Zena Grejs - Arizonas lauva

Ne tikai viņa valoda, bet arī tā acu izteiksme liecināja, ka pēdējā pusgada laikā Ričs Emss bija kļuvis nopietnāks un solīdāks.

«Vai tev bijušas kādas raizes?» Kepijs jautāja.

«Ir gan!»

«Arī bez Toma nāves?»

«Protams.»

«Un par ko?»

«Par Neztu — un lielas … Pastāstīšu citreiz, kad būs vairāk laika. Pagaidām labāk iešu, lai vari vienatnē ap­sveikt Neztu.»

Starp koku zaļumu kļuva redzams sarkanbrūns ponijs, kura seglos sakņupusi, kailu galvu sēdēja jauna meitene. Tikai tuvojoties priedei, pret kuras stumbru bija atbalstī­jies vecais mednieks, viņa iztrūkusies izslējās. īgnums iz­zuda no viņas sejas, priecīga pārsteiguma smaids atplaik- snīja tās sārtajās lūpās. Viņa izlēca no segliem un stei­dzās tam klāt.

«Kepij Tenner!» viņa iesaucās. «Tātad tu biji tas, ar kuru Ričs šeit sarunājās?»

«Jā, tas biju es, Nezta, — ja vien tu esi Nezta?» vecais atbildēja.

«Protams, es tā esmu, Kepij! Vai tad esmu tik ļoti pār­vērtusies?»

Viņas zilās, starojošās acis, kādas bija visai Emsu ģi­menei, likās, vairījās no viņa skata.

Jā, viņa bija ļoti pārvērtusies. Pirms sešiem mēnešiem tā vēl bija trausla, bāla, jauna meitene, un nu tā bija sieviete; bija kļuvusi kā roze ielejā. Kepijs sajūsmināts aplūkoja viņu no galvas līdz kājām. Nekad vēl viņš ne­bija redzējis to tik apburoši ģērbušos. Kuplos, skaistos matus, kas bija tik gaiši, ka mirdzēja kā sudrabs, viņa nēsāja pāršķirtus gludās pieres vidū. Debeszilās acis zem smalki veidotajām uzacīm kvēloja, bet klīda visapkārt un vairījās uzlūkot veco draugu. Ikvienam cilvēkam, kas kaut reizi bija redzējis Riču Emsu, vajadzēja uzreiz atzīt,ka Nezta ir viņa dvīņu māsa, kaut tās sejas vaibsti, pro­tams, bija daudz maigāki un sievišķīgāki.

«Jā, meitenīt, pārvērtusies tu tiešām esi!» mednieks beidzot sacīja. «Liela esi izaugusi un kjuvusi īsta skais­tule … Patiesi, Nezta, — tu esi visbrīnišķīgākais, kas vien atrodams Tonto apgabalā.»

«Tātad tu neesi pārvērties, Kepij!» viņa iesaucās, pēk­šņi atkal kļūdama līksma. Un tad viņa noskūpstīja to — ne vairs tik nepiespiesti kā senāk, bet mazliet bikli un mulsi, tomēr sirsnīgi.

«Ak, es tik ļoti priecājos, ka esi atkal šeit! Jau vairā­kas nedēļas es ik dienas domāju: nez', vai šodien viņš pārnāks?»

Viņa iekārās tam elkonī un tā viņi soļoja uz nama pusi, kamēr viņas zirgs sekoja tiem.

«Kepij, nekad vēl visā mūžā patiess draugs man nav bijis tik vajadzīgs kā tagad,» viņa pēkšņi nopietni sacīja.

«Nu — nu, bērniņ, tu jau runā tā, it kā tev neviena nebūtu.» Tenners pārmetoši atbildēja.

«Man jau arī nav neviena drauga — izņemot tevi, pro­tams.»

«Nu, tādēļ … Es gan nezinu, ap ko lieta grozās, bet tu vari pilnīgi man uzticēties.»

«Redzi, Kepij, ar to es nebūt negribu teikt, ka neviens neinteresētos par mani; taisni otrādi — Ričs un Sams Pleifords un … vēl citi interesējas par mani vairāk, nekā tas man būtu patīkami. Bet viņi visi cenšas pakļaut mani savam iespaidam, vadīt mani pēc savas gribas; viņi nevar iejusties manā stāvoklī, un tādēļ arī nespēj man palīdzēt. Un palīdzība man tik nepieciešama — jo es esmu visšaus­mīgākās spailēs, kādās jauna meitene jebkad var nokļūt; esmu iekritusi tieši slazdā. Vai atceries, kā tu reiz paņēmi mani līdzi medībās, un kā mēs atradām mazu bebri, kam pakaļkāja bija iesprūdusi slazdā? Tieši tāpat klājas arī man.»

«Tas jau izklausās bīstami, bet man šķiet, ka tik ļauna tā lieta nebūs.» Kepijs smiedamies atbildēja, tomēr viņa smiekli skanēja mazliet māksloti.

Pa to laiku viņi jau bija sasnieguši trīs lielās sarkan- egles, zem kurām atradās nams un Nezta pagriezās atpa­kaļ, lai noņemtu savam ponijam seglus. Sams Pleifords, kas laikam bija viņu gaidījis, iznāca no nama.

