Zena Grejs - Arizonas lauva

«Rič!» Nezta iekliedzās.

Bet viņš jau soļoja prom, ne reizi neatskatīdamies.

«Jūs taču esat Tenners?» nepazīstamais jautāja, kad tie bija sasnieguši sarkanegles.

«Jā, tas es esmu,» Kepijs drūmi atbildēja un no viņa balss bija saprotams, ka vismīļāk viņš būtu sevi noliedzis.

«Un kur ir jaunais Pleifords?»

«Tas ar savu jauno sievu aizgāja uz savu zemes ga­balu, viņi vakar apprecējās.»

«Ļoti iepriecinoši… Bet tas, kas man jums sakāms, nebūs nekas iepriecinošs. Mēģiniet pēc iespējas saudzīgāk par to paziņot ģimenei.»

«Tā, tā … Nu, kas tad tas ir?»

«Emss vakarvakarā nošāva Liju Titu un Džefu Strin- geru un smagi ievainoja Slainku Titu; pēdējais, liekas, to­mēr izdzīvos.»

«Titu … un Stringeru? …» Tenners ar pūlēm izdvesa. «Tā katrā ziņā ir ļoti ļauna vēsts… Kā tad tas noticis?»

«To zina vienīgi tie ļaudis, kas bijuši tur klāt,» jāt­nieks atbildēja, slaucīdams sviedrus no pieres.

«Vai tad jūs tur bijāt?»

«Protams — pavisam tuvu!»

«Un kā pilsēta lūkojas uz šo lietu?»

«Lielākā dala, zināms, tur muti, kā tas šeit Tonto ap­gabalā parasts, tomēr nav grūti nojaust vispārējo noska­ņojumu. Selbijai tā vai tā steidzami bija vajadzīgs jauns šerifs; Lijs Tits nebija lādiņa pulvera vērts — tātad arī ar viņu nekas liels nav zaudēts; nu, un arī Slainka Tita atveseļošanās dēļ netiks raidīts visai daudz lūgšanu.»

«Bet viņš tomēr paliks dzīvs?»

«Zināms, viņam gan būs ilgi jānoguļ un tas varbūt nekad netiks vaļā no ievainojuma sekām, tomēr viņa dārgā dzīvība paliks mums saglabāta.»

«Un kā ir… ar jauno Emsu?» Tenners apjautājās. Acīmredzot viņam nebija viegli uzdot šo jautājumu.

«Tam ne mats nav no galvas nokritis! Tas puisis šauj tā, kā neesmu redzējis šaujam jau kopš gadiem.»

«Paldies Dievam! … Lūdzu, izstāstiet man visu, tad varēsim aiziet uz manu būdu un iedzert kādu malku.»

«Vai nevaram darīt to tūlīt? Es varu stāstīt arī ejot… Tātad vakarvakarā, īsi pirms tumsas iestāšanās, es sati­kos ar Riču Emsu, un tad viņš bija skaidrs kā tiesnesis. Pēc šaušanās gan izskatījās, ka viņš būtu kādu iemetis, bet tā kā neviens nav redzējis viņu dzeram, tad tam būtu vajadzējis turēt pudeli kabatā, ko mēs tomēr stipri apšaubām. Kādā krogā viņš bija paēdis vakariņas un tad viens pats klejojis pa pilsētu. Džeds Lens bija redzējis viņu piecas minūtes pirms sadursmes, un arī tad viņš vēl bijis pilnīgi skaidrs … Nu, es pašreiz sēdēju pie Ternera un sarunājos ar veco Skotu. Te pēkšņi ienāk Emss. Tā bija jocīga lieta. Pirmajā acumirklī man šķita, ka vīrs pilns kā mākonis; seja tam bija bāla kā mironim, bet varu zvērēt, ka nekad nevienam piedzērušam neesmu redzējis tik skaidru skatu, kāds bija Emsam. Viņš redzēja, kā abi Titi ar Stringeru un vēl diviem svešiem — tie bija kov­boji — spēlēja kārtis. Spēlēts tika uz lielām summām, un ap galdu stāvēja vesels pūlis un nolūkojās. Tagad esmu pārliecināts, ka Emss jau iepriekš bija noteikti zinājis, kur atradīs tos ļaudis. Brīdi sarunājies ar dažiem pa­ziņām, viņš piegāja tieši pie galda un sāka izteikt visādas dzēlīgas piezīmes, kurām spēlētāji tomēr nepievērsa uz­manību. Tad viņš gribēja piedalīties spēlē, bet tika norai­dīts. Nu viņš izlikās, it kā šis noraidījums būtu to smagi aizskāris. Bija skaidri redzams, ka viņš meklē ķildu.

«Taisieties, kā tiekat ārā, vai es likšu jūs ieslodzīt!» Stringers uzkliedza viņam.

Lieta tā, ka mūsu šerifa kungam neveicās un tas bija pazaudējis jau daudz naudas.

«Pamēģini tikai, nožēlojamais diedelniek!» Emss izai­cinoši atcirta.

