Zena Grejs - Arizonas lauva

Rančo bija izkaisīti plašā apvidū, vismaz dienas jā- jiena attālumā cita no citas. Tādēļ arī visā Vindriveras ielejā nepazina žogu.

Kreva Griva ganībām ziemeļos, kalnāja pusē, nebija noteiktu robežu, turpretī dienvidos tās ierobežoja divas Zaļās upes attekas vienā un Vindrivera otrā pusē. Tur, kur abas straumes saplūda vienā, bija visideālākā vieta rančo, un tādēļ arī Keits Karsons, kāda izceļotāju bara vadonis, bija kādreiz apmeties tieši šeit. Tas bija noticis vēl tajās sen pagājušajās dienās, kad visa ieleja vēl bija mudžējusi no mežonīgo bifeļu bariem.

Rančo nams atradās pakalnā netālu no tās vietas, kur abas upes savienojās. Šeit visapkārt augošos kokvilnas krūmus bija izspiedušas priedes. Zaļas un dzeltenas izple­tās ganības — dienvidos noslīgdamas lejup, bet ziemeļos paceldamās arvien augstāk un augstāk, līdz pat tumša­jiem Vindriveras kalniem.

Kādā maija dienā Griva kovboji atgriezās mājās. Viņi jāja grupās pa diviem un trim, citi pa priekšu, citi aiz lieliem, brezenta jumtu pārsegtiem ratiem. Viņi atgriezās no Grengeras, tuvākās dzelzceļa piestātnes, kurp bija aiz­dzinuši trīs tūkstošus vēršu. Tas, protams, bija bijis smags darbs, pēc kura kovboji bija atpūtušies mežonīgā dzeršanā, kas, kā jau pie kovbojiem parasts, bija beigu­sies ar ķildām un šaušanos. No rančo bija devies ceļā div­desmit viens vīrs, nu viņu bija ievērojami mazāk. Bet tas jau arvien bija tā bijis; nekad vēl kovboju bars nebija at­griezies mājās pilnā skaitā — sevišķi vēl, ja vīri ziemas mēnešos bija iekrājuši naudu. Divi no Griva ļaudīm vis­pār nekad vairs nevarēs kāpt zirgā, citi bija vienkārši iz­gaisuši. Pārējie, kas nedēļu bija dzēruši, bet otro nedēļu pavadījuši seglos, sasniedza mājas skaidru galvu un tukšām kabatām, daži sakropļoti, citi sadauzīti un nogu­ruši līdz nāvei, bet visi līksmi kā putni. Šādā jutoņā kov­bojam viss ir pilnīgi vienaldzīgs; vienīgais, kam vēl ir nozīme viņu acīs, tās ir attiecības pret biedriem.

Griva kovboju dzīvokļi bija pazīstami ne vien visā Vo- mingas ielejā, bet arī tālu ārpus tās. Kopējā ēdamtelpa atradās lepnā ēkā, kas atradās tālu prom no rančo zem kuplām priedēm un kurai piekļāvās mazie dzīvojamie na­miņi. Ikvienā no pēdējiem bija ierīkota krāsns, divas gu­ļasvietas un tekoša ūdens vads.. Grivs bija ļoti bagāts cilvēks, kam piederēja vismaz simts tūkstoši morgenu zemes.

Tālu citiem pa priekšu jāja Lens Preiss — deviņpa­dsmit gadu vecs kovbojs ar glītu, saulē iedegušu seju. Viņam bija savs iemesls kā steigties — nemaz jau neru­nājot par to, ka tik ilga prombūtne no rančo viņam nebūt nebija pa prātam. Viņa izlaidīgie biedri bija to pirmo reizi piedzirdījuši un rančo bija kāds cilvēks, kura priekšā viņam nu vajadzēja atvainoties par to.

Viņa dzīvojamā namiņa durvis stāvēja vaļā; tām līdzās zemē gulēja smagi, sudrabā apkalti segli un rūpīgi salo­cīta seglu sega. Preisam tuvojoties, no nama iznāca slaida auguma vīrietis, augstiem jājamzābakiem kājās.

«Labdien!» viņš laipni sacīja. «Tā kā šeit neviena ne­bija, es pats iekārtojos, cik ērti varēdams.»

«Labdien, svešiniek!» Lens mazliet sapīcis atbildēja, ne jau tādēļ, ka nepazīstamā apmeklējums tam būtu ne­patīkams, bet tādēļ, ka viņš gribēja būt viens un nevēlē­jās, ka kāds aizsteigtos tam priekšā ar nepatīkamo ziņu. Tomēr, aplūkojot nepazīstamo tuvāk, viņš drīz aizmirsa īgnumu.

«Vai visi kovboji jau atpakaļ, vai jūs viens pats esat pārjājis?» svešais jautāja, gari stiepdams balsienus, tā ka Lens tūlīt nodomāja, ka tam vajag būt dzīvojušam Tek- sasā.

«Arī pārējie drīz būs klāt — es tikai jāju mazliet ātrāk kā viņi… Laikam gan būsiet izsalcis?»

