Zena Grejs - Arizonas lauva

Здесь есть возможность читать онлайн «Zena Grejs - Arizonas lauva» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: Riga, Год выпуска: 1995, ISBN: 1995, Издательство: Olna, Жанр: Вестерн, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

Arizonas lauva: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Arizonas lauva»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Romāna «Arizonas Lauva» galvenais varonis Ričs Emss, kas sākumā ir vienkāršs kovbojs, bet, nelaimīgu apstākļu spiests, atstājis savu dzimteni un gadu gaitā kļuvis par tā saukto Arizonas Lauvu, kas visos cīniņos neaizmirst sirdsapziņu un taisnīgumu. Tādēļ viņu bīstas un ciena. Beidzot pēc daudziem grūtiem, gadiem liktenis arī viņu atalgo ar laimīgām dienām.

Arizonas lauva — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Arizonas lauva», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Mednieks domās iegrimis soļoja vēsajā naktī. Skarbais vējš lika tam ciešāk aizpogāt svārkus. Pie melnzilajām debesīm dzidri mirdzēja zvaigznes, strauts klusu murmi­nādams tecēja starp saviem klinšainajiem krastiem; Kri­tušā Zirga pakalna virsotnē bars vilku izgāja medībās.

Jo ilgāk Tenners domāja par saviem draugiem, jo vai­rāk viņš juta, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Kas viņu vienmēr bija visciešāk saistījis pie Emsu ģimenes — tā bija Emsu ģimenes sirsnīgā mīlestība, kādu tie juta viens pret otru. Vai varbūt mazā Toma nāve un Neztas pielū­dzēja iejaukšanās tagad bija kaut ko izmainījusi?

Viņš bija spiests pārtraukt šīs pārdomas, jo ceļš pāri klintīm bija tik tumšs, ka Kepijam, sevišķi vēl pēc pus­gada ilgas prombūtnes, bija jāiet ļoti lēnām un uzmanīgi. Beidzot viņš tomēr sasniedza savu būdu un, neiededzis pat uguni, apgūlās.

Ilgi viņš nespēja aizmigt, kas parasti nekad negadījās. Viņš dzirdēja, kā egles, kas nokarājās pār viņa būdu, si­tās pret tās jumtu. Vējš žēli gaudoja klinšu iedobumos, saviem vaidiem modinādams Tennera nomāktajā sirdī īsti rudenīgas sajūtas …

Pretēji paradumam, viņš atmodās diezgan vēlu, un kad viņš ar spaini devās uz tuvējo avotu, zālē mirdzēja sarma, kamēr^ielejas rietumu malu jau zeltīja saules stari. Mazo peļķi zem burbuļojošā avota sedza plāna ledus kārta un zemē bija redzamas zvēru pēdas. Ejot atpakaļ uz būdu, Tenners dzirdēja ielejā rībam skarbus, ne visai skaļus šā­vienus. Acīmredzot, tur Ričs Emss izmēģināja savu jauno šauteni. Kepijs gaidīja, ka Ričs drīz atnāks pie viņa; to­mēr viņš jau bija pagatavojis un paēdis azaidu, nomaz­gājis un novietojis plauktā traukus un pašreiz sācis iz­kravāt atvestos pārtikas krājumus, kad beidzot izdzirda vieglos, pazīstamos soļus.

Emss ienāca, pilns jaunības un dzīvesprieka, tomēr šo­rīt tas nelikās visai līksms.

«Labdien, Kep! Nu, lūdzu — aplūko to» viņš iesaucās, turēdams tam pie deguna savu veco sombrero.

Tenners redzēja platmales dibenā trīs ložu caurumus.

«Ļoti labi — ja vien neesi šāvis no pārāk maza attā­luma.»

«Smieklīgi tuvu — vislielākais piecdesmit pēdu.»

«Nu, tā kaut ko!» Tenners novilka.

Nolicis platmali uz galda, viņš uzspieda uz caurumiem sudraba dolāra gabalu, kas pilnīgi nosedza visus trīs cau­rumus.

«Ja tu būtu šāvis no simts soļu liela attāluma — es teiktu: pavisam lieliski!»

«Tādā attālumā es no šautenes nevaru trāpīt pat šķūņa durvīs,» Ričs smiedamies atbildēja. «Es dažas reizes pa­mēģināju, bet vai nu esmu aizmirsis šaut, vai arī šautene ņem par augstu — kam es drīzāk ticu. Šos te caurumus es izšāvu platmalei ar manu jauno Koltu. Tie bija pirmie trīs šāvieni un es turklāt domāju par Liju Titu.»

«Bet, Rič, kā tu vari tā runāt!» Tenners pārmetoši sacīja. «Tava šaušana bijusi brīnišķīga, bet tava valoda jo ļaunāka.»

«Protams, tā ir, mans labais Kep, bet tur nekas nav līdzams: pēdējā laikā man pastāvīgi jādomā par Liju.»

«Muļķības — kāda daļa tev gar viņu? Neinteresējies ne par viņu, ne arī par pārējiem Titiem … Labāk iemet vēl kādu pagali ugunī un apsēdies!»

Ričs piemeta malku, nolika šauteni kaktā un apsēdās savā iemīļotajā vietā.

«Es šorīt jau saķildojos ar Neztu,» viņš paziņoja.

«Ko tu saki! Saķildojies — par ko tad īsti?»

«Divas reizes es viņu pieķēru, kad tā gribēja aizzag­ties prom, lai pirmā nokļūtu pie tevis.»

«Mans Dievs, tad jau es stāvu starp velnu un dziļo jūru, kā pie mums mēdz teikt,» Tenners nopūtās.

