Zena Grejs - Arizonas lauva

«Labdien visapkārt!» Ričs sacīja, pa paradumam stiep­dams balsienus.

Lijs Tits noņurdēja atbildei kaut ko nesaprotamu. Viņš bija liels, tumšām acīm un tumšiem matiem, un viņa olīv- krāsas seja gandrīz nemaz nebija iedegusi saulē. Kaut arī viņam bija tikai divdesmit divi gadi, tas tomēr izskatījās vecāks, jo izlaidīgā dzīve bija iezīmējusi asākus viņa, patiesībā neizteiksmīgos, sejas vaibstus. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un kājās tam bija melnas lakādas jājam- zābaki ar piešiem.

Slainkā Titā bija grūti pazīt Lija brālēnu — tik ļoti viņi izskata ziņā atšķīrās viens no otra. Viņa seja atgā­dināja nikna buldoga galvu. Pacēlis savas dziļi iekritušās, nespodrās acis, viņš tikai nevērīgi pamāja Emsam ar galvu.

«Nu, Ems, vai atkal skaidrā?» Stringers zobojoši jau­tāja.

«Un ka vel!» Ričs atbildēja. «Šodien galva un skats man sasodīti gaiši!»

Kepijs paraustīja Emsu aiz piedurknes, aicinādams to iet tālāk, jo viss gaiss šeit šķita it kā elektrizēts. Tomēr Ričs nekustējās no vietas.

«Šodienas kāzas jūs laikam milzīgi interesē?» Strin­gers apjautājās, nomezdams uz galda kārti.

«Protams, jo vairāk vēl tādēļ, ka mana māsa Nezta nākamnedēļ precas ar manu draugu Samu; tad taču man jāredz, kā īsti rīko šādus svētkus!»

«Ha, ha, ha!» šerifs smējās, izlikdamies vienaldzīgs, kaut ļoti gribēja dzirdēt kaut ko tuvāk šajā lietā. «Katrā ziņā priecājos, ka esat atkal skaidrs, jo man tiešām būtu bijis žēl, ja nāktos jūs ieslodzīt cietumā.»

«Sakiet Džef, vakar taču šeit plosījās vismaz ducis kovboju, kādēļ jūs tos neapcietinājāt?» Ričs zobojoši jau­tāja.

«Ta nav jūsu daļa! Bez tam šie ļaudis tieši neapdrau­dēja mūsu sabiedrības mieru.»

«Bet es to darīju?» Emss uztvēra. «Nu, katrā ziņā jūsu spriedums par mani ir ļoti pareizs — dažiem elementiem šeit es tiešām esmu bīstams!»

Kamēr Ričs bija izteicies par Neztas kāzām, Kepijs bija cieši uzlūkojis Liju Titu un redzēja, ka tas aiz pār­steiguma un dusmām bija tumši pietvīcis. Emsa un šerifa sarunas laikā, Tits nenovērsdamies bija lūkojies Pleifordā. Nu viņš izmantoja klusumu, kas bija iestājies pēc Riča pēdējās atbildes un jautāja Samam:

«Sakiet, Pleiford, vai jums tiešām jaunnedēļ būs kā­zas?»

«Protams,» Sams mierīgi apstiprināja. «Vai tad Nezta jums par to nav stāstījusi?… Tikai attiecībā uz dienu mēs vēl neesam vienojušies. Es ieteicu pirmdien, Ričs liek priekšā trešdienu, bet Nezta grib gaidīt līdz sestdienai; ko lai dara — būs vēl tik ilgi jāpaciešas… Bet vai tad jūs nemaz negribat mani apsveikt, Tit?»

«Jūs taču redzat, ka es negribu to darīt!» Lijs nikni atcirta. Viņa skaistā seja bijā dusmās pārvērsta. «Vēl va­karvakarā Nezta Emsa zvērēja man, ka galīgi saraušot visas saites ar jums.»

Pleifords sāka skaļi smieties.

«Jūs laikam iedomājāties, ka varēsiet Neztu tāpat va­dāt aiz deguna, kā esat to darījis jau ar tik daudzām jau­nām meitenēm? Bet šoreiz jūs esat pamatīgi iegāzies, jo Nezta atmaksājusi jums ar to pašu; viņa pati man stās­tīja, ka gribot jūs izjokot.»

Tits atkal bija tumši pietvīcis.

«Bet ir vēl citas lietas, par kurām viņa droši vien nav jums stāstījusi un arī nevar stāstīt!» viņš mirkli klusējis, atcirta.

Pēkšņi Emss kā saniknots tīģeris pielēca viņam klāt un caururbjošu skatu uzlūkoja to.

«Vai tādas lietas ir?» viņš iekliedzās. «Nu, man viņa izstāstīs arī tās, Lij Tit! Un ja būsiet noziedzies pret viņu — lai Dievs debesīs ir jums žēlīgs!»

Tita seju pārklāja nāves bālums, bet viņa acīs kvēloja tumši draudi. Bet pirms' vēl viņš paguva tos piepildīt, Riča dūre smagi ķēra to tieši sejā. Asinis izšāvās viņam

no mutes un no deguna; viņš nokrita pār galdu un ap­gāza to, noraujot sev līdzi zemē pudeles un krēslus.

