Zena Grejs - Arizonas lauva

«Jūs zinājāt, ka … Lens un es … mīlam viens otru?» jaunā sieviete pietvīkdama jautāja.

«Vai arī jūs viņu mīlat — par to es katrā ziņā nebiju tik cieši pārliecināts; attiecībā uz viņu man šaubu nebija. Bet ka jūs satiekaties — to es zināju, un man jāatzīstas, ka sakarā ar to, es dažādi domāju par jums. Deviņpadsmit gadus veca sieviete, kurai turklāt ir arī bērns — tā nav laba lieta, es sevī spriedu. Nu, un tā jau arī ir; tikai tagad, kad esmu redzējis jūs kopā ar Lenu un dzirdējis jūs ru­nājam, es to domāju citādā nozīmē.»

«Jūs esat Lena draugs?»

«Protams, tas es esmu — vai tad citādi es būtu cau­rām naktīm gulējis bez miega un lauzījis galvu, kā lai pa­līdzu viņam?»

«Ak, es tik ļoti mīlu Lenu!» viņa naivā vaļsirdībā atzinās, bet tūlīt arī piebilda: «Tomēr tādēļ es nebūt ne­esmu kļuvusi neuzticīga manam vīram!»

«Par to esmu pārliecināts!» Emss atbildēja. «Nu, kad esmu iepazinies ar jums, es zinu, ka jūs esat labs cilvēks, bet nelaimīgs un — vēl ļoti jauns!»

Viņš vienmēr prata iekarot visu uzticību, un arī Emma Griva nespēja pretoties viņa iespaidam.

«Gan tu redzēsi, Len,» viņa elsodama sacīja, «tavs draugs mums palīdzēs!»

«Protams, viņš darīs to!» Emss apliecināja, kaut šobrīd tam nebija ne vismazākās jausmas, kā šeit varētu palīdzēt. «Un nu runā arī tu, Len!»

Preiss iebāza revolveri atpakaļ makstī un uzlūkoja Emsu. Arī viņa seja bija mitra no asarām.

«Rič, varbūt es liekos tev visai bērnišķīgs,» viņš iesāka. «Bet tev jāzina, ka Emmu es mīlu jau kopš pirmā acu uz­metiena. Es nekad neiedrošinājos sapņot, ka arī viņa kād­reiz varētu mīlēt mani, un tādēļ vienmēr vairījos no vi­ņas, pūlējos to aizmirst. Tomēr man trūka spēka pilnīgi aiziet no viņas … Divas reizes mums nejauši izdevās pa­likt divatā. Kādu pēcpusdienu man bija jāved viņa mājup no Stilmanu rančo, un mēs sākām runāties. Pēc tam es pateicu viņai tieši un ievēroju, ka viņa … mīl mani. Un tad es reiz sastapu viņu augšā, upes krastā. Viņa sēdēja uz akmens, jo bija izkritusi no segliem un nespēja paiet. Viņas zirgs bija sācis trakot, un es nevarēju to atrast — taisnību sakot, es arī visai necentos to meklēt. Es uzcēlu viņu savā zirgā un tad viņa ieslīga manos skāvienos. Tas man bija par daudz. Tad es viņai pateicu visu: ka mīlu viņu neprātīgi, un ka man jābēg prom no šejienes, bet par to viņa negribēja ne dzirdēt, jo arī viņa taču mīl mani… Tā tas notika … Mans Dievs, šī nabaga sieviete dzīvo īstā ellē! Iedomājies tikai: Grivs, šis žūpa, pat sit viņu! Jau sen viņa būtu aizgājusi no tā, tikai sava bērna dēļ viņa vēl paliek šeit… Bet šodien viņa zvērēja, ka nespēj to vairs ilgāk panest; viņa pateikšot vīram visu patiesību un aiziešot no tā. Tajā brīdī, kad tu atnāci, es centos viņu atrunāt no tā un pārliecināt, ka bērna dēļ viņai jāpacieš viss. Tad jau esmu mierā labāk aiziet no šejienes un viņu nekad vairs neredzēt.»

Kad Lens bija pabeidzis savu garo runu, Emss mirkli klusēja. Vispirms viņš juta lielu atvieglojumu, bet tad to pārņēma dziļas skumjas. Likās, dzīve visur bija vienāda, un visur mīla bija kaut kas brīnišķīgs, bet reizē arī bries­mīgs. Arī viņam mīlestība pret Neztu bija sniegusi tikai dziļas ciešanas un mokošas, bezmiega naktis; bet ko no­zīmēja viss tas, ko viņš toreiz bija pārcietis, salīdzinot ar tiem smagajiem pārbaudījumiem, kas gaidīja šos divus mīlošos cilvēkus?… Kā viņš varēja tiem palīdzēt? Kas šajā gadījumā bija taisns, kas netaisns? … Jaunās sievie­tes skatienā, ar kādu tā baigās gaidās uzlūkoja viņu, at­spoguļojās tik daudz aklas, bezgalīgas uzticības, ka Emss vienkārši jutās spiests tai kaut kā palīdzēt. Viņas acīm bija tik maz līdzības ar Neztas acīm — un tomēr tās bija tikpat skaistas un tajās bija tā pati traģiskā izteiksme, tas pats cerību mirdzums, kādu viņš toreiz bija redzējis savas māsas acīs.

