Zena Grejs - Arizonas lauva

Tas pats prieks par pārnākšanu mājās, kas pildīja veco mednieku, likās, paātrināja arī viņa ēzeļu soļus. Ātri viņi steidzās lejup pa līkumoto ceļu, un drīz vien bija sa­sniegts strauta smilšanais, ozolu apēnotais krasts. Ūdens bija diezgan dziļš, un straujajos viļņos peldēja zīdkoka la­pas. Kepijs pārgāja strautu pa braslu, ļāva vispirms no­dzerties lopiem, tad noņēma platmali, nogūlās uz vēdera un dzēra lieliem malkiem. Cik atspirdzinošs bija šis vē­sais, dzidrais sniegūdens, kas putodams bija gāzies lejup no granīta klintīm; cik ļoti tas atsvaidzināja — sevišķi, ja bija mēnešiem ilgi klejots izkaltušā tuksnesī.

Aiz brasla ceļš gabalu veda gar krastu, tad atkal cēlās mazliet augšup līdz trim sarkaneglēm un sūnām apaugušā baļķu nama. Suņi riedami pieteica Tennera ierašanos — katrā ziņā ne visai laipnā kārtā. Tikai kad bija to pazi­nuši, viņi nomierinājās, un barvedis — liels, brūns suns — pat laipni paluncināja asti. Tad pēkšņi atskanēja skaļas bērnu klaigas — divas mazas meitenītes, gaišajiem ma­tiem plandot, metās pretī nācējam.

«Urā, krusttēvs Kepijs klāt!» viņas kā vienā balsī sauca un tik vētraini apskāva mīļoto draugu, ka tam gan­drīz aizrāvās elpa.

«Ir jau labi, ir jau labi, Meskala un Manzanita! Arī es ļoti priecājos, redzot jūs… Cik lielas jūs izaugušas!»

«Tu jau arī biji tik ilgi prom!» viena no viņām, kuru Tenners noturēja par Meskalu, sacīja.

«Mēs jau bažījāmies, ka tu nemaz vairs nepārnāksi,» Manzanita piebilda.

Ja Kepijs nemaldījās, dvīņu māsām nu jau vajadzēja būt sešus gadus vecām. Viņš vienmēr bija lepojies, ka spēj tās atšķirt un pateikt, kura ir Meskala, un kura — Manzanita, bet šodien viņš nebija gluži pārliecināts par to. Viņas izskatījās pārāk līdzīgas ar savām starojošajām, zilajām acīm, saviem apaļajiem, saulē iedegušajiem vai­giem un pilnīgajām, sārtajām lūpām. Vai tad viņa ska­tiens vairs nebija tik ass kā senāk, vai arī to tikai uz brīdi bija aptumšojis atkalredzēšanās prieks?

«Bet, bērniņi, jums taču bija jāzina, ka es pārnākšu!» viņš pārmetoši sacīja.

«Māte jau vienmēr to teica,» viena atbildēja.

«Un Ričs mūs vienmēr izsmēja un apgalvoja, ka sve­šumā tu nemaz nevarētu izciest aiz ilgām pēc kalniem,» otrā piebilda.

«Tur Ričam varbūt taisnība … Nu, un kā klājas pie jums?»

«Māte vesela un mēs pārējie arī… Neztas nav mājās; viņa aizgāja viesos, bet vēl šodien būs atpakaļ. Nē, kā tā priecāsies! … Un Ričs ar Samu ir medībās.»

«Kas ir Sams?» Kepijs izbrīnā jautāja, jo zināja, ka Ričs parasti mēdza medīt viens.

«Sams Pleifors, kas šopavasar apmetās tur tālāk, augšup pa strautu. Ričs ļoti bieži ir kopā ar viņu, un mēs visi to gluži labi ieredzam. Ak, krusttēv Kepij, un Neztu viņš šausmīgi mīl!»

«Tā, tā. Tas gan nav brīnums … Nu, un vai arī Nezta viņu mīl?»

«Māte saka jā, bet Ričs saka nē,» Meskala atbildēja.

«Un ko Nezta pati saka?» Kepijs apjautājās, nojauz­dams ļaunu.

«Tu taču pazīsti Neztu — viņa nesaka nekā, bet tikai atmet galvu atpakaļ,» Manzanita pārgudri atbildēja.

«Bet viņa mīl Samu!» Meskala svarīgi paziņoja. «Mēs taču pašas redzējām, kā viņa ļāva tam sevi noskūpstīt.»

«Tas bija jau pirms veselas mūžības, Manzija!» otra māsa atbildēja un Kepijs pamanīja, ka tiešām viņas bija sajaucis un Meskalu noturējis par Manzanitu. «Tev jā­zina, krusttēv, ka pašreiz Lijs Tits milzīgi lakstojas ap viņu!»

«Ak, nē — Lijs Tits?» vecais mednieks neticīgi jautāja.

«Jā, zināms!» Meskala nopietni atbildēja. «Taisnību sakot, tas bija noslēpums, bet Ričs viņu reiz pieķēra ar Neztu. Tas nenovedīšot pie laba, viņš toreiz teica un māte sacīja, ka Nezta esot galīgi traka.»

