Šeit pacēlās Kepija mazā, no netēstiem baļķiem celtā būdiņa, kurai viņš tagad tuvojās ar dziļas pateicības sajūtu.
«Dievs zina — esmu sirsnīgi priecīgs, ka atkal redzu tevi!» viņš skaļi apsveica to, it kā mazajam namiņam būtu ausis un tas varētu dzirdēt. Pirms trim gadiem viņš viens pats bija to uzcēlis un vienīgi Ričs Emss viņam bija reizēm piepalīdzējis.
Atbrīvojis ēzeļus no smagajām nastām, viņš uzkāra tiem kaklā siksnas ar zvaniņiem, viegli uzsita ar roku ikvienam un līksmi sacīja:
«Nu, ejiet nu, garaušu banda un jūtieties kā mājās! Jūs esat godīgi nopelnījuši pamatīgu atpūtu!»
Būdas durvis stāvēja pusvirus. Kad Kepijs pārsteigts atgrūda tās vaļā, viņam iesitās nāsīs dīvaina, plēsīga zvēra smaka. Vai tad pirms aiziešanas viņš šeit bija atstājis svaigu lāčādu, vai varbūt Ričs Emss viņa prombūtnē bija kādu ienesis?
Viņš palūkojās visapkārt, tomēr ne pie sienām, ne arī uz grīdas nebija redzama neviena āda. Taču viņš ievēroja, ka priežu zaru un skuju kaudzē, kuru tas izmantoja guļasvietai, bija radies dziļš iespiedums. Acīmredzot, šeit bija mitinājies ļoti brašs lācis, jo grīdas putekļos bija skaidri saskatāmas lāča pēdas. Tās liecināja, ka zvēram kreisajai pakaļkājai trūcis vairāku nagu. Nu Kepijs zināja, kas noticis: lācis, kurš bija apmeklējis viņa būdu, pirms kāda laika bija iekritis kādā viņa izliktā slazdā; to zvērs gan bija salauzis, bet pie tam pazaudējis daļu no kājas.
«Kāds nekaunīgs puisis!» vecais mednieks sevī nomurmināja. «Laikam grib vēl izsmiet mani, jo esmu ar mieru derēt — viņš zinājis, ka šī ir mana būda … Brīnos, kā Ričs vēl nav to nošāvis.»
Kepijs ātri izslaucīja būdu un sanesa tajā savus saiņus. Vienu no tiem viņš tūlīt atraisīja, izņēma no tā laternu, sērkociņus, virtuves traukus un darbarīkus un nolika to visu vietā. Tad viņš atritināja savas segas un izklāja tās pār guļasvietu, to iepriekš savedis kārtībā.
«Uguns man šovakar droši vien vairs nebūs vajadzīga — tomēr ir labāk, ja nolieku visu nepieciešamo pie rokas,» viņš sevī sprieda. Bet aplūkojot malkas krājumu, viņš redzēja, ka bija palicis pavisam maz sauso pagaļu, kuras tas bija saskaldījis pagājušā ziemā. Acīmredzot, Ričs Emss savos vientuļajos medību gājienos bieži bija izmantojis viņa būdu naktsmītnei un malku sadedzinājis.
Kepijs jau gribēja doties atpakaļ pie Emsiem, kad tam pēkšņi iekrita prātā, ka viņa āriene patiesībā taču izskatās visai nepieklājīga, un ka sevišķi Neztai viņš tāds nevar rādīties. Tādēļ viņš pasteidzās novērst šo ļaunumu — nomazgājās, noskuva bārdu un apģērba gluži jaunu, spilgti krāsainu flaneļa kreklu, kuru viņš īpaši bija nopircis, lai imponētu Neztai, jo zināja, ka tai ļoti patīk šādas krāsas. Tad viņš apmierināts devās ceļā.
Vingri viņš soļoja zem kokiem, starp kuriem dzintar- krāsas gaismā smags un nekustīgs stāvēja gaiss. Viņu pārņēma apskaidrota līksmība. Zināms, viņš bija kļuvis vecs, bet šeit, Tonto, viņš juta atgriežamies sevī jaunību. Vientulība, kas valdīja visapkārt augstienēs un ielejās, medījumu pēdas ceļa putekļos, strauta čaloņa, priežu un egļu brīnišķīgā asā sveķu smarža, pat krūmāji, kritušās lapas, nobirušās skujas, meža sūnu paklājs un kailās klintis — tas viss ik uz soļa liecināja viņam, ka viņš ir atkal mājās, tajā apvidū, kuru tas mīlēja vairāk kā visus citus.
«Vislabāk būtu, ja es vispār vairs neietu prom no šejienes, protams, kamēr Emsi paliek šeit!» viņš domīgi nomurmināja sevī. «Savu ziemas ieguvumu es jau taču tikpat esmu nodomājis nosūtīt pārdošanai pa pastu.»
