Zena Grejs - Arizonas lauva

Norvēģī viņš atrada vienu no tiem ieceļotājiem, kas Rietumu labā veikuši daudz vairāk, nekā Griva šķiras ļaudis. Nilsenam bija glīts namiņš, piemīlīga sieva un divi braši dēli. Kaut taupīgi, viņš tomēr varēja dzīvot no savu lauku ienākumiem, bet uz priekšu nespēja tikt, jo sevišķas grūtības tam bija radītas lopkopībā. Ja Grivs būtu bijis godīgs cilvēks, viņš būtu atļāvis Nilsenam ganīt tā ne­daudzās govis turpat tuvumā. Bet tagad viņam bija jā­dzen savi lopi kalnos, kur vilki aiznesa teļus, bet lopu zagļi — pieaugušos vēršus.

Norvēģis atzinās Emsam, ka ilgi viņš tā vairs nespēs izturēt. Viņa vienkāršais stāsts meta uz Grivu visai neiepriecinošu gaismu, turpretī Nilsens pats, viņa sieva un abi puisēni, ar kuriem Emss jau bija paguvis iedraudzē­ties, atstāja uz viņu vislabāko iespaidu.

«Tā? Grivs atgriezis jūs no ganībām?» viņš domīgi jautāja. «Kas tad to žogu uzcēla?»

«Tur nevajadzēja daudz žoga,» norvēģis atbildēja. «Vienā dienā, Grivs un viņa divi cilvēki, tika galā ar šo darbu.»

«Vai varat atcerēties, kas tie abi bija?»

«Protams. Viens no viņiem bija liels, garš tēviņš, kuru tie dēvēja par Karpenteru — tas pagājušajā gadā pilsētā tika nošauts; un otrs bija Briks Džonss, kas vēl tagad strādā pie Griva — tikai laikam citā saimē, ne tajā, kur esat jūs. Starp citu, viņš arī vēlāk vairākkārt bija šeit un aizskāra manu sievu.»

«Džonsu es pazīstu — tas strādā kopā ar mani. Šķiet, tas puisis ir gluži Griva gaumē … Kā tad viņš aizskāra jūsu sievu?»

«Viņš gribēja būt maigs pret to. Acīmredzot toreiz viņš bija iedzēris.»

«Un ko jūs tad darījāt, Nilsena kundze?» Emss jau­tāja.

«Man laimīga karta izdevās iebegt nama un aizbultēt durvis,» viņa smaidīdama atbildēja.

Emss noglāstīja jaunāko puisēnu, kas bija piekļāvies viņam, un piecēlās, lai ietu prom.

«Jums šeit ir ļoti jauks īpašums, Nilsen,» viņš sacīja, «un es varu tikai dot jums padomu: nesteidzieties to pār­dot! Man ir nojauta, ka Grivam drīz vien kaut kas gadī­sies …»

«Kā jūs to domājat?» Nilsens iztrūcies jautāja.

«Tāds tēviņš kā Grivs, nekad nevar būt drošs par savu dzīvību; tādam drīz vien var notikt kas ļauns.»

«Taisnību sakot, tā ir ļoti dīvaina valoda no Griva kal­potāja puses,» norvēģis domīgi piezīmēja.

«Es biju pie Griva, bet tagad vairs neesmu.»

«Ceru, ka neaiziesiet, nepateicis mums savu vārdu?»

«Pareizi, to biju pavisam piemirsis! Mans vārds ir Emss; ļaudis vēl mani dēvē par Arizonas Lauvu … Tātad, dzīvojiet sveiki! Neļaujiet aizdzīt sevi no šī zemes gaba­liņa un sāciet labi drīz sūtīt puisēnus skolā.»

To teicis, viņš uzlēca zirgā un jāja projām, aizvez­dams līdzi patīkamo apziņu, ka ir pamodinājis šo strā­dīgo, krietno cilvēku sirdīs cerību labākai nākotnei. Bija

taču tik viegli iedrošināt šādus ļaudis dažiem laipniem vārdiem. Tomēr viņam ar zināmu rūgtumu bija jāatzīst, ka šie daži vārdi tam uzlika zināmus pienākumus, kuru piepildīšana nebūt nešķita tik viegla.

Te nu viņš atkal bija nokļuvis pie problēmas, kas pē­dējās dienās tik bieži bija viņu nodarbinājusi. Un pēkšņi viņš atskārta, ka patiesībā tā vairs nav pat problēma, jo sava apmeklējuma laikā pie Nilseniem, viņš jau bija atri­sinājis savas attiecības ar Grivu. Emss bieži mēdza izda­rīt savus slēdzienus kāda acumirklīga notikuma iespaidā, kā arī pēc ilgām un rūpīgām pārdomām. Bija taču skaidrs: šis Krevs Grivs bija šķērslis, kas vērtīgiem cilvēkiem aiz­sprostoja ceļu uz attīstību un laimi — piedauzības ak­mens, nezāle, kas traucēja un bez vajadzības aizkavēja čaklā arāja kājas, plosīja tās dadžiem un saindēja.

