Zena Grejs - Arizonas lauva

«Cik redzams — kovbojs!»

«Nekādā gadījumā, mēs šeit esam Vomingā, bet tam vīram nav zirga!»

Kāda spēcīga, mazliet nodzerta balss sāka dziedāt:

Līksms kovbojs esmu gan, Kam māju nav, ne savēju; Bet kur laime smaida man, No turienes prom vairs neeju.

Kāds cits pasteidzās uztvert vecās kovboju dziesmas otro pantu:

No vecākiem es aizbēgu, Kaut vienīgais bērns tiem biju, Uz cietas zemes gulēju Un vēršus, zirgus ganīju.

Preiss nosēdās līdzās viesim un smiedamies minēja tam savu biedru vārdus.

«Tie ir krietni, godīgi puikas,» viņš sacīja, «kaut mīl mazliet patrokšņot. Vai esat jau kādreiz dzirdējis par Sleimu Zilo?»

«Protams, esmu,» svešais smaidīdams atbildēja.

«Tas jums sakurinās šeit īstu pirti, bet patiesībā viņš nemaz nedomā tik ļauni. Taisni otrādi, jo vairāk viņš kādu cilvēku ciena, jo biežāk ķildojas ar to… Tas tur aizmu­gurē ir Blebs Makkinejs — reizēm diezgan nikns puisis, bet šobrīd diezgan rāms, jo pietiekami iztrakojās Gren- gerā.»

«Arī to es pazīstu. Vai viņš nesen smagi neievainoja kādu cilvēku?»

«Ievainoja? Viņš gandrīz nosita divus vīrus! Tā — jūs pazīstat Blebu? Tas taču interesanti.»

Kovboji pa to laiku bija palaiduši aplokā savus zir­gus. Tā kā ceļš veda gar Preisa būdu, viņi brīdi pakavē­jās tās priekšā; acīmredzot nepazīstamais stipri nodarbi­nāja viņu prātus. Ikviens no tiem izteica kādu raksturīgu piezīmi, uz kurām svešais atbildēja tikai ar mēmu smaidu. Pēdējais kovbojs, kurš putekļiem pārklāts un piešiem šķindot pašreiz pienāca, bija slaids, lokans vīrietis, ar mazliet līkām kājām.

«Tas ir Sleims Zilais!» Lens pačukstēja viesim. «Par zilo viņš tiek dēvēts tādēļ, ka vienmēr valkā zilu kreklu … Lūdzu, nekaitiniet viņu.»

Zilajam bija ļoti asi sejas vaibsti. Viņa seja atgādi­nāja tuksnesi, kurā plosījusies uguns, lavīnas, negaiss, lietus un vētra. Viņš bija tā apkrāvies segliem, iemauktiem un saiņiem, ka brīvs tam palika vienīgi īkšķis, ar kuru tas norādīja uz Preisam līdzās sēdošo svešinieku, turklāt skarbi jautādams.

«Kas tas par tēviņu, Len?»

«Kāds svešinieks,» Preiss mierīgi atbildēja.

«Labdien, Zilā kungs!» nepazīstamais pēkšņi sacīja laipnā balsī.

«Pie velna, kas jums teica, ka mani sauc par Zilo?» kovbojs izaicinoši iesaucās.

«Neviens, es to vēroju tikai no jūsu zilā krekla, kas saskatāms jau jūdzes attālumā.»

«Liekas, jums ir sasodīti ass skatiens!» Zilais zobojoši atbildēja. «Es tikai gribētu zināt, vai jūs tikpat labi varat arī redzēt tad, kad viena no jūsu acīm aizpampuši?»

Nepazīstamais atspiedās pret sienu un mierīgi sakrus­toja savas stiegrainās, saulē iedegušās rokas uz ceļiem. Viņa skaistās, zilās acis, laipni staroja.

«Liekas, ilgais jājiens jūs nogurdinājis ne tikai fiziski!» viņš salti un mierīgi sacīja. «Katrā ziņā būtu labāk, ja jūs vispirms kārtīgi paēstu un vienu nakti izgulētos, lai atgūtu spēkus, pirms turpināt runāt ar mani šādā tonī!»

Zilais pavēra muti. Viņa seja vairs nevarēja kļūt sār­tāka. Bija grūti pateikt, vai nepazīstamā piezīme viņu sa­dusmoja vai pārsteidza.

«Liels paldies par padomu!» viņš beidzot atbildēja. «Diemžēl šobrīd es vēl nevaru tam sekot, bet es tūlīt būšu atpakaļ — tad varēsim runāt par šo tematu tālāk.»

Pārējie kovboji bija palikuši stāvot, lai noklausītos sa­runā. Zilais pievērsās viņiem:

«Lasieties tālāk, vēl nekas nav noticis; tas vēl tikai nāks!»

Viņš aizgāja. Lens Preiss pārlaida svešiniekam kri­tisku skatienu.

«Ļoti nožēloju, ka tā iznāca,» viņš it kā atvainodamies sacīja.

