Zena Grejs - Arizonas lauva

«Labdien, Griv!» Emss mierīgi sacīja.

«Es nemaz nezināju, ka jūs tik labi pazīstat manu sievu!» Grivs drūmi teica.

«Diemžēl, pazīstu viņu tikai no izskata un nupat lūdzu viņu parūpēties par kādu man draudzīgu ģimeni. Starp citu, arī jums tie ļaudis nav sveši — viņus sauc par Nil­seniem.»

«Jūs jau esat pavisam nekaunīgs puisis!»

Šādus vārdus Emss tikai bija gaidījis.

«Kā tā, nekaunīgs?» viņš skaļi iekliedzās, pielēkdams Grivam klāt. «Es neļaušu apvainot sevi jūsu kundzes un jūsu viesu klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par kovbojiem, kas tur jau sāk plātīt mutes!»

Likās, viņu bija sagrābis īsts niknums.

«Es gribu zināt, kāda tur nekaunība, ja lūdzu jūsu kundzi parūpēties par maniem draugiem!» viņš arvien skaļāk rēca. «Nekā cita es neesmu darījis! Jautājiet taču viņai pašai!»

«Vai tas tiesa, Emma?» Grivs jautāja.

«Pats par sevi saprotams, kas gan vēl cits šim cilvē­kam varētu būt runājams ar mani?» Emma, kas bija ma­nāmi nobālējusi, atbildēja.

«Kopš kura laika tu pazīsti Emsu?» Grivs greizsirdīgi jautāja.

«Es taču viņu nemaz nepazīstu!» viņa apgalvoja.

«Jūs nedrīkstat tā kliegt uz savu kundzi manis dēļ!» Emss atkal iejaucās sarunā. «Es tikai zināju, ka viņa ir jūsu sieva un tā kā viņa esot laba pret nabagiem, es iz­mantoju šo gadījumu, lai lūgtu viņu palīdzēt maniem draugiem.»

«Tomēr tā ir nekaunība, ka jūs šeit uzbrūkat viņai!»

«Viņš bija ļoti pieklājīgs,» Emma nedroši iebilda.

«Turi muti!» Grivs plosījās, kļūdams arvien niknāks. Viņš nesaprata, kādēļ īsti Emss grib iesākt ar viņu ķildu, kaut nojauta, ka tieši to viņš vēlas.

«Liels paldies, Griva kundze,» Emss aizkustināts teica, «bet tas tiešām nav vajadzīgs, ka jūs mani aizstāvat.»

«Ems, ja jūs iedrošināsieties vēl kaut vienu vienīgu reizi uzrunāt manu sievu, es triekšu dūri jūsu nemazgā­tajā sejā!» Grivs kā neprātā kliedza.

Emss klusēdams uzmeta tam nicinošu skatienu. Viesi ārtos nepacieītgi mīņājās no vienas kājas uz otru, kov­boji klusu sačukstējās savā starpā. Grivs savās bezgalī­gajās dusmās bija novedis lietu tiktāl, ka to vairs nebija iespējams atrisināt miera ceļā, jo vairāk tādēļ, ka viņu līdz ārprātam kaitināja kovboja nesatricināmais miers un nicīgais smīns.

«Es nemaksāju jums algu par to, lai jūs staigājat ap­kārt pa nabagu mājām un tenkojat, bet gan prasu no jums darbu!» viņš turpināja plosīties. «Jūs tiekat atlaists!»

Viņam šķita, ka ar to lieta būs izbeigta, tomēr Emss ātri atbildēja:

«Jūs nevarat mani atlaist!»

«Kas?» Grivs iekliedzās un balss tam gandrīz aizrā­vās. «Nu, to mēs vēl redzēsim!»

«Nē! Jūs nevarat mani atlaist, jo es jau pats esmu iz­stājies no jūsu dienesta,» Emss paskaidroja, mierīgi aiz­smēķēdams cigareti.

«Kā tā? Kad?»

«Šorīt.»

«Tā taču ir tukša pļāpāšana!»

«Nebūt — es varu jums to pierādīt. Pajautājiet tikai Nilsenam, es šorīt stāstīju viņam, ka aizeju no jums.»

«Nu, jo labāk! Katrā ziņā esmu sasodīti priecīgs, ka reiz tieku no jums vaļā.»

«Tas vēl ir jautājums, jo es vispirms gribu saņemt savu naudu un turklāt tūlīt pat.»

«Taisieties, ka tiekat prom no mana rančo!» Grivs aiz dusmām aizsmacis kliedza un paspēra soli uz priekšu, gribēdams paiet garām Emsam.

Ričs viegli iegrūda viņam dūri krūtīs, tā ka Grivs at- streipuļoja atpakaļ. Tad viņš atspieda to mazliet tālāk prom no ratiem, kuros bāla un sastingusi sēdēja Emma.

«Klausieties, Griv, kad būšu pateicis jums, kādēļ es aizeju, jums gribot negribot būs jātver revolveris!»