«Vai drīkstu jums palīdzēt, Nezta?» viņš jautāja.

«Ļoti pateicos, Pleiforda kungs,» viņa zobodamās at­bildēja. «To es tikpat labi varu izdarīt arī pati — arī pie Sneliem man neviens nepalīdzēja.»

Meskala un Manzanita pieskrēja un tikko neapgāza Tenneru. Viņas gavilēdamas sauca:

«Ziemsvētku vecītis atnācis!»

«Nē, sirsniņas, tas nāks tikai Ziemsvētkos,» mednieks atbildēja, ar pūlēm atbrīvodamies no viņu skāvieniem.

«Kad tu atraisīsi saini, krusttēv?» Manzanita apjau­tājās.

«Nu — varbūt pēc vakariņām.»

«Bet es taču nevaru ēst, kamēr neesmu redzējusi savas dāvanas,» Meskala traģiskā balsī paziņoja.

«Un ja atraisīšu saini pirms vakariņām, tu gribēsi ēst konfektes vien!» Tenners atbildēja.

«Konfektes?» Manzanita gavilēdama iesaucās. «Pro­tams, neviens nevar ēst brieža gaļu un pupas, ja ir kon­fektes!»

Arī viņas māsiņai, domājot par reto gardumu, jau sie­kalas saskrēja mutē.

«Nu, tad mums jāliek šis jautājums nobalsošanai,» vecais līksmi piezīmēja. «Meskala un Manzija grib, lai dāvanas izdalu tūlīt — ko jūs par to sakāt, Emsa kundze?»

«Vakariņas gan vēl nav gluži gatavas,» viņa atbildēja, pamirkšķinādama acīm.

«Un kā tu domā, Nezta?»

«Es? Par ko?» viņa jautāja, Samam Pleifordam par lielām bēdām pati ienesdama seglus priekšnamā un uz­kārdama tos parastajā vietā.

«Kad lai atveru saini? Es taču atvedu jums visiem ve­selu kaudzi dāvanu.»

«Pats par sevi saprotams, ka tūlīt!» viņa iesaucās, sta­rodama priekā.

«Un kā jūs domājat, Pleiforda kungs?»

«Tā kā jūs laipni atļaujiet izteikt arī manas domas,» viņš glaimots atbildēja, «mans uzskats ir: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi.»

«He, Rič, — nu tava kārta!» mednieks turpināja.

«Es, protams, pieņemu, ka tu piešķīri man izšķirošo vārdu?» Ričs mākslotā vienaldzībā jautāja.

«Labprāt, jo tu man šajā namā šķieti vienīgā gaišā galva.»

«Tad atraisi saini tikai pēc tam, kad Nezta un mazās jau būs apgūlušās.»

Pret to visas trīs meitenes skaļi protestēja un vienbal­sīgi paziņoja, ka tādā gadījumā gulēt nemaz neiešot.

«Nu, tad mums būs jāizvēlas vidējais ceļš,» Tenners beidzot smiedamies izlēma. «Tātad, izrāde sāksies tūlīt pēc vakariņām!»

«Man.šķiet, nu mēs varam iet namā,» Ričs teica. «No­vembrī laiks kļūst jau stipri vēss, sevišķi pēc saulesrieta.»

Dzīvojamā istaba, kas aizņēma visu nama platumu un apmēram pusi no tā garuma, ar sprēgājošo uguni lielajā, atklātajā kamīnā, atstāja ļoti patīkamu un mājīgu iespaidu. Tā izpildīja arī ēdamistabas vietu un divas gul­tas, kas stāvēja kaktā, liecināja, ka šeit tiek arī gulēts. Durvis līdzās kamīnam veda nelielā virtuvē, kas tikai ne­sen bija piebūvēta. Bez tam namā bija vēl divas istabas, kurām tomēr nebija tiešas satiksmes ar šo telpu. Ričs Emss mīlēja atklātus kamīnus, par ko liecināja arī tie trīs, no dzeltenajiem ķieģeļiem mūrētie kamīni, kas ārpusē stiepās visgarām ārsienai.

«Manzija un Meskala, nomazgājieties un sakārtojiet matus!» Emsa kundze no virtuves sauca.

Nezta jau bija nozudusi.

«Nu, kā šeit ir — vai daudz medījumu pēdu?» Tenners ieinteresēts apjautājās Ričam.

«Es katrā ziņā neatceros, ka jebkad būtu tik daudz re­dzējis,» tas apmierināts atbildēja. «Tēvs man reiz stāstīja par tikpat svētītu rudeni, bet tas bija pirms, vismaz, des­mit gadiem — vēl ilgi pirms kara.»

«Tas jau ļoti iepriecinoši… Kādas pēdas tad ir vis­vairāk?»

«Visdažādākās — bebru, nercu, lapsu. Ja tu noķertu visus, kas tur mudž, tu varētu viens pats apgādāt visas Amerikas kažokādu tirgotavas. Kādas pašlaik ir cenas?»