Zena Grejs - Arizonas lauva

«Jā gan, mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni atkārtoja.

Grivs paspēra soli tuvāk Emsam un, arvien vēl uzma­nīgi vērodams to, sacīja:

«Esmu jau dzirdējis par jums. Kādēļ jūs īsti sevi dē­vējat par Arizonas Lauvu?»

«Es nedēvēju sevi tā,» Emss mierīgi atbildēja. «Tomēr nevaru aizliegt citiem tā mani saukt un diemžēl nespēju arī atraisīties no šī vārda, kaut labprāt to darītu.»

«Kādēļ tad jūs gribētu no tā atraisīties?» Grivs neti­cīgi jautāja.

«Ne jau tādēļ, ka man būtu kādi iebildumi pret Ari­zonu, vai Arizonai pret mani; es tikai nemīlu, ka man at­gādina Arizonu.»

«Jūs senāk esat strādājis pie Renkina?» Grivs jautāja.

«Jā.»

«Cik ilgi?»

«Pavisam divus gadus.»

«Līdz pat viņa nāvei?» «Jā.»

«Vai jūs redzējāt, kā viņš tika nošauts?» Grivs turpi­nāja iztaujāt, un piegāja vēl tuvāk Emsam. Acis viņam zvēroja kā kvēlojošas ogles.

«Protams, redzēju.»

«Tad jau jūs arī zināt, kas to izdarīja?»

«Protams, Griva kungs,» Emss mierīgi atbildēja, un viņa balsī izskanēja it kā salta nicināšana. «Ja jau esmu redzējis kā Renkins tika nošauts, tad taču man bija jāredz arī kas viņu nošāva.»

«Tas nebūt nav tik pašsaprotami, jo cilvēks taču var tikt nošauts arī no slēptuves. Cik varu atcerēties, nekad vēl neesmu dzirdējis, ka kāds būtu redzējis Renkina slep­kavu.»

«Jūsu atmiņa jūs neviļ, bet tomēr jūs maldāties: viens cilvēks tomēr ir slepkavu redzējis.»

Grivs pēkšņi atkāpās atkal atpakaļ.

«Atvainojiet, ka pieskāros personīgas dabas jautāju­miem!» viņš steidzīgi sacīja. «Katrā ziņā Renkins bija lopu zaglis un ir mani stipri apzadzis. Lai kas arī nebūtu viņu nošāvis — man viņš ar to izdarījis lielu pakalpo­jumu.»

Viņš ātri pagriezās, ielēca atpakaļ ratos un uzkliedza kučierim braukt. Kovboji nesaprašanā nolūkojās viņam pakaļ.

«Mans Dievs!» Sleims Zilais pēkšņi iesaucās. «Vai esmu pareizi dzirdējis? Griva kungam labpatika atvaino­ties?»

«Bleb,» viens no kovbojiem iesaucās, «līdz šim mēs uz­skatījām tevi par vislielāko meli visā apvidū, bet nu . . .»

«Hallo, svešiniek, vai esat tiktāl?» šajā mirklī durvīs atskanēja pavāra balss.

«Jā gan!» Emss atbildēja.

«Nu, tad turieties! Viens, divi, trīs — uz priekšu!»

Emss pirmais metās iekšā ēdamzālē, kur drīz vien ap­klusa skaļās klaigas un smiekli, smago zābaku rīboņa un piešu šķindoņa.

Ričs Emss, «Arizonas Lauva», bija sava laika rakstu­rīga parādība. Ikvienām ganībām no Penhendlas līdz pat Blekhailai un rietumos līdz tālajiem Peko bija savs Emss.

Kovbojs, kura īstā dzimtene bija Teksasa, bija attīstī­jies no meksikāņu «Vaguero» (govju gana). Kad vērši pirmo reizi lielākos, noslēgtos baros tika dzīti pa tā dē­vēto šīsholmas ceļu ziemeļu virzienā uz Ebrlieņu un Dodžu un no turienes tālāk uz ziemeļiem, rietumiem un austru­miem, bija radies kovbojs. Līdz ar racionālās lopkopības uzplaukumu, kas drīz izvērsās īstā rūpniecībā, protams, pieauga arī kovboju skaits. No visām četrām Savienoto Valstu pusēm un no vēl attālākām zemēm ļaudis sāka plūst šurp, lai nodotos jaunajam amatam. Nereti tie tie­šam bija «boys» — zēni trīspadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumā, kurus smagais, nogurdinošais darbs, dzīve dzertuvēs un spēļu ellēs, kā arī mūžīgā ciņa ar lopu zag­ļiem tomēr drīz vien pārvērta īstos vīros, kuriem galu galā jāpateicas par to, ka Rietumi tikuši kolonizēti,.