«Tā, tā … Nu, tās nu gan ir jaunas ziņas!» Tenners domīgi piezīmēja, lūkodamies uz namu. «Kur tad mans draugs Toms? To es cerēju satikt pirmo.»

Meskalas zilās acis pildījās asarām, Manzanita no­vērsa seju. Vecajam medniekam kāda salta roka sažņau­dza sirdi, kad Meskala beidzot klusu sacīja:

«Toms miris.»

«Tas taču nav iespējams!» Kepijs šausmās iekliedzās.

«Tomēr … Tas notika jūnijā … Viņš nokrita no klints. Riča un Neztas tieši nebija mājās, tādēļ nevarējām atvest ārstu, un tad viņš nomira.»

«Žēlīgais Dievs! Cik ļoti man žēl viņa!» mednieks uz­traukts iesaucās.

«Mums visiem tas bija briesmīgi sāpīgi, un Ričam tas gandrīz salauza sirdi.»

Šajā acumirklī pa baļķu nama durvīm iznāca abu mazo māte, purinādama miltu putekļus no savām spēcī­gajām, iedegušajām rokām. Viņa vēl nebija pilnus četrdes­mit gadus veca, un izskatījās ļoti glīta ar saviem gaiša­jiem matiem; tā bija liela, stipra, īsta ienācēja sieviete, kuru pēdējais Tonto karš bija padarījis par atraitni.

«Tas taču krusttēvs Kepijs!» viņa iepriecināta iesau­cās. «Es jau visu laiku brīnījos, ar ko dvīnīši tur tik ilgi pļāpā … Labdien, vecais zēn — jūs esat mums tikpat mīļš viesis kā pavasara puķes!»

«Liels paldies, Emsa kundze! Cik labi jūs izskatāties!» Kepijs atbildēja, kratīdams tās roku. «Es vienmēr priecā­jos, kad esmu atkal šeit — cilvēks taču vismaz zina, kur ir viņa vieta … Šī lieta ar Tomu man šausmīgi ķeras pie sirds.»

«Mums nebūtu bijis tik briesmīgi, ja viņš tūlīt būtu bijis beigts,» viņa skumji atbildēja. «Bet visšausmīgākā ir apziņa, ka viņš varbūt būtu izdzīvojis, ja mēs būtu va­rējuši atvest ārstu.»

«Jā, jā . .. Bet nu es labāk iešu tālāk. Es šo to atvedu jums visiem; to atstāšu šeit, ātri aiziešu uz savu būdu un, kad būšu nokrāvis saiņus, atkal atnākšu.»

«Tad paēdiet kopā ar mums vakariņas. Līdz tam lai­kam Ričs jau būs atpakaļ, varbūt arī Nezta.»

«Par šīm vakariņām es jau sen kopš priecājos!» Ke­pijs atbildēja, noņēma vienam ēzelim no muguras kravu un ienesa to priekšnamā. Dvīnītes ilgu un gaidu pilnām acīm sekoja ikvienai viņa kustībai.

«Un nu iegaumē, Meskala!» viņš sacīja, ar pirkstu piedraudēdams vienai no meitenītēm. «Ja tu iedrošinā­sies …»

«Bet es taču esmu Manzija, krusttēv Kepij!» mazā smaidīdama pārtrauca to.

«Tā — tu tā esi?» Tenners šaubīdamies jautāja.

«Redzi, kas no tā iznāk, ja esi tik ilgi projām — nu tu vairs nevari pat atšķirt mūs vienu no otras,» Meskala uz­jautrināta sacīja.

«Nu — gan jau atkal iemācīšos to … Lai nu kā, bet jūs abas nedrīkstat iet pie saiņa un to atvērt, kamēr es nebūšu atnācis atpakaļ!»

«Vai tad tu ilgi būsi projām?» dvīnītes bēdājās.

«Nē — visilgākais vienu stundu. Tātad apsoliet man tik ilgi gaidīt. Es jau kopš sešiem mēnešiem priecājos par brīdi, kad varēšu novērot jūsu sejas, atverot saini.»

«Protams, mēs tev to apsolām — bet par to tev jāpa­steidzas!»

Arī Emsa kundze atzinās, ka tai būs grūti atturēties no kārdinājuma jau iepriekš aplūkot dāvanas, un lūdza viņu nekavēties pārāk ilgi.

«Nē, nē — es būšu atpakaļ pavisam drīz!» Tenners at­bildēja un, uzsaucis ēzeļiem, kas noguruši stāvēja ēnā, devās ceļā.

Klajuma galā līdzenums sašaurinājās līdz šaurai ta­kai, kas zem augstām priedēm, konusveidīgām eglēm un bērziem veda uz mazu līcīti strauta klinšainajā krastā, kur gāzās lejup neliels ūdenskritums. Šeit atradās ieeja kādā dziļā aizā, kur saule ik dienas iespīdēja tikai īsu laiku. Bet līcītim otrā pusē izpletās maza, vientuļi klusa ieleja, bagātīgi noaugusi skuju kokiem, kuru no visām pu­sēm ieslēdza klintis.