Zena Grejs - Arizonas lauva

«Kādas tenkas tad jūs dzirdējāt?» Tenners drūmi jau­tāja.

«Visa pilsēta tenko par to, ka Nezta ar Liju Titu turot mani par nelgu. Ļaunākais tomēr tas, ka visi ir pārlieci­nāti, ka Neztai šī lieta beigšoties ļauni, jo Tits tikai rota­ļājoties ar viņu, un viņa tēvs neko negrib dzirdēt par dēla precībām ar meiteni no Emsu ģimenes.»

«Tā, tā . .. Nu, un vai tā arī ir taisnība, ka viņa jūs tur par nelgu?»

«Nē, jo Nezta nekad nav man slēpusi, ka viņai patīk Tits… Vakar gan viņa atkal reiz bija senākā. Pēdējā laikā viņa vienmēr vairījās no manis, bet vakar, kā jau teicu, viņa bija ļoti mīļa un laba. Man jāatzīstas — es nekā vairs nesaprotu visā šajā lietā.»

«Tas jau arī nav vajadzīgs!» Kepijs atbildēja. «Galve­nais ir un paliek, ka jūs uzticīgi turaties pie meitenes.»

«Uz to varat paļauties!» Sams godīgi atbildēja. «Šo­brīd visvairāk bažu man sagādā vienīgi Ričs.»

«Viņa dēļ neuztraucieties!» Tenners apgalvoja. «Tas zina, kas darāms, lai novestu šo lietu līdz labām beigām. Arī piedzēries viņš nepazaudē galvu, un tādēļ varat būt pārliecināts, ka arī pirmīt viņam būs bijis iemesls uzsākt ķildu. Mūsu uzdevums ir tikai palīdzēt viņam un aizsegt tam aizmuguri, ja lieta nonāktu līdz klajai cīņai. Jūs taču būsiet paņēmis līdzi savu revolveri?»

«Pats par sevi saprotams!» Sams atbildēja. «Es tomēr ceru, ka Neztas un viņas labās slavas dēļ mums izdosies novērst atklātu sadursmi.»

«Taisni otrādi — šī sasodītā pilsēta tik dziļi ieminusi dubļos Neztas vārdu, ka veselīga cīņa tam varētu nākt vienīgi par labu … Bet katrā ziņā gādājiet, lai Ričs vairs nedzer. Ejiet pie viņa un uzmaniet to. Es vēl mazliet pa­klejošu pa pilsētu, un rīt agri jūs uzmeklēšu.»

Viņi izšķīrās, un Tenners vēlreiz apstaigāja visas pil­sētas dzertuves. Viņš izlikās, it kā degvīns būtu padarījis to runīgu, bet līdz ar to nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika runāts. Kad vēlu naktī, dziļās domās iegrimis, viņš beidzot devās atpakaļ uz dzīvokli, viņam gan bija žēl krietnā, godīgā Sama un sirdī tam vārījās niknums pret Liju Titu, tomēr viņš pārnesa sev līdzi mierinošo ap­ziņu, ka viņš nav vienīgais, kas cer, ka Ričs Emss pratīs pienācīgi atrisināt šo muļķīgo lietu.

Otrā rītā Tenners atmodās tikai tad, kad viņa viesmī­līgais saimnieks ar dūrēm sāka bungot pa tā istabas dur­vīm, jo Kepijs nebija radis tik vēlu doties pie miera un gulēt slēgtās telpās. Pabrokastojis kopā ar draugu un pa­vadījis to līdz darbnīcai, viņš devās uz pilsētu.

Tagad, dienasgaismā, bija ļoti interesanti novērot gal­veno ielu. Parasti pat svētdienās namu priekšā varēja re­dzēt tikai nedaudzus piesietus zirgus, un pie durvīm mē­dza stāvēt vislielākais viens, divi pajūgi. Turpretī šodien nevarēja atrast brīvas vietiņas. Likās, šeit bija saplūduši kopā visi Tonto apgabala, vismaz tā ziemeļu daļas, iedzī­votāji, lai būtu klāt, kad Lila Snela tiks salaulāta. Starp citu, vispārējā vērība bija veltīta ne tik daudz Lilai Snelai personīgi, kā pašām kāzām, kas šajā klusajā ap­vidū vienmēr tika uzskatītas par ievērojamu notikumu, kas pievilka ļaudis no visām malām.

Uz ielas plosījās bērnu bari, nepiegriežot ne vismazāko vērību saviem svētku apģērbiem. Starp galveno viesnīcu un tirgus laukumu grupās pastaigājās gaiši ģērbušās sie­vietes un jaunas meitenes spilgti krāsainos tērpos, ziņkāri vērodamas Džemsa Snela lepno namu, kas pagaidām vēl slēpa ziņkāro skatiem līgavu un kāzu viesus.

Kepijs bija aizmirsis apjautāties Samam Pleifordam, kur viņš un Ričs apmetušies. Bet tādu vietu nevarēja būt daudz. Tomēr pagāja labs brīdis, kamēr viņš beidzot at­rada to istabu. Durvis viņam atvēra Sams, kas redzami iepriecināts apsveica to.