Toreiz caurmēra kovbojs bija dēkas un brīvību cienošs, līksms un bezbēdīgs puisis; tikai ar laiku attīstījās viņa kļūdas — pārmērīgā dzeršana un vieglprātīgā šaudīša­nās. Žūpas un kaušļi starp kovbojiem tomēr vienmēr vei­doja niecīgu mazākumu. Bet viņiem visiem bija viena ko­pēja īpašība, kas gan laikam izveidojusies kā viņu nogur­dinošā un bīstamā amata sekas, nepiepildāma dzīveskāre. Pa lielākai daļai kovboji bija patiesi, vienkārši, dabīgi un tādēļ arī varonīgi cilvēki, kas visgrūtākos un bīstamākos uzdevumus veica mierīgi un pašsaprotami kā savu ikdie­nišķo darbu, pat nenojaušot, ka tas dara cilvēku lielu un cēlu.

Šad un tad starp kovbojiem gadījās arī tāds vīrs kā

Emss, kas apvienoja sevī visas viņu labās īpašības, bet bija brīvs no viņu kļūdām un kuram turklāt piemita vēl kaut kas īpatnējs, kas pacēla to pāri biedru pūlim. Labi ielūkojoties, šī vilciena dīgļi bija atrodami gandrīz katrā kovbojā, bet tikai nedaudziem tie bija ārkārtīgi stipri at­tīstīti. Galvenā īpašība, kas izcēla Emsu, bija viņa retā taisnīguma sajūta.

Parasti viņš bija kluss, tomēr varēja būt arī ļoti izlai­dīgs. Viņš neatrāvās, ja biedri dzēra, tomēr neviens ne­bija redzējis to piedzērušu. Ja kāds lūdza, viņš atdeva tam savu pēdējo dolāru, un bija spējīgs pats aizņemties no trešā, lai izlīdzētu biedram. Labprātīgi viņš uzņēmās vis­bīstamākās sardzes naktis un visus nepatīkamos darbus, no kuriem citi labprāt vairījās. Viņa jāšanas prasme, veik­lība, ar kādu tas meta laso — vispār, visa viņa rīcība bija brīva no tās apzinīgās, aktieriskās lielības, ar kuru citi kovboji tik bieži padara sevi smieklīgu. Sevišķi viņa ātrā, drošā rīkošanās ar revolveri, izpelnījās nedalītu ap­brīnošanu visur, kur vien tam līdz šim bija gadījies strā­dāt. Kurp vien viņš gāja — «Arizonas Lauvas» slava jau bija aizsteigusies tam priekšā. Ikviens godīgs kovbojs viņu mīlēja, bet negodīgie, kā arī ļaudis ar apšaubāmu vai ļaunu slavu tūlīt uzlūkoja viņu kā savu ienaidnieku.

Kad Emss maijā pirmo reizi izgāja ganībās, starp Griva ļaudīm nebija neviena, kura sombrero nebūtu caur­urbušas lodes. Bet ikviens no šiem caurumiem bija pierā­dījums izveicībai, ar kādu Emss prata rīkoties ar savu revolveri. Ikviens no viņiem bija to tik ilgi mocījis, kamēr tas bija ar mieru izrādīt savu mākslu pie viņu gaisā pa­mestajiem sombrero. Reiz viņš galu galā bija piekāpies un sagādājis biedriem šo prieku, jo pēc būtības tas bija lab­sirdīgs cilvēks, kam patika slēgt un vinnēt derības.

«Sasodīts, Arizonas Lauva!» kādu dienu sacīja Sleims Zilais. «Es vienkārši neticu, ka tu prastu tik labi šaut.»

«Tas man visaugstākā mērā vienaldzīgi, kam tāds zil- kreklains nelga tic, vai netic!» Emss atbildēja.

«Nesaki vis!… Iedomājies, piemēram, ka šurp atjātu kāda glīta meitene — teiksim, tikpat glīta, kā Griva sieva. Vai arī tad tev būtu vienalga, ja es viņas klātbūtnē ap­šaubītu tavu šaušanas mākslu? Tad gan tu droši vien mā­cētu aizstāvēties — jau tādēļ vien, lai viņa neizvēlētos mani!»

«Mīļais Sleim, ja šeit ierastos kāda glīta meitene — es atdāvinātu to tev!» Emss mierīgi atbildēja.

«Kā tā, cilvēk? Vai tad tu esi sieviešu ienaidnieks?»

«Tā nu tieši nē.»

«Tad jau tev laikam bijuši ļauni piedzīvojumi, ko? … Nu, lai tas paliek! Katrā ziņā es deru ar desmit dolāriem pret pieciem, ka tu nesašausi manu platmali gaisā!»

«Es negribu tevi aplaupīt!»

«Pagaidām jau vēl tiktāl nav!»

«Nu, lai tad notiek, es pieņemu tavas derības!» Emss atbildēja un, nometis cigareti, piecēlās. «Cik šāvienu tu man dosi?»

«Cik vien vari izšaut, kamēr mana platmale atrodas gaisā.»

«Lai notiek!» Emss iesaucās, un atkāpās dažus soļus atpakaļ.

Zilais tik augstu uzsvieda sombrero gaisā, ka Emss paguva izšaut trīs reizes, pirms tā nokrita zemē. Pārbau­dot iznākumu, izrādījās, ka platmali bija caururbušas trīs lodes: divas dibenu, trešā malu.