Zena Grejs - Arizonas lauva

Nezta Emsa samirkušā tērpā sēdēja sagurusi, atbalstī­damās pret koka stumbru. Sams Pleifords, pelnu pelēku seju, rokas lauzīdams bija nometies viņai līdzās ceļos, ka­mēr Ričs stāvēja nekustēdamies, pavērsis galvu sāņus.

«Ieraugot mācītāju,» Nezta pašreiz sacīja, «manī viss sagriezās … Es nevaru precēties!»

Tenners atvieglots uzelpoja. Viņas balss skaņas un ap­ziņa, ka viņa ir dzīva un neievainota, lika tam atstāt bez ievērības visu traģisko un šausmīgo, kas slēpās viņas vārdos. Viņš noslīga tai līdzās un satvēra tās saltās, ļen­ganās rokas savējās.

«Meitene… Meitenīte!» viņš saviļņots stostījās.

«Kādēļ tu nevari precēties?» Ričs cietā un skarbā balsī jautāja.

Viņš bija pagriezies, tomēr Tenners neiedrošinājās to uzlūkot. Nezta savām mīklainajām acīm tomēr droši sa­stapās ar viņa skatienu. Ja viņa pēdējā brīdī pirms kāzām arī bija pazaudējusi drosmi, pret savu brāli tā šobrīd ne­juta ne baiļu, ne kautrības. Tomēr viņa neatbildēja uz tā jautājumu, bet tikai noraidoši atmeta ar roku, cieši sa­kniebdama lūpas.

«Tu gribēji noslīcināties?» Sams skarbi jautāja.

«Jā, vai tad tu varbūt domā, ka es gribēju tikai izpel­dēties?»

«Laime, ka es visu rītu neizlaidu tevi no acīm un se­koju tev uz šejieni.»

«Tu būtu aiztaupījis daudz ciešanu sev un man, ja nebūtu to darījis,» viņa klusu atbildēja.

«Kā tā?» Ričs iztrūcies jautāja.

«Man taču vairs nav citas izejas… Cik labprāt es būtu darījusi Samu laimīgu, jo es viņu ļoti mīlu … Bet es nevaru — es taču nevaru viņu apprecēt!»

«Kādēļ ne?» Ričs nepielūdzami turpināja iztaujāt.

«Tādēļ, ka esmu izturējusies pret Samu netaisni, ka esmu bijusi tam neuzticīga … Māte deva man padomu pagaidām par to nerunāt ar viņu, bet apprecēties … Es varēšot izsūdzēt viņam visu arī tad, kad būšot kļuvusi viņa sieva, māte teica … Bet es nespēju viņu maldināt.»

«Kādā ziņā tu esi bijusi netaisna pret Samu?»

«Es… esmu ielaidusies ar Liju Titu!» Nezta ieklie­dzās.

«Ielaidusies? Tas ir plašs jēdziens, Nezta, kā to lai saprot?»

«Visļaunākā nozīmē, kādā vien iespējams,» viņa sā­pīgā balsī atbildēja.

Riča slaidais, vingrais stāvs pēkšņi sarāvās, it kā tas gribētu nokratīt tīklu, kurā bija sapinies. Tad viņš kā nopļauts nokrita ceļos Neztai pie kājām, un viņa seja pārvērtās sāpēs.

«Turklāt es mīlēju Samu — tūkstoškārt vairāk nekā to sātanu!» Nezta vilcinādamās turpināja. «Ne par kādu maksu es negribēju viņu pievilt. Es būtu atzinusies viņam, un zinu, ka viņš būtu piedevis man visu, bet nu ir par vēlu, jo … man būs bērns!»

«Žēlīgais Dievs!» Ričs iekliedzās un, nokritis ar seju sūnās, dziļi ieurbās tajās pirkstiem.

Pleifords novērsās, un tā seja raustījās. Nezta sa­triekta uzlūkoja viņu, tad Riču un beidzot pavērās Ten- nerā.

«Ak, Kepij!» viņa elsoja. «Kaut taču viņš būtu ļāvis man nomirt!»

«Meitenīt!» viņš atbildēja. «Ar to nevienam nebūtu līdzēts… Bet — gan jau es kaut kā nokārtošu šo lietu.»

Ričs pēkšņi bija atguvis pašsavaldīšanos un piecēlās.

«Es varētu tevi aukstasinīgi nonāvēt, Nezta!» viņš rūgti sacīja.

«Kaut taču tu izdarītu to!» viņa iekliedzās. «Cita nekā es negribētu. Tad man vismaz pašai tas nebūtu jādara!»

«Vai tu vēl mīli to tēviņu?» Ričs jautāja, noliekdamies pie māsas.

«Nē, nē! Tas jau ir visšausmīgākais: es nekad neesmu viņu mīlējusi… Es biju kā apstulbusi, viņš bija ieguvis briesmīgu varu pār mani… Ak, kaut es zinātu …»

Viņa elsodama aprāvās.

Nu sarunā iejaucās Tenners un lūdza Riču vispirms mierīgi noklausīties Neztas stāstā.

«Nekad nedrīkst pārsteigties ar spriedumu, mans zēn!» viņš piebilda.