«Tur, protams, es pats biju vainīgs — laikam neesmu uzrunājis viņu tam pa prātam… Kas šis Sleims Zilais īsti ir par cilvēku?»

«Vislabākais zēns, kādu vien var vēlēties, tikai maz­liet ķildīgs. Grengerā viņš kārtīgi dzēra un pēc tam viņš vienmēr ir tāds. Bez tam viņš ar katru jaunu kovboju uz­sāk ķildu.»

«Tā tā? Jā, to sugu es pazīstu … Bet jums nevajag būt pārāk laipnam pret mani; ja Grivs varbūt nepieņem mani, jums vēlāk var iznākt tikai nepatikšanas.»

Preiss mirkli izbrīnā uzlūkoja nepazīstamo, tad sacīja:

«Es jau tā neesmu biedru vidū visai iemīļots, jo saim­nieks un … viņa sieva vienmēr ir labi pret mani, bet esmu ar mieru kļūt vēl ienīstāks.»

«Nē, nē, to jūs nedrīkstat… Kā bija jūsu vārds?»

«Lens Preiss.»

«Tātad, Len, atstājiet mani mierīgi manam liktenim,» svešais sacīja. «Tas ir — man, protams, nav iebildumu, ka jūs paliekat šeit, kad Sleims Zilais atgriezīsies.»

«Līdz tam laikam es būšu atpakaļ, un — ja vien atļau­siet — labprāt palīdzēšu jums.»

«Liels paldies, Len, bet tas gan laikam nebūs vaja­dzīgs.»

Brīdi vēlāk svešais, kas līdz šim gaidīdams bija stai­gājis turp un šurp starp aplokiem un Preisa būdu, tuvo­jās kopējās ēdamzāles platajām durvīm, ap kurām stā­vēja bars kovboju. Visi pacēla galvas, redzot viņu tik ne­vērīgiem soļiem tuvojamies, jo viņa izskats katrā ziņā at­stāja patīkamu iespaidu.

«Diez' vai man laimēsies, ja lūgšu šeit ko ēst?» viņš jautāja, gari stiepdams balsienus.

Kovboji pārsteigti uzlūkoja viņu, jo saklausāmās šau­bas, kas izskanēja nepazīstamā balsī, īstenībā bija apvai­nojums.

«Saki, Teksasas vīrs, vai tu varbūt gribi apvainot Ho- mingu?» kāds sevišķi spēcīgs kovbojs jautāja.

«Nenāk ne prātā, bet galu galā es taču nevarēju zi­nāt, vai jūs šeit visi neesat tādi kā Sleims Zilais.»

Visi sāka smieties.

«Kas tad jums ar to iznāca?»

«Nekas. Viņš tikai apjautājās, vai es varētu tēmēt ari tad, ja viena mana acs būtu aizpampuši… Protams, iedzina man trakas bailes ar savu jautājumu.»

«Pēc tāda tu arī izskaties!» kāds smiedamies sacīja.

Svešais piegāja pie vaļējām durvīm un sauca:

«Hē, pavār! Vai nabaga, badā pamiris kovbojs bez­darbnieks šeit var dabūt paēst?»

«Par to varat būt drošs! Tikai vēlāk, kad saukšu pie galda, pasteidzieties, kamēr citi nav visu aprijuši!» pa­vārs atbildēja.

«Tur jau nāk arī Sleims!» viens no kovbojiem iesaucās. «Saviebies, it kā trīs dienas būtu stāvējis lietū!»

Nepazīstamais pagriezās, bet revolveris, kas karājās viņam pie jostas, smagi atsitās pret durvju stenderi. Tālu aiz Zilā kļuva redzams vēl kāds kovbojs, kas lēnām nāca tuvāk.

Pamanījis svešo, Sleims Zilais gāja tam tieši klāt. Pā­rējie ar redzamu interesi vēroja notiekošo.

«Es cerēju, ka neatradīšu jūs vairs šeit!» Zilais sacīja.

«Diemžēl, nekā nevarēju jums līdzēt, jo biju pārāk iz­salcis un gribēju mazliet uzkost.»

«Bīstos, ka tur jums nekas labs neiznāks, jo ar divām aizpampušām acīm cilvēkam grūti redzēt, ko tas ēd.»

«Tātad jūs, liekas, nedomājat paklausīt manam laba­jam padomam?» nepazīstamais lēnām jautāja.

«Man nevajag nekādu padomu — un vismazāk vēl no tāda gluda, nolaizīta puiša kā jūs!»

«Jo ļaunāk! Starp citu, kā redzu, jūs esat aizmirsis savu revolveri,» nepazīstamais teica, atsprādzēdams jostu. Kad viņš nolika to uz sola, tuvāk stāvošie redzēja, ka revolvera melnā ādas maksts bija izrotāta ar lielu sudraba «A».

«Sleim,» viens no kovbojiem sacīja, «gar tavām per­sonīgajām antipātijām pret svešinieku, nevienam nav da­ļas, bet mums visiem būtu ļoti nepatīkami, ja šī lieta maksātu Vomingai vienu zilu aci.»