«Tā jau ir.»

«Vai gribat drīz iet tālāk, vai varbūt esat nodomājis palikt šeit?»

«Es labprāt paliktu, ja vien atrastu darbu.»

«Nu, tad varat mierīgi izkravāt savas mantas — Grivs pieņem ikvienu kovboju, kas, protams, tomēr vēl neno­zīmē, ka viņš arī patur to.»

«Tā?… Ešmu dzirdējis, ka Krevs Grivs esot diezgan nepatīkams saimnieks, kas par visu interesējoties pats un nekad netur priekšstrādnieku. Vai tas tiesa?»

«To gan varu apliecināt. Ar viņu jau tā ir grūti tikt galā, bet kad viņš — kā tas bieži gadās — dzēris veselu nedēju no vietas, tas ir īsts sātans, ar kuru neko nevar iesākt.»

«Ko? Tas cilvēks dzer? Vai tad viņam tik daudz draugu, vai varbūt tam ir slimīga tieksme uz alkoholu?»

«Redzams, ka jūs šeit esat svešinieks,» Preiss atbildēja. Viņš jau bija nokāpis no zirga un noņēmis tam seglus.

«Tā tas ir. Vominga ir gandrīz vienīgais apvidus, kur es pēdējo sešu gadu laikā vēl neesmu strādājis.»

«No kurienes tad jūs esat?»

«Nu — un kā jums šķiet?»

«No Teksasas.»

«Pareizi — esmu Teksasā dzimis, bet jau bērnībā aiz­gāju no turienes.»

«Mani sauc par Lenu Preisu … Kā, jūs teicāt, bija jūsu vārds?»

«Cik atceros, es to vēl neesmu minējis,» nepazīstams smaidīdams atbildēja.

«To es arī ievēroju … Atvainojiet manu ziņkārību!» Lens sacīja, ar kritisku skatienu vērodams viesi, šis cil­vēks viņam patika, kaut arī tā atbilde bija mazliet aiz­skaroša.

«Varbūt jūs esat Griva kundzes radinieks?» viņš uz­manīgi apjautājās. «Viņa ir dzimusi dienvidos.»

«Nē, es pat nezināju, ka viņš ir precējies.»

«Jā, tas viņš ir,» Preiss redzami atvieglots sacīja. «Jau kopš vairākiem gadiem. Emma … ē… Griva kundze,» viņš ātri pārlaboja, «ir daudz jaunāka par viņu — viņai ir deviņpadsmit, tāpat kā man … Starp citu, viņiem ir arī bērns.»

«Un cik vecs ir Krevs Grivs?»

«Starp trīsdesmit un četrdesmit — tieši nezinu … Bet nu man jānovieto zirgs stallī. Ja negribat pakavēties ārā, ejiet, lūdzu, namā un jūtieties kā mājās.»

Nepazīstamais nosēdās uz soliņa līdzās durvīm un pārlaida sapņainu skatienu apkārtnei. Brīdi vēlāk Preiss uztraukts atgriezās.

«Sakiet, vai tas ir jūsu zirgs tur, pirmajā aplokā?» viņš jautāja.

«Jā. Vai viņš jums patīk?»

«Ja tas lops jums ir dārgs, jūs darītu pareizi, ja tūlīt dotos tālāk, citādi kāds no kovbojiem, vai no Vindriveras bandas jums to katrā ziņā nozags.»

Svešais pasmaidīja, it kā šis apslēptais glaims tam sagādātu prieku, tomēr nekā neatbildēja. Preiss iegāja namā un mirkli vēlāk atkal iznāca, nesdams zem svārku stūra kādu vīstokli, kuru tas centās noslēpt.

«Tur jau nāk arī pārējie,» viņš sacīja, norādīdams uz plato ceļu, kas veda no aplokiem. «Ņemiet par labu, sve- šiniek, kādi tie nu ir, un esiet pēc iespējas saudzīgs pret tiem. Jūs taču saprotat, ko es gribu ar to teikt?»

Pie šiem vārdiem viņš pagriezās uz rančo pusi un drīz vien nozuda starp kokiem.

Nepazīstamais mierīgi palika sēžot uz sola un diezgan vienaldzīgi nolūkojās uz jātniekiem, kas pavadīja lielos ratus līdz pat ēkai, kur atradās kopējā ēdamzāle. Kad Preiss atnāca atpakaļ, visapkārt stāvēja nastu un jājam- zirgi, starp kuriem klaigādami un trokšņodami skraidīja kovboji.

«He, Len!» kāds puisis, kas pašreiz saritināja laso, uz­sauca Preisam. «Tev viesis? Liekas, ka tas būs tavas mā­sas mīļākais?»

«Tev gan labāk būtu patikusi māsa pati, ko?» Lens atcirta.

Ar to ledus bija salauzts. Visi smējās un ikviens gri­bēja pateikt savu asprātību.

«Ja tas nav tavas māsas mīļākais, kas tad ir šis sve­šais kungs?»