Zena Grejs - Arizonas lauva

Drīz pēc šiem notikumiem, Grivs kādu dienu atstāja rančo un aizbrauca ratos, kurus tas pats vadīja. Tā kā viņš līdz šim nekad vēl nebija aizceļojis, iepriekš neieda­lījis ļaudīm darbus, viņa pēkšņā nozušana izsauca kov­boju starpā visneticamākās baumas. Protams, viņi pa­steidzās izmantot saimnieka rīcību un gandrīz nemaz vairs nestrādāja.

Emss izmantoja brīvo laiku vientuļiem jājieniem me­žos — jau tādēļ vien, lai nebūtu jāredz, kā saime arvien vairāk zaudē disciplīnu un rančo slīd aizvien zemāk. Arī bez nesaskaņām ģimenē, būtu pieticis jau ar Griva pārmē­rīgo dzeršanu vien, lai galīgi izputinātu viņa īpašumu. Vislabprātāk Emss būtu pavisam aizgājis no šejienes, to­mēr viņš negribēja atstāt Lenu Preisu šajā grūtajā situā­cijā, kādā tas atradās, un kas varēja beigties visai ļauni.

Emss jau vairākkārt bija gribējis uzsākt ar Lenu sa­runu par tā noslēpumu, tomēr līdz šim bija no tā atturē­jies. Bet šodien, jājot caur mežu, viņš sevī apņēmās ne­atstāt šo lietu tā. Vajadzēja tikai nogaidīt izdevīgu brīdi sarunai, jo Griva prombūtne, protams, darīja Lenu arvien pārdrošāku un neapdomīgāku tā mīlas gaitās.

«Man liekas, pēc tam atkal būs pienācis laiks mainīt dzīvesvietu,» Emss pusbalsī sacīja sev, jo nojauta, ka gai­dāmos notikumos tam gribot negribot būs jāuzņemas iz­šķirošās lomas tēlošana.

Domās iegrimis viņš jāja tālāk. Agrīnā vasara jau bija likusi apsēm pilnīgi izplaukt. Kā trīcēja viņu zaļās lapas! Redzot apses, viņam vienmēr bija jādomā par Neztu. Vai arī šī Emma Griva nebija tāds pat radījums, ko mīla raustīja turp un šurp — vāja un trīcoša, kā šīs apšu lapas? …

Pēkšņi viņš ieraudzīja sev priekšā, starp priežu stum­briem, spīdam baltu zirgu. Ja viņš nemaldījās, tas bija Lena Preisa zirgs.

«Vai es jau šorīt to nenojautu?» viņš pie sevis nomur­mināja. «Ko nu lai daru — griežos atpakaļ vai jāju viņiem pretī?»

Jaukā vietiņa, kur viņš pašreiz atradās, no rančo bija jāšus sasniedzama diezgan īsā laikā. Bez šaubām, abi vieglprātīgie mīlētāji bija norunājuši šeit satikties. Doma par to darīja Emsu gluži niknu. Acīmredzot viņi bija pil­nīgi zaudējuši galvu, un varbūt bija jau vairāk vainīgi, nekā viņš līdz šim domāja.

Emss nokāpa no zirga un, saņēmis to aiz pavadas, uz­manīgi veda to pa mīksto meža zemi starp priedēm un ap­sēm. Drīz vien viņš ieraudzīja kādā klajumiņā divus ap­seglotus zirgus, kas mierīgi plūca zāli. Pārmetis savam zirgam pavadu pār galvu, viņš pagāja vēl dažus soļus uz priekšu un noslēpās aiz kāda resna koka stumbra.

Nepilnu desmit soļu attālumā viņš ieraudzīja Lenu Preisu, kas sēdēja ar muguru pret viņu. Viņš kusā balsī stāstīja kaut ko jaunajai sievietei, kuru tas turēja ap­skautu, kamēr viņa bija rokām apvijusi Lena kaklu. Seju viņa cieši bija piekļāvusi tā vaigam, tā ka viņas melnie mati saplūda kopā ar jaunekļa kastaņbrūnajām cirtām. Acis viņai bija aizvērtas, seja pārplūdusi asarām.

Pirmajā mirklī Emss gribēja bēgt, kamēr viņa vēl nav atvērusi acis un pamanījusi to. Bet tad viņš mainīja savu nodomu.

Kāds zars viņam zem kājām iebrikšķējās. Jaunā sie­viete pacēla savas tumšās skropstas. Divas lielas, mikli mirdzošas acis nesaprašanā uzlūkoja viņu, tad iepletās bezgalīgā izbrīnā, tad satumsa bailēs un šausmās. Acīm­redzot viņa bija pazinusi vienu no sava vīra kalpotājiem.

Pēkšņi viņa iekliedzās, atrāva rokas no Lena kakla un izraisījās no tā skāvieniem.

«Lielais Dievs!» viņa iesaucās, trīcošu roku norādīdama uz Emsu.

Lens mirkli sēdēja kā pārakmeņojies, tad strauji pie­liecās un, revolveri izstieptajā rokā turēdams, apsviedās apkārt.