«Jā, Nezta, izstāsti mums, kā tas viss noticis,» arī Pleifords sacīja. «Nevaru ticēt, ka tu būtu bijusi slikta. Saki mums mierīgi visu patiesību — gan tad mēs trijatā atradīsim kādu izeju.»

«Nabaga, labais Sam!» Nezta klusu sacīja, glāstīdama viņa roku. «Tomēr es esmu slikta, un man nav glābiņa.»

«Vai tev šķiet, ka Tits tevi apprecēs?» Ričs jautāja.

«Nezinu … Bet ja viņš arī gribētu mani ņemt — es neietu pie viņa!» Nezta atbildēja.

«Dīvaini… Nu, tad paklausi Sama lūgumam un iz­stāsit mums visu patiesību!»

«Tā ir vairāk nekā ļauna,» Nezta iesāka, drūmi lūko­damās savā priekšā. «Es nekad neesmu Liju Titu mīlē­jusi; tikai ikreiz, kad viņš mani uzlūkoja vai sarunājās ar mani, man kļuva tik dīvaini ap sirdi… Taisnību sakot, pie visa vainīgas vienīgi Grietiņa Leva un Lila Snela — šīs viltīgās kaķes, kas bija greizsirdīgas uz mani. Vien­mēr viņas zobojās par mani un apgalvoja, ka Lijs tikai rotaļājoties ar mani. Tas mani kaitināja, un lai pierādītu viņām, ka es nebūt neesmu tāda zoss, es sāku koķetēt ar viņu; bet patiesi: viņš nedrīkstēja man pat pieskarties, nemaz jau nerunājot par skūpstīšanu! … Tad kādu dienu, kad mēs kopā izjājām, Lila pēkšņi aizauļoja un mēs pa­likām divatā. Un tad viņš nocēla mani no zirga … un ienesa mežā … un tur tad tas notika … Kopš tā brīža es viņu ienīdu un vairījos no tā, bet tiklīdz redzēju, tā atkal atrados tā varā. Tikai Lilas kāzu dienā es sapratu, kāds nelietis viņš ir un galīgi atraisījos no viņa, bet tad bija jau par vēlu …»

Pleifords, kas arvien vēl atradās viņai līdzās uz ceļiem, pēkšņi apskāva Neztu un pievilka to sev klāt.

«Nē, Nezta, nav par vēlu!» viņš apņēmīgi sacīja. «Mana nabaga, apmulsusī meitene, — es tomēr turos pie tevis, un pārējiem mums taču par to nav jāstāsta.»

«Sam, tu tomēr gribi mani precēt, neskatoties uz visu?» viņa neticīgi, bet pilna jaunu cerību, iesaucās.

«Protams, gribu! Tagad mēs iesim mājās un svinēsim kāzas, kā jau bija nolemts.»

«Nē, nē!» viņa elsoja, pēkšņi atkal ļaudamās izmisu­mam.

«Man šķita, ka tu vēl mīli mani?» Sams maigi jautāja.

«Jā, jā, es tevi mīlu, bet… bet… es neiedrošinos!»

«Kā tā — neiedrošinies?» Ričs sašutis iesaucās. «Ja jau Sams savā mīlā ir tik bezgalīgi augstsirdīgs, kas tev vēl ko vilcināties? Nevienam nekas nav jāzina — Kepijs un es, mēs turēsim muti.»

Nezta nespēja izturēt brāļa pārmetošo skatienu, kā pa­līdzību meklēdama, viņa pievērsās Tenneram, kuram viņas bēdas plosīja sirdi.

«Aizved taču mani prom no šejienes, Kepij!» viņa lū­dzās. «Noslēp mani kaut kur! Viņš … viņš mani tik neiz­sakāmi sāpina!»

«Nē, māsiņ, to es nedaru,» Ričs pēkšņi sacīja savā parastajā, maigajā balsī.

«Rič!» viņa iekliedzās.

«Nāc, māsiņ, nomierinies … Sam, palīdzi taču viņai piecelties. Un nu klausieties: jūs ejiet mājup! Nezta netī­šām iekritusi strautā. Jums abiem — Samam un Kepi­jam — nejauši gadījies iet garām. Protams, viņa bries­mīgi nobijusies, jo viņa taču vēl tagad trīc, bet kāzas tā­dēļ nav jāatliek … Vai dzirdēji, Sam?»

«Paldies Dievam, neesmu kurls!» Pleifords īgni atbil­dēja, cenzdamies noslēpt savu uztraukumu.

«Vai arī tu dzirdēji, Kep?» Ričs turpināja jautāt.

«Protams, mans zēn, — nu, mēs rīkosimies tieši tā, kā tu gribi,» vecais mednieks atbildēja, palīdzēdams Pleifor- dam atbalstīt meiteni.

«Nezta, es nepiedalīšos tavu kāzu svinībās,» Ričs tur­pināja. Viņa vārdos izskanēja kaut kas noslēdzošs, tie iz­klausījās kā ardievas uz mūžu. Kaut arī Nezta ilgodamās izstiepa pret viņu rokas, viņš nepieskārās tām un arī ne­noskūpstīja viņu. «No visas sirds novēlu tev laimi — un tu, neraugoties uz visu, tomēr vēl būsi laimīga ar Samu, ja vien būsi laba pret viņu.»