Zena Grejs - Arizonas lauva

«Kepij, tu nedrīksti tā runāt par Samu Pleifordu!» Nezta neparasti dedzīgi pārtrauca viņu.

«Atvaino, bērniņ!» Kepijs sacīja, apbrīnojami veikli tē­lodams savu lomu. «Man šķita, ka Samam tavās acīs nav ne vismazākās nozīmes.»

«Tomēr!» viņa atbildēja, dziļi ievilkdama elpu … «Tas jau ir visļaunākais! Taisnību sakot, man vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet vienkārši nespēju to izdarīt.»

Kepijs neiedrošinājās viņu tuvāk iztaujāt, kaut kvēloja ziņkārē. Viņš noteikti cerēja, ka Nezta pati drīz vien uzti­cēs viņam visu. Katrā ziņā lieta bija vēl daudz ļaunāka, nekā Ričs domāja, kaut arī viņa drūmās nojautas jau bija pietiekami ļaunas.

«Tu padarīsi mani atkal pavisam nedrošu, Kepij!» Nezta mirkli klusējusi, turpināja. «Es atnācu šeit, lai cīnī­tos ar savu godkāri, bet kad tu pateici, ka visas Tonto meitenes saslimšot aiz skaudības pret mani — tā atkal sagrāba mani!»

«Nu, tad jau varu tikai priecāties, ka man nejauši ga­dījās nākt šeit garām,» Kepijs ar visgodīgāko sejas izteik­smi meloja. «Citādi es vēl būtu pazaudējis baudījumu — tevi apbrīnot.»

«Tu, mīļais, vecais zēn, cik labi tu proti mierināt! … Tātad labi, Kepij: es eju uz kāzām — lai tas maksā, ko maksādams!»

«Nu — viss jau ir samaksāts!» Tenners smiedamies at­bildēja. «Es tomēr negribētu tev teikt, cik visa tā rota maksājusi.»

«Ak, es taču nerunāju par naudu!» viņa iesaucās, jau atkal mocīdamās sirdsapziņas pārmetumos.

«Jā, par ko tad, meitenīt?»

«Nezinu, bet es baidos,» viņa nopietni atbildēja. «Tonto meitenes jau tā mani vienmēr dēvē par «Teksasas godkāro tītaru»; ja es nu pārspēšu viņas ar savu tērpu, tās pret mani nekļūs laipnākas. Sevišķi Grietiņa Leva mani ienīst, tev jāzina: tā ir tā pati, kas izplata šīs tenkas par mani un Liju Titu. Tā, protams, spļaus indi un žulti, jo viņa pati ir gluži traka pēc Lija, kurš tikai rotaļājas ar viņu .. . Turklāt es bīstos, ka Ričs varētu nopietni sadusmoties uz mani — līdz šim tas vēl nav noticis. Arī Samam tas būs ļoti sāpīgi, kaut viņš ne reizi nav mani lūdzis neiet kā­zās — viņš vispār nekad nesaka man neviena nelaipna vārda, un tādēļ es ari tik ļoti kaunos no viņa … Ja pēc Lilas kāzām es vairs nerādīšos Selbijā, lieta varbūt ne­maz nekļūs tik ļauna. Katrā ziņā, tad es vairs neredzēšu arī Liju Titu . ..»

Viņa aprāvās, acīmredzot, pamanījusi, ka ir skaļi do­mājusi. Kepijam ari nevajadzēja vairāk zināt — viņš bija pārliecināts, ka viņa nevairīsies ne no Selbijas, ne arī no Lija Tita — un šajā apstāklī slēpās nākotnes briesmas. Likās, arī Nezta pati jau apzinājās to, jo viņas galva smagi noslīga uz mednieka pleca. Maigi un mierinoši viņš aplika roku tai ap vidu un cieši sakoda zobus. Viņa neprata tik labi savaldīties — uztraukumam, kas plosīja viņai dvēseli, vajadzēja izlauzties uz āru.

«Ak, Kepij!» viņa elsodama sacīja. «Es gribētu, kaut būtu jau mirusi!»

Nu viņas bēdas vairs nezināja robežu. Ilgi aizturētās asaras nevaldāmi plūda tai pār seju, kas raustījās elsās. Vecais mednieks bija galīgi apjucis — kad viņš bija redzē­jis kādu sievieti raudam? Nezta cieši pieķērās viņam kā cilvēks, kas bīstas nogāzties bezdibenī. Lai cik maz viņš bija radis apieties ar sievietēm un lai cik grūti viņam nā­cās tās saprast, — Kepijs nojauta, ka zem šī pēkšņā jūtu izplūduma slēpjas kaut kas pavisam briesmīgs. Viņš pats nebūtu varējis izskaidrot, kā un kādā ceļā, bet pēkšņi tas saprata, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kam Nezta varēja patiesi uzticēties.

Otrā dienā Kepijs Tenners no pirmās rīta ausmas līdz pat nakts satumšanai, klejoja pa mežiem, vērodams me­dījumu pēdas un bebru dambjus, lai sastādītu plānu tur­pmākajam darbam. Viņš bija ļoti apmierināts ar saviem

novērojumiem, jo visas pazīmes solīja sevišķi ienesīgas medības.

