Zena Grejs - Arizonas lauva

«Pie velna!» Sleims saīdzis iesaucās. «Būtu pieticis arī ar vienu. Tagad tu sabojāji manu sombrero! Citiem tu taču izšāvi tikai vienu caurumu!»

«Bet tu taču gribēji iegūt pavisam neapšaubāmus pie­rādījumus, mīļais Sleim!» Emss smiedamies atbildēja.

«Ar šo svinīgi atzīstu tevi par meistaršāvēju un Ari­zonas Lauvu!» Zilais apbrīnodams sacīja. «No manis tu nu katrā ziņā esi drošs, jo es sargāšos iesākt ar tevi ķildu!»

Emss bija apmeties namā, kuru apdzīvoja Lens Preiss, un šis apstāklis bija izsaucis viņa tuvāko paziņu starpā dzīvas, kaut arī draudzīgas, domstarpības. Blebs Makki­nejs prasīja, lai Sams Perkinss, kas dzīvoja kopā ar viņu, atbrīvo vietu Emsam; turpretī Sams paziņoja, ka pie vi­sas viņu cienības pret Arizonas Lauvu tie varot vākties pie velna — viņš palikšot, kur bijis. Tad Sleims Zilais mē­ģināja izdzīt Lenu no viņa paša nama, lai pats pārietu dzīvot tur. Emss tomēr noraidīja arī šo priekšlikumu un palika kopā ar Lenu.

Emss drīz vien novēroja, ka ar viņa jauno kaimiņu kaut kas nav kārtībā. Tāpat kā daudzi kovboji, ar kuriem tam bija gadījies strādāt kopā, arī Lens bija nabaga kov­boja dēls, un viņa vienīgā godkāre bija, pēc iespējas drī­zāk kļūt patstāvīgam. Starp citu, viņš bija veikls jātnieks un ļoti godīgs zēns.

Darbs Grīva rančo šobrīd bija diezgan viegls, jo liela daļa lopu nupat bija pārdota un tikai jūnija beigās vai jū­lija sākumā bija gaidāms jauns sūtījums no Teksasas. Ļaudis, kam tādēļ bija maz darba, varēja pamatīgi atpūs­ties un vienmēr bija vislabākā omā. Brīvajos brīžos kov­boji spēlēja pokeru vai arī jokodami un smēķēdami slais­tījās apkārt — vārdu sakot: dzīvoja labas dienas.

Krevs Grivs bija visnelaipnākais lopkopis, ar kādu Em­sam jelkad bija gadījušās darīšanas. Ar mazākajiem uz­ņēmējiem viņš slēdza līgumus uz ļoti smagiem, neizdevī­giem noteikumiem — un tas kovboju acīs ir nepiedodams noziegums. Viņš maksāja mazākas algas kā citi rančeri, bet toties viņš deva saviem ļaudīm labus un veselīgus dzī­vokļus. Viena no viņa izcilākajām īpašībām bija tā, ka viņš neuzticējās nevienam kovbojam — laikam gan tādēļ, ka pats nebija bijis kovbojs.

Otrā dienā pēc Emsa ierašanās, Makkinejs bija izteicis kādu ļoti raksturīgu piezīmi.

«Gribu dot tev kādu labu padomu,» viņš bija sacījis Ričam. «Redzi, tu taču esi glīts puisis — pat starp mums kovbojiem uzkrītoša parādība; tikai neiedomājies pārāk cieši uzlūkot mūsu saimnieka sievu!»

«Kādēļ gan ne? Esmu jau novērojis, ka viņa ir īsta skaistule; kādēļ tad es pie gadījuma lai neuzlūkoju to?»

«Kā tad — tu jau nu esi tas sasodītais idiots, par kādu esmu tevi uzskatījis! Bet ja gribi palikt šeit kopā ar mani, tad tikai pielūko, ka Griva kundzes priekšā nenokrīti no zirga. Tu taču saproti, ko ar to gribu teikt?»

«Nē, Bleb, man nav ne jausmas, uz ko tas attiecas.»

«Ak, tu tikai gribi atkal izzobot mani, kā jau vienmēr esi to darījis! . . . Bet, nopietni runājot, šī Emma Griva ir ne vien skaistule, bet arī nelaimīga, dzīves neapmierināta sieviete, par ko liecina ari viņas acis, kuras tā drīz vien izskatīs pēc tevis … Pirms diviem gadiem Grivs bija kaut kur dienvidos — ja nemaldos, Luiziānā, — un pārvedis no turienes šo meiteni. Viņa vēl nebija septiņpadsmit ga­dus veca, kad kļuva tā sieva — un jau toreiz viņa izska­tījās tikpat nelaimīga. Mums kovbojiem bija savas domas šajā lietā un tiešām, kādu dienu gadījās jāt šeit garām kā­dam teksasietim, un tas izstāstīja mums, kā viss noticis. Grivs tikai tādēļ ieguvis šo meiteni, ka viņas ģimene bi­jusi tam parādā naudu … Nu, un tad piedzima bērns un tad viņa mazliet uzplauka, tomēr ne ilgi.»

