priecājos tevi atkal re­dzēt!»

«Ems — Arizonas Lauva!» Makkinejs ielīksmots ieklie­dzās un, pieskrējis pie svešā, sirsnīgi apskāva to. «Tas taču lielisks pārsteigums, jo es domāju, ka tu jau sen esi miris.»

«Nē, Mak, kā redzi, esmu vēl diezgan dzīvs.»

Makkinejs uzlika roku Emsam uz pleca un pievērsās kovbojiem, kas pārsteigti stāvēja durvju priekšā.

«Kungi, te iepazīstinu jūs ar manu veco biedru Emsu, dēvētu par «Arizonas Lauvu»! Jūs taču atceraties, cik daudzkārt esmu jums stāstījis par viņu? Mēs kopā ar viņu bijām pie Renkina — viņš ir vislieliskākais puisis, kāds vien jelkad deldējis seglus!»

«Protams, atceramies, Bleb!» vairāki kovboji atsaucās. «Labdien. Ems! Jūs nebūt neesat mums svešs.»

Sī piezīme lika Makkinejam pievērsties Zilajam, kas arvien vēl stāvēja ceļos, bet bija jau mazliet atspirdzis.

«Kas tad tev, Sleim?» viņš jautāja. «Tevi biju pavisam piemirsis.»

Sleims draudoši kratīja dūri pret Emsu.

«Viņš . .. sita … pārāk zemu … tieši vēderā,» viņš elsa.

«Nē, Sleim!» Emss atbildēja. «Es tikai iesitu jums reiz pa kuņģi, un tas jums tādēļ tik stipri kaitēja, ka jūs ne­bijāt ēdis. Es taču jau devu jums padomu paēst, pirms iesākat ar mani!»

Pēkšņi Lens Preiss iesaucās:

«Tur brauc saimnieks!»

Tomēr neviens nepievērsa uzmanību pajūgam, kas tu­vojās kovboju grupai.

«Es tomēr … prasu gandarījumu!» Zilais elsa. «Bleb, aizdod man savu … revolveri!»

«Mans Dievs, Sleim, tu taču esi traks!» Makkinejs sa­šutis atbildēja. «Tu taču negribēsi šaut uz šo te vīru?»

«Pie velna, protams, es gribu to darīt!»

«Bet tas taču ir man labs, vecs draugs!» Makkinejs protestēja.

«Vienalga!» Zilais stūrgalvīgi atcirta, kaut Bleba vārdi bija atstājuši uz to redzamu iespaidu. Viņš piecēlās. «Bez tam, tādā gadījumā tu esi mani nekrietni piekrāpis, jo tu taču zvērēji, ka es esmu tavs vienīgais draugs.»

«Protams, es to darīju, jo neesmu viņu jau kopš ga­diem redzējis un biju pārliecināts, ka viņš jau miris.»

«Nu, tad jau tev nebūs liels zaudējums, ja es viņu ta­gad nošaušu.»

«Sleim, tu gan laikam nedzirdēji, kas ir šis vīrs?»

«Nē, un tas man arī sasodīti vienalga! Katrā ziņā viņš izteicās, ka es esot noguris ne vien fiziski — tas taču no­zīmē, ka man arī galvā viss nav kārtībā?»

«Liekas, tā tiešām ir.»

«Ja jau tu tik ļoti baidies pazaudēt savu veco draugu, tad vismaz piespied viņu man atvainoties!» Zilais augst­prātīgi sacīja.

Emss draudzīgi smaidīdams sniedza tam roku.

«Labprāt esmu ar mieru atvainoties!» viņš sacīja. «Es katrā ziņā biju pārāk straujš.»

«Tam es pilnīgi piekrītu!» Zilais atbildēja, negribīgi kratīdams pasniegto roku. «Nu, lai tad šī lieta paliek ap­rakta un aizmirsta … Tātad jūs esat Maka vecs draugs?»

«Jā, un es ar to lepojos.»

«Kā jūsu vārds?»

«Emss.»

«Emss? … Taču ne Arizonas Lauva?»

«Tomēr, arī tā mani mēdz dēvēt.»

Sleims Zilais pievērsās Makkinejam un sašutis uzklie­dza tam:

«Sasodītais suns, tu tikko neiedzini mani drošā nāvē!»

Pa to laiku augstie, divriteņu medību rati, kuros sē­dēja divas personas, bija piebraukuši tuvāk un apstājās tieši pie kovboju grupas. No ratiem izlēca glīta izskata, ne­pilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis. Viņam bija tumšas krāsas āda, ogļmelni mati un tādas pat acis. Kaut arī viņa sejā bija manāmas nekārtīgas dzīves pēdas, viņa izskats atstāja neparasti vīrišķīgu un pašapzinīgu iespaidu.

«Kas šeit noticis?» viņš skaļā, pavēlnieka balsī jautāja.

Tikai tagad trīs galvenie dalībnieki pamanīja viņa ierašanos.

«Labdien, saimniek!» Zilais sacīja balsī, kas Emsam lāgā nepatika.

«Vai jūs jau atkal esat kāvies?»

«Nē, saimniek, es tikai tiku sakauts.»

«To jau pat akls var redzēt — acs jums vēl pavisam aizpampuši… Kas tad jūs tā sadauzīja?»

«Ak, tas bija tikai pārpratums, pie kura es pats esmu vainīgs. Tam tiešām nav nozīmes.»

Emss paspēra soli uz priekšu un jautāja:

«Vai jūs esat Grivs?»

«Jā, taču es neatceros, ka būtu jūs jau kādreiz re­dzējis.»

«Ļoti iespējams, jo esmu Vomingā svešinieks,» Emss ļoti mierīgi atbildēja. «Es tikai šodien ierados šeit un gai­dīju pārjājam jūsu ļaudis. Kā jau pie mums kovbojiem parasts, Zilais gribēja mani apsveikt dažām draudzīgām dunkām, un es arī izgāju uz viņa joku.»

«Priecājos, ka reiz atradies vīrs, kam bijusi drosme viņu piekaut… Jūs laikam gribējāt runāt ar saimnieku?»

«Jā, kungs!»

«Tas esmu es; priekšstrādnieka man nav. Ko jūs gri­bat — kovboja vietu?»

«Jā, ja kāda ir brīva.»

«Jūs esat pieņemts. Pēc turpmākajiem norādījumiem griezieties rīt agri pie manis,» Grivs skarbi nobeidza sa­runu un apsviedās uz papēža.

«Vēl vienu mirkli, saimniek!» Makkinejs sauca viņam pakaļ. Varbūt jūs interesē zināt, ka šis vīrs ir mans sens draugs?»

«Tā katrā ziņā būtu laba ieteikšana, ja vien man tāda būtu vajadzīga, bet es principā nekad neinteresējos par to, ko kāds kovbojs darījis, vai viņam kas bijis un tādēļ man vienalga, kā draugs tas ir. Mani interesē vienīgi tas, kā viņš strādā.»

«Tā jau tā, saimniek, bet šoreiz lieta tomēr citāda. Mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs ietiepīgi at­bildēja.

«Kas?» Grivs neticīgi iesaucās, caururbjoši uzlūko­dams Emsu savām ogļmelnajām acīm.