Nākamajā dienā viņš aplūkoja augstāk gulošos me­dību laukus, sevišķi tā dēvēto «Šaubu ieleju». Sāds gā­jiens, kas prasīja veselu dienu, pat tik piedzīvojušam kalnu kāpējam, kāds bija Kepijs, bija ļoti nogurdinošs. Sev par prieku viņš pārliecinājās, ka nākamo ziemu — vismaz cik tas attiecās tieši uz viņu — ieleja neattaisnos savu nosaukumu, jo nevarēja būt šaubu, ka arī šeit viņš gūs bagātīgu medījumu. Ne mazāk kā sešus bebru dam­bjus viņš atrada brīnišķīgajā gravā, no kuriem viens bija izveidojis lielu ezeru, kas vārda tiešā nozīmē, mudžēja no bebriem. Vesela lāču kolonija bija apmetusies augšā uz austrumu augstienes, kuru klāja biezs ozolu mežs. Briežu un meža gaiļu bija tik daudz, kā viņš nekad vēl nebija piedzīvojis. Ap avotiem zvēri bija nomīdījuši zemi tik cietu, ka tajā varēja saskatīt vairs tikai smago lāču pēdas.

Jau bebri vien nodrošināja Tenneram lielus ienāku­mus. Gandrīz likās, it kā šeit būtu salasījušies vienkopus visas apkārtnes bebri. Zvēru apgrauztās jaunās apses skaita ziņā neticami pārsniedza visu iepriekšējos gados redzēto. Šis laimīgais gadījums deva Kepijam iespēju no­drošināt sevi visam atlikušajam mūžam. Viņš apņēmās nodoties vienīgi bebru medībām, pārējos vērtīgos zvērus augstsirdīgi atstājot Ričam Emsam.

Vismaz attiecībā uz savu mednieka amatu, Kepijs bija ļoti praktisks un saprātīgi domājošs cilvēks; tikai, kad lieta grozījās ap nākotnes plāniem, viņš kļuva romantiķis un sapņotājs. Tā ka nākamās ziemas medībām bez šau­bām vajadzēja ienest viņam tūkstošiem dolāru, un arī Ričam un Samam vajadzēja ļoti pieklājīgi nopelnīt, viņš apņēmās kopā ar abiem jaunajiem ļaudīm nodoties vie­nīgi lopkopībai, šādā veidā viņš varēja palīdzēt Emsu ģimenei tikt pie īstas labklājības un, pār visām lietām, rūpēties arī par Neztas laimi.

Rietošā saule jau zeltīja Mazatcalas kalnu, kad Ten­ners beidzot iznāca ielejā. Viņš vēlreiz palūkojās atpakaļ, un, redzot varenās kalnu virsotnes kvēlojam rieta zeltā, pēkšņi sajuta it kā atvieglojumu, šeit, pie «Šaubu ielejas» vārtiem viņš apmetīsies — nekur citur. Šeit visa zeme vēl bija brīva — neviens mednieks, neviens uzņēmīgs lopkopis vēl nebija nācis uz domām to izmantot, jo tā izskatījās pārāk mežonīga un neauglīga, lai spētu atalgot cilvēka pūles. Turpretī Kepijs zināja, cik daudz šī zeme var sniegt, un tādēļ sakrāva no klinšu šķembām vairākas pi­ramīdas dažādās vietās, lai simboliski pārņemtu šo zemi savā īpašumā un rādītu nejaušam garāmgājējam, ka tā vairs nav bezsaimnieka zeme. Beidzot viņš taču bija atradis sev īstas mājas — tikai trīs jūdžu attālumā no Meskalas kalna muguras! Un ja Nezta apprecēs Samu — atrisinājums, kura piepildījumam Tenners bija apņēmies ziedot visus spēkus, viņam būs jāiet tikai īss ceļagabals, lai apmeklētu mazo.

Tenners apsēdās uz klints izciļņa un sapņaini vēroja, kā zeltainais spīdums kļuva arvien sārtāks, līdz beidzot izdzisa. Viņš bija izsalcis un noguris, bet līdz būdai vēl bija tālu. Un pēkšņi viņš jutās bezgala vientuļš un at­stāts, jo, atskaitot Emsu ģimeni, tam visā pasaulē nebija neviena drauga; visi viņa piederīgie jau sen bija miruši un aizmirsti. Vienīgi pie abiem Emsu dvīņu pāriem viņš vēl varēja turēties, ja gribēja vecumdienās baudīt maz­liet laimes; nepastāvīgā klaidoņa dzīve tiešām nevarēja viņu vairs ilgi apmierināt.

Ātri sabiezējušā tumsā viņš lēnām vilkās tālāk. Droši viņš cīnījās pret visām šaubām, kas atkal un atkal uzmā­cās tam, brīvi atzinās sev savās vēlēšanās un cerībās — un tomēr kļuva arvien skumjāks. Tumsa pārsteidza viņu ceļā, bet viņš tomēr varēja orientēties, jo apvidus tam bija labi pazīstams.