Stringeram iekšā vārījās, tomēr viņš palika mierīgi sē­žot; acīmredzot viņam nebija ne vismazākās patikšanas sasieties ar Emsu.

Nu, labi. Emss brīdi stāvēja un nolūkojās spēlē, un te viņam tiešām arī izdevās notvert Liju Titu blēdībās. Zi­bens ātrumā viņš satvēra to aiz rokas un parādīja visiem, ka tam tēviņam piedurknē noslēpti divi dūži… Tits pietrū­kās kājās un sāka lamāties. Varbūt viņš domāja, ka Emss ir pārāk piedzēries, lai ielaistos nopietnā cīņā. Viņš meta tam sejā visādus lamu vārdus, uz kuriem Emss nepalika atbildi parādā. Ļaudis kļuva uzmanīgi, visapkārt iestā­jās klusums; tomēr neviens negaidīja vairāk kā mazu, go­dīgu izkaušanos ar dūrēm …

Slainks Tits atrāva Liju atpakaļ un nosēdināja to krēslā. Lijs no jauna pietrūkās kājās un kļuva arvien nik­nāks. Abi pretinieki metās viens otram virsū un centās satvert otru, turklāt Emss — esmu pārliecināts, ka tas nenotika bez nodoma — stipri pagrūda Stringeru. Strin­gers pietrūkās kājās, satvēra revolveri aiz stobra un drau­dēja:

«Ems, es notriekšu jūs gar zemi un likšu ieslodzīt cie­tumā, ja jūs tūlīt neiesiet ārā!»

Emss pārliecās pār galdu, zvērojošām acīm lūkojās Stringerā un lamāja to par nolādētu mēslu vaboli. Te Tits no sāniem iesita viņam pa galvu, tā ka viņš sagrīļojās un paklupa uz galda. Skatītāji iekliedzās.

Tits likās galīgi pazaudējis prātu, jo nu tas izrāva re­volveri … Nu, un tad lieta gāja visai ātri. Uz grīdas gu­lēdams, Emss izrāva revolveri… Redzēju tikai uzliesmo­jam šāvienus — trīs, citu pēc cita. Slainka Tita ierocis iz­šāva gaisā, pats viņš saļima. Lijs iekliedzās un satvēra vēderu. Stringers nogāzās uz grīdas kā malkas gabals … Jums būtu vajadzējis redzēt, kā skatītāji plosījās, kad briesmas jau bija garām.

Emss kā kaķis uzlēca kājās. Tas piedzēries? Ne vēsts! Ar kūpošu revolveri rokā viņš piegāja pie Tita, kas asi­ņainām rokām sita ap sevi un kliedza no sāpēm.

«Tu pats labi zini, par ko tev šis sods!» Emss viņam teica, tad palūkojās pēc abiem pārējiem. Slainks likās raustāmies pēdējā agonijā, Stringeram lode bija ieurbu­šies tieši sirdī. Lijs Tits vēlreiz mēģināja piecelties, tad apklusa un sabruka zemē.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī un mierīgi, neviena neaizkavēts, izgāja.

Jau bija iestājies pavasaris Vomingas ielejā, caur kuru starp augstajiem kalniem Vindrivera līkumodama vēla savus putojošos ūdeņus.

No savām augstajām ligzdām klinšu virsotnēs ērgļi nolūkojās lejup uz tūkstošiem vēršu, kas ganījās ielejā; un ja kāds no viņiem lidinādamies slīdēja pāri ielejai, tas redzēja, ka plašās augstienes, ar zāli noaugušās nogāzes un zaļi vizmojošais ielejas dibens bija no vietas nosēts ganāmpulkiem.

Lopkopju darbs bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, un tādēļ nevien kovbojiem, bet arī profesionāliem zirgu un vēršu zagļiem bija darba pilnas rokas. Augšā, aizām izvagotajos Vindriveras kalnājos, kur izcēlās Lielā Ven- tras upe, vai arī tur, kur Čūsku upe vijās cauri Tetona kalnājiem, Vindriveras banda noturēja savas sanāksmes. Lejā Itajā, plašajā Zaļās upes ielejā, bija iekārtojušas savas galvenās mītnes divas citas bandas, kas dēvējās par «Laupītāju atpūtu» un «Caurumu sienā». Šie noziedznieki izdarīja laupīšanas visā Vindriveras ielejā, sekojot Za­ļās upes straumei un Union-Pacifika dzelzceļa stigai. Starp citu, šīm bandām biežāk nācās cīnīties vienai ar otru, nekā ar kovbojiem.

Šajā plašajā apgabalā, kas sniedzās jūdzēm tālu, zā­les un ūdens bija papilnam, un tādēļ lopi šeit lieliski auga un vairojās. Mazajiem lopkopjiem tomēr šis nebija piemē- Tots apvidus; svešiniekam, kam nebija zirga, šeit katrā ziņā bija jāiet bojā. Krietni kovboji, protams, tika meklēti, bet tiem īsti neuzticējās, kamēr tie nebija pierādījuši savu godīgumu. Tiešām labiem kovbojiem šeit vietu netrūka.