Atmuguriski iedams, Ričs Emss atkāpās uz durvīm, tu­rēdams roku uz revolvera spala. Viņa skats, kurā atspo­guļojās nicināšana, dusmas un naids, nenovērsās no Slainka Tita, kas tomēr acīmredzot nedomāja iejaukties ķildā, bet tikai uzsauca šerifam, kas arvien vēl sēdēja kā pārakmeņojies.

«Nu, Džef, kā ir — vai negribi novest viņu cietumā?»

Viņa zobojošais tonis un sarkastiskais smaids, kas pa­vadīja tā vārdus, skaidri pierādīja viņa pilnīgo pārliecību, ka šerifs neiedrošināsies kaut ko iesākt pret Emsu.

Lilas Snelas laulības notika tikai vēlā pēcpusdienā, vairākas stundas pēc iepriekš noteiktā laika. Kepijs Ten­ners dzirdēja, kā kāda sieviete, kurai bija sakari ar Snelu ģimeni, nelielai ziņkārīgo grupai stāstīja, ka aizkavēšanās iemesls bijusi jaunās līgavas histērijas lēkme, ko izsau­kusi viņas skaudība pret Neztu tās jaunā tērpa dēļ. Vis­pirms viņa esot mēģinājusi pierunāt Neztu pārdot tērpu viņai, vai vismaz to aizdot, bet kad draudzene šo priekšli­kumu noraidījusi — sākusi ar to ķildoties un lamāties.

Šis starpgadījums un Riča Emsa sadursme ar Liju Titu, tika dzīvi pārrunāti visā šelbijā.

Kaut Kepijam neizdevās laulību ceremonijas laikā ielūkoties ļaužu pārpildītajā kāzu namā, viņš tomēr no­teikti apgalvoja, ka Lija Tita tur neesot bijis. Viņa pār­spīlētā godkāre droši vien neļāva tam rādīt citiem savu sakropļoto seju.

«Viņš noteikti nobijies un steidzies mājup.» Pleifords apmierināts piezīmēja. «Un Ričs jau arī iecirta tam ap­brīnojami glītu pliķi!»

«Protams, arī es esmu pārliecināts, ka šovakar ballē viņš nerādīsies,» Kepijs smaidīdams piebilda.

Emss neteica ne vārda. Lai cik dziļi šī lieta viņam ķērās pie sirds — viņš, likās, gribēja atstāt to bez se­kām. Abi draugi, kas ne mirkli neatstājās no viņa, katrā ziņā guva iespaidu, ka viņš nav nodomājis piedzerties, un tas viņiem jau bija liels mierinājums. Veselu stundu viņš, liela ziņkārīgo pūļa novērots, bija lēnām pastaigājies turp un šurp gar cietuma žogu, tomēr Džefs Stringers pat emēģināja to aizturēt. Kepija vērīgā dzirde bija to pār­liecinājusi, ka Tonto ļaužu lielākā daļa turējās Riča Emsa pusē. Visi viņu labi ieredzēja — protams, atskaitot Titu partijas piekritējus, kurus lielākā daļa tomēr ienīda. Arī Džefs Stringers jau bija sakūdījis visus pret sevi, un se­višķi šīsdienas notikumi bija lielā mērā mazinājuši viņa izredzes vēlreiz tikt ievēlētam šerifa amatā.

Ilgi Emss šeit neizturēja bezdarbībā — viņš bija pā­rāk uztraukts un nervozs. Tādēļ viņš viens pats cauri bie­zajam ziņkārīgo pūlim ielauzās Snelu namā — nevis lai ņemtu dalību svinībās, bet gan lai redzētu māsu tās jau­najā tērpā, kas jau bija kļuvis tik slavens. Drīz vien viņš starojošām acīm atgriezās pie Kepija un Sama.

«Sam,» viņš iesaucās, «tev katrā ziņā jāredz viņa šajā tērpā — tas ir, ja vien tu nesaslimsi aiz greizsirdības. Kepij Tenner, vecais kokgalvi, tur nu tu esi izdarījis jau­kas lietas! Jau tā vīrieši bija gluži traki pēc Neztas, bet nu tie aprij viņu acīm. Un patiesi, ir vērts to uzlūkot!»

Kāzu svinības un balle sākās vienā laikā, tomēr ne deju, ne ēdamzāle nespēja uzņemt milzīgo daudzumu viesu.

Bija jau diezgan vēls vakars, kad Kepijam Tenneram beidzot izdevās ieraudzīt Neztu visā tās krāšņumā un greznumā. Viņš taču pazina to ļoti labi un tomēr šovakar tā viņam šķita sveša. Dīvaini, ka tērps varēja tik ļoti pār­vērst cilvēku!

Kur vien Nezta parādījās — visi apklusa. Jaunās mei­tenes ikreiz nobālēja aiz skaudības, vīrieši sastinga ap­brīnā. Tik brīnišķīgs, starojošs radījums jau arī nekad ne­bija dejojis nevienā Tonto apgabala ballē. Lila Snela, kas savā kāzu tērpā drūmu un nelaimīgu skatu lūkojās savā priekšā, līdzās Neztai izskatījās vecmodīga un neievēro­jama. Neztas uzkrītošais skaistums pilnīgi aizēnoja arī Grietiņu Levu — tumšu, skaistu meiteni, ko visi uzskatīja par Lija Tita simpātiju.