«Labdien, Preis!» Emss sacīja, nepiegriezdams vērību ierocim.

«Tu tas esi?» jauneklis iesaucās un viņa pārvērstajā sejā pavīdēja sāpīga izteiksme.

«Jā, es… Protams, mani atveda šurp tikai nejaušība.

«Nejaušība? Un tam lai es ticu?»

«Ja tā nebūtu nejaušība, tu noteikti nebūtu mani pa­manījis — to taču tu pats vari iedomāties, Preis?»

«Vienalga — tev jāmirst!»

«Nerunā muļķības, zēn, un nepadari lietu vēl sarežģī­tāku!» Emss sašuta. «Bez tam, tev nav ne vismazākā iemesla mani nogalināt — es taču esmu tavs draugs.»

«Mans draugs? … Lielais Dievs, kaut es varētu tev ticēt!» Lens galīgi samulsis elsa.

«Kas tas ir, Len?» jaunā sieviete jautāja.

«Arizonas Lauva — par kuru esmu tev jau stāstījis.»

«Ak, tas?»

«Jā gan, jaunkundze, mans vārds ir Emss,» Ričs teica, pasperdams soli tuvāk.

«Vai tad jūs mani nepazīstat?» viņa jautāja.

Es gan nojaušu, kas jūs esat, bet pavisam pārliecināts tomēr neesmu.»

«Es esmu … Griva kundze.»

«Priecājos iepazīties!» Emss atbildēja, noņemdams sombrero. «Tikai nožēloju, ka mūsu iepazīšanās nav no­tikusi … vairāk piemērotos apstākļos.»

«Tas viss neko nelīdz, Rič!» Preiss kaisli iekliedzās. «Lai cik grūti tas man arī nenāktos — esmu spiests tevi nogalināt! … Cilvēks, kas redzējis to, nedrīkst palikt dzīvs!»

«Nāc taču beidzot pie prāta, Len!» Emss pārliecinoši sacīja. «Ielūkojies man acīs, zēn, un ja tad vēl tu neuzti­cies man — labi, tad šauj! Bet es tevi brīdinu — tu jau zini, arī es protu mazliet rīkoties ar revolveri!»

Uztraukumā trīcēdams, jaunais kovbojs, kas pie visas savas vīrišķīgās izturēšanās tomēr atstāja visai nožēlo­jamu iespaidu, mēģināja uzlūkot Emsu.

«Rič, runa taču neiet par mani!» viņš smagi elpo­dams sacīja.

«Protams, to es zinu — tu rūpējies par Griva kundzes labo slavu. Bet vari būt drošs — no manis tai briesmas nedraud.»

Preiss ļāva rokai ar ieroci noslīdēt gar sāniem. Seja tam raustījās.

«Tu nedrīksti viņam neko darīt, Len!» jaunā sieviete sacīja. «Tā taču būtu slepkavība.»

Emsam negribot bija jāpasmaida.

«Ko man vairs nozīmē slepkavība?» Preiss nesavaldīgi iesaucās. «Es nošautu visus biedrus, lai tikai glābtu tevi!»

«Mīlulīt, es taču jau nupat tev teicu, ka esmu pazu­dusi!» viņa atbildēja. «Es nevaru vairs ilgāk panest šos melus. Es ienīstu Grivu un esmu apņēmusies pateikt tam visu patiesību.»

«Nē, Dieva dēļ, tikai ne to — viņš tevi nonāvēs!»

Viņa gribēja satvert Lena roku, lai atņemtu tam revol­veri, bet viņš ātri paslēpa to aiz muguras. Viņa mazliet sagrīļojās un bija spiesta pieturēties pie koka stumbra. Viņas acis pētoši lūkojās Emsa sejā, it kā gribētu nolasīt tā domas. Arī viņš pirmo reizi vērīgāk to uzlūkoja. Droši vien viņa ari citkārt bija ļoti skaista, bet šajā brīdī ar savu marmorbālo seju, traģisko izteiksmi tumšajās, sam­tainajās acīs, un pusē pavērtajām, sārtajām, trīcošajām lūpām, viņa atstāja tieši neatvairāmu iespaidu.

«Len, es pilnīgi uzticos viņam!» viņa pēkšņi sacīja pa­visam mierīgā tonī.

Emss atvieglots uzelpoja. Doma, ka viņam vajadzētu nošaut vai sakropjot šo nabaga, mīlas trakuma pārņemto jaunekli, likās viņam šausmīga. Viņš piegāja vēl tuvāk un nosēdās starp abiem jauniešiem, uzlicis roku Lēnam uz pleca un uzlūkodams jauno sievieti.

«Pateicos jums!» viņš sirsnīgi teica. «Un nu uzklausiet mani, jūs abi! Jau kopš nedēļām es zinu, ka jūs mīlat viens otru. Diemžēl, arī citi jau, šķiet, to nojauš — pie­mēram, Makkinejs. Bet tam nav nozīmes, viņš nepļāpās par to un visļaunākajā gadījumā man vienmēr vēl atliek kāds līdzeklis, lai aizbāztu viņam muti.»