Jājot tālāk, pēkšņi viņš līdzenumā ieraudzīja biezus putekļu mākoņus; acīmredzot bija ieradušies Griva gaidīto lopu baru priekšpulki. Drīz viņš arī saskatīja garas vēršu rindas, kas virzījās uz iežogoto aploku pusi.

Emss iecirta zirgam, kas vecajam medniekam par godu, nesa Kepija vārdu — piešus, un pusstundas laikā sasnie­dza rančo. Gar staļļiem viņš iejāja klajā četrstūrī, kas izpletās starp tiem un kovboju dzīvojamiem namiem. Grivs bija pārbraucis, kovboji rosīgi skraidīja turp un šurp. Uz ceļa, kas veda uz kopējo ēdamtelpu, kuras priekšā dzīvi sarunājās grupa svētku drēbēs ģērbušies vī­rieši, stāvēja vairāki pajūgi. Pēdējā no tiem Emss, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja sēžam Griva kundzi, kas pati turēja grožus un acīmredzot kaut ko gaidīja.

Emss vienā acu uzmetienā pārredzēja visu notiekošo, un viņam šķita, ka pats liktenis to izveidojis tieši tādu. Viņš piejāja pie Griva kundzes ratiem, izlēca no segliem, pārmeta pavadu zirgam pār galvu un mazliet pārspīlēti laipni palocījās Emmas priekšā.

«Labrīt!» viņš mierīgi smaidīdams sacīja. «Liekas, šeit daudz kas noticis, kamēr biju prom.»

«Labrīt, Emsa kungs!» viņa līksmi atbildēja, bet tumši pietvīka. «Taisnību sakot, nu jau ir gandrīz pēcpusdiena, bet jūs neesat vienīgais, kas šodien ierodas pusdienās ar novēlošanos.»

Viņa pārvilka ar roku pār ratu segu un pagriezās tā, lai sēdētu ar muguru pret vārtos stāvošo vīriešu grupu.

Noteikti : — tā ir pilnasinīga sieviete! Emss sevī nodo­māja, vērodams viņu. Cik veikli viņa bija noslēpusi savu ārsteigumu, kad viņš tai bija tuvojies! Viņam grūti nā­cās zem šīs smaidošās maskas pazīt izmisušo, nevarīgo bērnu, kas vēl tikai pirms dažām dienām bija lūdzis viņa palīdzību.

«Tātad Grivs reiz pārbraucis?» viņš klusākā balsī jau­tāja.

«Jā, taču viņš mani nepārsteidza,» viņa tapat atbildēja. «Viņš ir skaidrā prātā un atvedis līdzi viesus, kas paliks šeit arī svētdien.»

«Un arī lopus viņš pārveda?»

«Nē, pirmais Teksasas lopu bars ieradās jau pirms viņa,» Emma paskaidroja. «Tie ir brīnišķīgi. Es biju aiz­braukusi tos aplūkot un satiku Grivu.»

«Un kur viņš ir tagad?»

«Viņš stāv vārtos un vēro mani kā pūce, bet palieciet vien mierīgi šeit.»

«To es arī darīšu, jo man jums kas sakāms … Augšā pie strauta dzīvo kāda ienācēju ģimene — par Nilseniem sauc tos ļaudis. Krietns vīrs, glīta sieva un divi apburoši bērni. Grivs grib viņus izpostīt un ierīkojis žogu, lai viņi nevarētu laist savus lopus ganībās. Emma, es prasu, lai jūs apsolāt man, ka parūpēsieties par šiem ļaudīm un vi­siem spēkiem palīdzēsiet tiem, kad būsiet šeit kļuvusi vie­nīgā īpašniece!»

«Es — īpašniece?» viņa nesaprašanā nomurmināja.

«Jā, jūs! … Neuzlūkojiet mani tik neticīgi, bērns; la­bāk apsoliet man, ko es jums lūdzu!»

«Apsolīt? Jā, es jums to apsolu!» viņa ātri atbildēja. «Kā sauc tos ļaudis?»

«Nilseni… Tie ir dzimuši norvēģi, bet jau sen kopš dzīvo šeit. Katrā ziņā tie ir cilvēki, kādi Rietumiem vis­vairāk vajadzīgi.»

«Gaisā kaut kas jaušams!» viņa vēl klusāk sacīja, it kā nejauši uzmetusi skatu vārtos stāvošo vīru grupai. «Tagad labāk ejiet!»

«Es lai ietu jau prom? Taisnību sakot, es gribēju jums vēl kaut ko teikt.»

«Ko taci?»

«Ka jūsu un Lena priekšzīme atstājusi uz mani dziļu iespaidu! Ja tagad aiziešu prom no šejienes, es izstaigāšu visus Rietumus, kamēr atradīšu meiteni, kura būs līdzīga jums.»

«Tas taču man ļoti glaimojošs kompliments!» viņa at­bildēja. «Bet kādēļ jūs gribat aiziet?»

Šajā brīdī ratiem tuvojās steidzīgi soļi. Emss pagrie­zās apkārt. Grivs pietvīkušu seju un aizdomās kvēlojošām acīm pienāca viņiem klāt.