«Labdien, zēni!» Tenners ieiedams līksmi iesaucās.

Ričs sēdēja uz gultas malas. Viņš bija tikko noskuvis bārdu un gludi nosukātie mati tam vēl bija mitri. Ja Ke­pijs bija iedomājies, ka atradīs to īgnu un paģirainu, viņš bija ļoti maldījies, jo nekad vēl Ričs viņam nebija šķitis tik svešs un savaldīgs, kā šoreiz.

«Labdien, Kep!» Ričs laipni atbildēja. «Mēs nupat strī­dējāmies, ko darīt, piedzerties un uzsākt ķildu ar Džefu Stringeru, vai arī palikt skaidrā prātā un nogaidīt, kamēr visa šī burzma būs beigusies. Kā tev šķiet?»

«Pēc būtības es, protams, esmu par pirmo, bet saprāts un Neztas intereses noteikti prasa otro,» vecais mednieks smaidīdams atbildēja.

«Protams, tev jau atkal jāiejauc Nezta!» Ričs pusē zo­bojoši, pusē īgni piezīmēja. «Kaut velns parautu viņas glīto purniņu! … Bet tev taisnība, Kep, mēs paklausīsim tavam padomam un netrakosim. Taisnību sakot, es gan Joti labprāt kaut ko sarīkotu un, man šķiet, īstenībā arī Sams neatteiktos man piebiedroties. Vismaz pirmīt viņš ieskrēja pie manis saniknots un dusmās zvērojošām acīm, tomēr neteica man, kas īsti noticis.»

«Vai jums gadījušās kādas nepatikšanas, Sam?» Ke­pijs jautāja, cieši vērodams jauno vīrieti.

«Jā,» Pleifords atbildēja. «Bet tas nav tik svarīgi… Ričam un man stāvoklis nav visai labvēlīgs, jo Titiem šeit ir daudz piekritēju. Un tādēļ man šķiet, ka Neztas dēļ mēs nedrīkstam neko dzirdēt, neko redzēt un neko darīt, bet šovakar pēc iespējas drīzāk doties mājup, kamēr visi šie bandīti vēl nav paguvuši piedzerties.»

«Tas ir ļoti prātīgs priekšlikums, pie kura mēs cieši turēsimies!» Tenners piekrita. «Un ne pilītes alkohola ne­liks dzerts — vai dzirdēji, Rič Ems, vecā vāvere?»

«Protams dzirdēju,» Ričs atbildēja. «Man jau vairāk kā pietiekoši bija no tām dažām glāzītēm, ko vakar iz­dzēru. Pie velna — šorīt biju kā sadauzīts, it kā man pāri būtu gājis vesels ēzeļu bars!»

«Jauki. Un nu nāciet un izturieties rātni un krietni, kā divi priekšzīmīgi puisēni, kas izgājuši ar tēvu pastaigā­ties!» Tenners noslēdza debates.

Visi trīs devās ceļā, vismiermīlīgākā un laipnākā kārtā lūkodamies visapkārt. Kepijs ar katru mirkli vairāk apbrī­noja Riču Emsu. Cits jauns puisis viņa vietā droši vien būtu piedzēries un sacēlis skandālu, turpretī Ričs lieliski noturējās visu laiku, kamēr viņi klejoja pa neskaitāmām viesnīcām un dzertuvēm, kur tiem gadījās satikties ar sim­tiem vīru. No sievietēm, kuru bija pilnas visas ielas un tir­gotavas, viņi pēc iespējas izvairījās. Sevišķi Pleifords, šķita, neredzam nevienas sievietes, kamēr Ričs vēsi smai­dīdams uztvēra dažas labas meitenes apbrīnas pilno ska­tienu.

Ternera zālē Kepijs beidzot pamanīja Titu bandu, kuru reiz taču tikpat vajadzēja satikt. Nebūs jāpiemin, ka Ričs jau bija to ieraudzījis pirmais.

Ternera zāli, kas bija lielākais lokāls visā Šelbijā, sie­viešu rokas jau bija izgreznojušas vakara ballei ar karo- džiniem, rudenīgo lapu vītnēm, vainagiem un raibām len­tēm. Galveno telpu, kas tika izmantota arī dažādiem at­klātiem sarīkojumiem, šodien pildīja spēlētāji. Ar aizkaru aizsegtas durvis no šejienes veda letes istabā.

Zālē bija apmēram divi duči vīru, no kuriem lielākā daļa spēlēja, bet citi stāvēja un nolūkojās. Lijs Tits ar kādu otro, kuru Tenners nepazina, sekoja spēlei pie galda, ap kuru sēdēja šerifs Džifs Stringers, Slainks Tits un divi kovboji, kurus Kepijs kādreiz jau bija redzējis, kaut acumirklī neatcerējās to vārdus.

Vecais mednieks gribēja mierīgi paiet galdam garām, bet Ričs pēkšņi palika stāvam, un tādēļ arī viņš un Sams sekoja tā priekšzīmei.