«Ceru, ka velns pēc tavām domām esmu es, un Nezta — dziļā jūra; tad tā lieta var iet… Tu nevari iedo­māties, Kep, cik ļoti es viņu mīlu! Mēs, Emsi, jau esam tādi jocīgi ļaudis — man šķiet, tas tādēļ, ka mūsu ģimenē tik daudz dvīņu. Arī manam tēvam bijis dvīņu brālis, un dvīņu māsu pie mums bijis ļoti daudz, bet nekad nav bijis dvīņu — māsa un brālis, Nezta un es esam pirmie tādi. TādēJ laikam vienmēr, kad viņai gadās kas ļauns, es sajūtu to tik dzīvi, it kā tas būtu atgadījies ar mani. Liekas, it kā garīgi mēs būtu tieši saauguši kopā!»

«Vai tu domā kādu sevišķu gadījumu?» Tenners pie­sardzīgi iejautājās.

«Nē, es runāju tikai vispār … Vai zini, Kep, — lai cik mīļi un labi tas no tevis arī nebija, ka tu apbēri mūs dā­vanām, bet ar Neztas rotām un tērpiem tu gan labāk būtu varējis nogaidīt līdz Ziemsvētkiem!»

«Kādēļ tā, mans zēn?»

«Jau visu vasaru un visu rudeni Nezta bija tik dī­vaina — kaut tikai viņa nesajuktu pavisam!»

«Ah, tu laikam baidies, ka glītajos tērpos viņa vēl drī­zāk varētu atrast sev vīru?»

«Baidos? Taisni otrādi — to es vēlētos!» Ričs uztraukts iesaucās. «Ja tu varbūt arī negribi tam ticēt — nevaru tur nekā līdzēt, bet tā ir … Redzi, šomēnes Šelbijā precas Lila Snela — viņas līgavaini, Helu Bernsu, tu jau lai­kam pazīsti. Es viņu mazliet zinu un, taisnību sakot, ne­esmu visai labās domās par to. Viņš kopā ar Neztu ap­meklēja skolu, un viņa apgalvo, ka tas esot gluži krietns puisis. Varbūt viņai taisnība, bet visļaunākais tas, ka viņš ir Titu radinieks un ļoti sadraudzējies ar Liju. Tātad: Nezta uz šīm kāzām negribēja iet, jo viņai neesot ko ap­ģērbt. Par to es, protams, ļoti priecājos, bet nu tu uzdā­vināji viņai tik apburošu tērpu! Vakar vakarā, kad tu jau biji aizgājis, viņa to bija uzģērbusi un ienāca pie mums istabā. Tev vajadzēja viņu redzēt — aiz prieka viņa bija gluži kā bez prāta un, protams, tagad grib katrā ziņā iet uz kāzām. Diemžēl arī māte viņu atbalsta šajā nodomā.»

«Bet, zēn, Dieva dēj, tur taču nav nekā ļauna!» vecais mednieks atbildēja. «Taisni otrādi — man tas šķiet ļoti labi darīts, un es pat arī pats ieradīšos Selbijā, lai ap­brīnotu Neztu jaunajā tērpā!»

«Liekas, Nezta tevi iespaido tāpat kā krietno Samu!» Ričs īgni atbildēja.

«Un kā tas būtu?»

«Viņa jums galīgi sagroza galvu!»

«Ha, ha, ha! Liekas, tu esi greizsirdīgs par to, ka viņa gribējusi atnākt pie manis agrāk kā tu.»

«Var jau būt… Bet nu. klausies tālāk! Kad Sams Pleifords pagājušajā aprīlī ieradās šeit, viņš ar vislielāko steigu iemīlējās Neztā, turklāt pamatīgi, un arī Nezta viņā. To viņa pati man pateica, jo līdz pat pēdējam lai­kam viņai nebija noslēpumu no manis — varbūt tādēļ, ka zināmā mērā es tai tomēr aizvietoju tēvu. Nu, un tā kā es pats ļoti labi ieredzu Samu un arī māte bija mierā, tad viss šķita kārtībā. Bet jau drīz vien Sams kļuva gluži grūtsirdīgs, turpretī Nezta staigā lepni paceltu galvu. Viņi sāk ķildoties; par ko — Sams man nesaka. Neztai pirmo reizi mūžā rodas noslēpumi no manis. Reiz viņa bijusi Selbijā ballē un pārgulējusi nakti pie Lilas Snelas vecākiem. Sams nebija braucis līdzi, bet skraidīja apkārt kā nopērts suns. Nu, tad bija pēdējais laiks, ka es sāku interesēties par šo lietu. Un nu izrādās, ka Nezta ielai­dušies ar Liju Titu.»

«Tas taču nevar būt!» Tenners uztraukts iesaucās.

«Tomēr! Lai cik neticami tas arī neizklausītos — tā ir patiesība.»

«Nē, tā kaut kas! … Tātad ar Pleifordu viņa izšķīrās?»

«Nebūt — viņa arvien vēl ir oficiāli saderinājusies ar to …' Nu, lūdzu, ko tu domā par šo lietu?»

«Tu teici, Nezta esot ielaidusies ar Liju Titu. Kā tu to domā — cik tālu ielaidusies?»

šis jautājums lika Ričam Emsam redzami satrūkties. Viņš ierāvās sevī un, iespiedis savas stiprās, saulē iede- gušās rokas starp ceļiem, it kā palīdzību meklēdams, lū­kojās ugunī.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Arizonas lauva»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Arizonas lauva» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «Arizonas lauva»

Обсуждение, отзывы о книге «Arizonas lauva» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x