Viņa paceltā balss un ledainais izsmiekls, kas tajā iz­skanēja, lika visiem apklust. Kamēr daži vecākie kovboji, sevišķi Makkinejs un Sleims Zilais, bija jau nojautuši šādu iznākumu, Grivu pašu tas galīgi pārsteidza un sa­mulsināja. Viņa viesi, pret kuriem Emss tagad pagriezās, steigā atkāpās.

«Neesiet pārāk pārliecināts, ka es to arī nedaru!» Grivs lielījās jau mazliet atjēdzies no pirmajām izbailēm.

«Taisni otrādi, es ceru, ka jūs to darīsiet! Ja jums nav klāt revolvera — aizņemieties no kāda, vai arī atnesiet savējo.»

Tas bija neslēpts izaicinājums, ko viņš iemeta Grivam sejā, un tas pēc Rietumu nerakstītiem likumiem prasīja lie­tas izšķiršanu ar ieročiem rokās.

«Es šorīt izstājos no vietas, lai pateiktu jums, ka jūs esat pavisam nelietīgs suns!» Emss dzēlīgi turpināja. «Tas ir ļoti labi, ka arī jūsu kundze, jūsu viesi un kovboji dzird, kā jums šeit, laikam gan pirmo reizi mūžā, tiek pa­teikta taisnība acīs. Tikai nožēloju, ka nevaru iemest jums sejā visus tos lamu vārdus, kādus esat pelnījis, jo dāmas klātbūtnē es negribu lādēties.»

Emss aizmeta cigareti, ko nupat bija piesmēķējis. Tā ka Grivs neatbildēja, viņš mēģināja vēl vairāk sakaiti­nāt to.

«No visiem paklīdušajiem lopkopjiem, kādus man līdz šim gadījies redzēt, jūs noteikti esat vispaklīdušākais!» viņš kliedza tam sejā. «Jūs vispār neesat lopkopis, bet tikai smieklīgs lopu tirgotājs, kas pieņem darbā kovbo­jus un tad nokrāpj tiem viņu nopelnīto algu. Arī lopu zag­lis jūs esat, kā man ļoti labi zināms, nožēlojams žūpa, nekrietns kā nēģeris un tikpat gļēvs!»

So nedzirdēto vārdu plūdu laikā, Grivs bija soli pa so­lim atkāpies līdz vārtiem. Tagad, juzdamies drošībā, viņš ierēcās:

«Tūlīt lasieties prom no mana rančo!»

«Labprāt, kolīdz būsiet izmaksājis man algu,» Emss zobojoši atbildēja.

«Jūs varat drīzāk nosprāgt, nekā dabūsiet no manis kaut dolāru!» Grivs kliedza, atkāpdamies uz ēdamzāles durvīm.

«Aizdodiet taču kāds viņam revolveri!» Emss uzsauca nedaudzajiem vīriem, kas vēl stāvēja vārtos, bet nu arī tie steigā atkāpās.

«Nāc ārā, gļēvuli!» Emss uzkliedza Grivam un gribēja steigties tam pakaļ, bet tas aizcirta durvis viņam deguna priekšā.

Brīdi Emss stāvēja un gaidīja. Tad viņš redzēja, kā Grivs atstāja namu pa otro izeju un aizzagās starp prie­dēm.

Emss mierīgi atgriezās pie sava zirga, saņēma to aiz pavadas un, viegli pamājis ar galvu jaunajai sievietei, kas bāla un satriekta sēdēja ratos, lēnām aizgāja.

* * *

Kad Emss brīdi vēlāk sēdēja savā istabā un domīgi smēķēja, ienāca Lens Preiss.

«Nu, nu, Rič, kur tad tu tik ilgi biji pazudis?» viņš līksmi jautāja. Acīmredzot viņš neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis par uztraucošajiem notikumiem, kas nupat bija norisinājušies.

«Es? Ak, tāpat mazliet paklaiņoju,» Emss atbildēja. «Es apmeklēju Nilsenu, nabaga norvēģi.»

«Saimnieks pārbraucis, dīvainā kārtā pavisam skaidrā,» Lens dzīvi stāstīja. «Vai esi jau redzējis jaunos Teksasas lopus? Dievs tēvs, es būtu ar mieru atdot savu labo roku, lai tie piederētu man!»

«Labā roka tev vēl būs ļoti nepieciešama, mans kriet­nais Len,» Emss atbildēja. «Bez tam esmu pārliecināts, ka šis bars — vai vismaz tāds pat — drīz vien piederēs tev arī bez šāda upura.»

«Saki, Lauva, vai tu esi piedzēries?» Lens noraizējies apjautājās.

«Taisni otrādi — skaidrs kā pūce.»

«Tad tu esi traks!»

«Arī tas nē — kaut man nupat bija garāka saruna ar Emmu… Ļoti mīļa un glīta viņa izskatījās… Taisnību sakot, viņa ir pārāk laba priekš tevis.»

«Tu runāji ar Emmu?»

«Protams, nupat pirms dažām minūtēm.»

«Kur?»

«Tieši ēdamzāles durvju priekšā, Griva un viņa viesu, kā arī visu kovboju klātbūtnē.»