«Tai taču jābūt īstai ellei, kādā šai nabadzītei jādzīvo!» Emss gluži sašutis piezīmēja.

«Protams, tā ir elle, tu muļķi! Bet var būt vēl daudz ļaunāk, un tādēļ es devu tev padomu vairīties no Emmas Grivas. Tikpat droši, kā aitas atgriežas savās kūtīs, viņa iemīlētos tevī, jo pret kovbojiem viņai vispār ir vājība, un, ka viņa nemīl šo melno sātanu Grivu — par to tu mie­rīgi vari derēt uz savu pēdējo dolāru.»

«Tas taču viss ir neprāts, ko tu tur pļāpā.»

Ar to Emss bija aprāvis sarunu, kaut Bleba stāsts pa­tiesībā bija to ieinteresējis, un viņš nojauta, ka tur norisi­nās romāns, kas viegli var izvērsties traģēdijā. Jo biežāk viņš novēroja Grivu, jo vairāk sajuta līdzcietību pret jauno sievieti.

Drīz pēc tam, meklēdams kaut ko galda atvilktnē, viņš starp Lena Preisa papīriem nejauši atrada jaunas, augstā­kais, sešpadsmit gadus vecas meitenes ģīmetni, kuras skaistajā sejā sevišķi izcēlās acis. Uzņēmums bija izdarīts Jaunorleānā un uz ģīmetnes ar tinti bija uzrakstīts vārds «Emma».

Emsam bija ļoti nepatīkami, ka nejaušs gadījums bija to padarījis par bīstama noslēpuma līdzzinātāju. Kā gan Lens Preiss bija ticis pie sava saimnieka sievas ģīmetnes? Vai jauneklis sajuta pret to tikai nevainīgas simpātijas — kovboji taču bieži bija mazliet sentimentāli noskaņoti, — vai varbūt lieta bija pavisam nopietna?

Emsam tas būtu bijis ļoti sāpīgi, jo viņš bija patiesi iemīļojis Lenu Preisu, kuru arī pārējie kovboji labi iere­dzēja. Kaut viņš arī nebija īsts kovboja paraugs, tomēr visā viņa būtībā bija kaut kas vīrišķīgs.

Kādu dienu Emsam gadījās novērot kaut ko tādu, kam vajadzēja atvērt tam acis, ja vien viņš negribēja būt akls: Lenija garastāvoklis ļoti bieži mainījās. Te viņš staigāja apkārt vienaldzīgs, noskumis un sapīcis, te atkal pēkšņi staroja priekā un laimē. Emss ievēroja arī to, ka šādas gaviļu izplūsmes vienmēr sakrita ar Griva braucieniem uz dienvidu ganībām.

«Nu, vai esi saņēmis labas ziņas no mājām, Len?» viņš pēc pusdienas laipni apjautājās.

«Nē — kādēļ tev tā šķiet? Taisni otrādi — Lisa man sagādā bažas; jau kopš veselas mūžības neesmu par viņu nekā dzirdējis.»

«Kas ir Lisa?»

«Mana māsa, ļoti mīļa meitene. To tev vajadzētu pa­zīt, Rič! Galvā viņai gan ir tikai nerātnības, bet toties krūtīs laba, zelta sirds.»

«Tam es ticu,» Emss atbildēja.

«Saki, Rič, vai tev ir mīļākā?»

Emss smaidīdams pakratīja galvu.

«Bet kāda taču tev ir bijusi?»

«Nē — īstas mīļākās man nekad vēl nav bijis.»

«Jocīgi, tik brašam puisim, kāds esi tu! Vai tu tikai ne­mānies? … Bet māsa tev taču ir?»

«Katrā ziņā,» Emss atbildēja.

«Vai viņa tev kādreiz raksta?»

«Protams — tomēr tikai pēc ilgiem starpbrīžiem, bet tad vienmēr ļoti garu vēstuli.»

«Tam jābūt jauki. Lisa mani ļoti mīl, bet vēstuļu rak­stīšana nav viņas dabā … Kā sauc tavu māsu?»

«Nezta.»

«Nezta? Tiešām glīts vārds… Vai viņa jauna?»

«Protams. Man gan šķiet, ka salīdzinājumā ar viņu esmu šausmīgi vecs, bet viņa ir tieši vienā vecumā ar mani — mēs esam dvīņi.»

«Ko tu saki! Tad jau jūs laikam arī izskatāties ļoti līdzīgi?»

«Milzīgi; kad mēs vēl bijām bērni, neviens nevarēja atšķirt mūs vienu no otra.»

«Saki nu viens! Tad jau viņai jābūt ļoti glītai meite­nei, jo tu esi visskaistākais cilvēks, kādu es jebkad esmu redzējis — atskaitot varbūt Em … Griva kundzi.»

«Liels paldies par komplimentu!» Emss smaidīdams sacīja. «Es parādīšu tev Neztas ģīmetni.»

Viņš nolika uz galda savu somu un, sameklējis tajā vecu kabatas portfeli, izņēma no tā rūpīgi papīrā ievīs­tītu fotogrāfiju.