«Tātad, bērni, lieta nebūt nav tik ļauna, kā biju iedo­mājies,» viņš iesāka. «Jūs mīlat viens otru — par to va­rētu izteikt pārmetumu varbūt vienīgi nejaušībai, kas sa­vedusi jūs kopā … Protams, kad pirmīt jūs pārsteidzu, jūs bijāt mazliet par ciešu piekļāvušies viens otram.»

Jaunā sieviete nokaunējusies nolieca galvu.

«Sevišķi jūs, Griva kundze, nemaz necentāties nomākt savas jūtas,» Emss turpināja, lai tikai kaut ko teiktu un iegūtu laiku.

«Jā, tā ir!» viņa droši sacīja. «Un es arī nekaunos par to… Esmu viņu jau tūkstošiem reižu skūpstījusi, kā jūs pats varēsiet iedomāties.»

«Tam es ticu — kaut man pašam nav praktisku pie­dzīvojumu mīlas lietās,» Emss atbildēja.

«Ja tas tiesa, tad jau jūs droši vien esat bēdzis no mei­tenēm!» viņa pārsteigta teica.

«To es tiešām darīju — pēdējo sešu gadu laikā tā bi­jusi gandrīz mana vienīgā cenšanās… Bet atgriezīsimies pie mūsu lietas. Visļaunākais ir tas, ka jautājuma mier­mīlīga atrisināšana droši vien atdursies pret Griva bru­tālo dabu. Vai arī skaidrā prātā viņš ir rupjš pret jums?»

«Viņš nekad nav skaidrā prātā!» Emma uztraukta at­bildēja. «Jau sen kopš viņš vairs nevar dzīvot bez viskija. Kad viņš pilnīgi piedzēries līdz nesamaņai, tad vēl ir vis­labāk — tad varu noguldīt viņu. Bet iedzēris viņš ir bries­mīgs! Tad tas kļūst kā plēsīgs zvērs, rauj man drēbes nost, sit mani… Jā, patiesi, viņš mani sit — šis suns, šis nēģeris!»

Viņas pēdējais vārds skaidri liecināja par viņas naida bezgalīgo dziļumu, jo viņā izpaudās visa nicināšana, kādu dienvidštatu iedzīvotāji sajūt pret nēģeriem.

Emss bija tik ļoti sašutis, ka neiedrošinājās viņu uzlū­kot, bet izlikās vērojam vieglo mākonīti, kas peldēja virs kalna virsotnes. Viņš dzirdēja Lenu sev līdzās smagi el­sojam.

«Sakiet, Emmas kundze, vai jūs mazliet nepārspīlējat?» viņš beidzot jautāja.

«Te, lūdzu, skatieties!» viņa sacīja, atrotīdama pie­durkni. Uz viņas skaistās, pilnīgās, baltās rokas bija re­dzami brūni un zili plankumi.

«Un te!» viņa turpināja, atpogādama savu blūzi un norādīdama uz zilumu plecā. «Vai tā varbūt ir pārspīlē­šana? Vai lai noauju arī zeķes un parādu jums viņa kāju spērienu pēdas?»

Emss pusbalsī lādējās sevī.

Lens trīcēja aiz dusmām.

«Emma, tik šausmīgas lietas tu nekad vēl nebiji man stāstījusi!» viņš galīgi satriekts sacīja.

«Es negribēju sakūdīt tevi vēl vairāk pret viņu,» viņa klusu atbildēja.

«Un tu pati lūdzi mani nenogalināt viņu!» Lens pār­metoši sacīja.

«Jā, bet nu es varētu gandrīz lūgt tevi to darīt!» viņa elsoja un nevarīgi ieslīga tam rokās.

«Ne tik strauji, bērni!» Emss sacīja. «Vienīgi ar pacie­tību un apdomību var tikt tālāk.»

Lens, kas arvien vēl turēja jauno sievieti apskautu, tik lūdzoši uzlūkoja Emsu, ka tam kļuva gandrīz sāpīgi.

«Rič, Emmas dēļ — saki man, ko lai es daru?»

«Pagaidām neko!» Emss atbildēja. «Pats par sevi sa­protams, tev jāvairās no Emmas kundzes, kamēr būsim izlēmuši, kas darāms.»

«To es nevaru. Un ja es arī mēģinātu — viņa pati mani sameklētu,» Lens izmisis atbildēja. «Šorīt, piemēram, Maks uzdeva man kādu darbu, bet tad atnāca saimnie­cības vadītājas puisēns un atnesa man ziņu no Emmas, ka viņa grib mani šeit satikt.»

«Bet tā ir liela pārdrošība no jūsu puses, Emmas kun­dze, jo …»

«Nesauciet taču mani visu laiku par kundzi!» viņa uz­traukta pārtrauca to.