Visu Tonto aizu tagad pildīja saules sārtā gaisma, kas pašreiz nogrima aiz Meskalas muguras un raidīja savus pēdējos, slīpos starus ielejā. Kepijs nosēdās strauta krastā uz koka stumbra, kur tas jau dažu labu reizi bija atpūties un sajūsmināts vēroja gaismas rotaļu uz kokiem un ūdenī. Zelts drīz vien nozuda no tiem — kā steidzīga mā- koņēna, kā acumirkļa sapnis par mīlu un laimi. Gaiss sāķa kļūt manāmi vēss. Meža pīles spurkšēdamas, spārniem plivinot, nolaidās strautā. No kāda klajuma, aizdomīgi ošņādams gaisu, iznāca stiprs, jau zilpelēkā rudens tērpā ieģērbies buks. Kaut kur virs galvas vecs meža gailis iekliedzās, aicinādams savu tautu naktsdusā.
Tennera sapņainos vērojumus pēkšņi pārtrauca zirgu pakavu troksnis. Parādījās divi jātnieki. Viens no tiem bija Ričs Emss, kas jau notālēm līksmi māja viņam ar roku. Viņiem tuvojoties, Kepijs piecēlās, lai varētu labāk saskatīt, jo redzēt Riču Emsu seglos tiešām bija vērts. Kad tas beidzot nolēca no zirga un viegliem soļiem nāca tuvāk, vecajam medniekam sirds kļuva gluži silta.
«Nu, tātad, x dēliņ!» viņš iesaucās. «Te nu es būtu atkal reiz … Milzīgi priecājos tevi redzēt!»
Viņš satvēra roku, ko Ričs tam sniedza pretī un cieši paspieda to.
«Man iet tieši tāpat, mīļais puisi!» Ričs Emss stieptā balsī atbildēja. Viņa mierīgā, gausā valoda nemaz īsti nesaskanēja ar priecīgo smaidu, kas atplaiksnīja tā sejā.
Pa to laiku arī otrais jātnieks bija piejājis un nokāpis no zirga. Tas bija apmēram tikpat liels kā Emss, bet mazliet tūjīgs un vairākus gadus vecāks kā pēdējais. Viņa seja bija neglīta, sevišķi tā pārāk lielais deguns, bet viņam bija simpātisks smaids un atklātas, pelēkas acis. Viņš bija ģērbies parastajā kolonistu uzvalkā, kas līdzās Emsa bārkstainajam, briežādas tērpam atstāja mazliet lempīgu iespaidu.
«Sam, šis vīrs ir mans vecais medību biedrs Kepijs Tenners,» Ričs iepazīstināja. «Mans draugs Sams Plei- fords!»
«Labdien!» Sams laipni smaidīdams apsveica veco mednieku. «Esmu dzirdējis jau daudz laba par jums.»
«Priecājos. Riča draugs ir arī mans draugs,» Kepijs sirsnīgi atbildēja. «Jūs esat jauns mūsu apvidū?»
«Jā, esmu šeit tikai kopš pagājušā aprīļa.»
«Vai esat apmeties šeit uz dzīvi?»
«Vismaz mēģinu to darīt, bet Emsu dvīņi neļauj man nopietni nodoties darbam.»
«Kā tā? Ko tad tie abi krupji jums dara?»
Abi jaunekļi sāka skaļi smieties un Ričs iegrūda dūri Samam sānos.
«Bet, Kepij!» viņš atbildēja. «Runa taču nav par Man- ziju un Meskalu!»
«Ak tā? Tātad par Neztu un tevi? Es vienmēr aizmirstu, ka arī jūs esat dvīņi, kaut jūs tiešām izskatāties līdzīgi kā divas olas.»
«Tikai izskata ziņā Nezta daudz pārāka par mani!»
«Tā? Kur tad īsti tā meitene pazudusi? Esmu gluži slims aiz ilgām pēc viņas.»
«Tur tev viegli izlīdzams,» Ričs atbildēja. «Viņa drīz atjoņos; viņu aizkavēja pie Sneliem. Kopš pagājušās ziemas Lila Snela un Nezta kļuvušas nešķiramas draudzenes. Nu, Lila ir gluži kārtīga meitene, un man viņa it labi patīk — tikai velns zina, man tiešām nemaz nav pa prātam, ka Nezta tur tik ilgi paliek un tādēļ es aizjāšu tai pakaļ.»
Sams pagriezās un palūkojās lejup pa teku.
«Tur jau viņa jāj!» viņš sacīja. «Labāk gan būs, ja es pazudīšu un netraucēšu sasveicināšanos.»
Ričs pamāja ar galvu.
«Lūdzu, paņem līdzi arī manu zirgu, Sam,» viņš teica, «un palaid to mūļu ganībās.»
Kepijs gandrīz izskatīja acis.
«Tur kāds jāj gan,» viņš beidzot sacīja, «bet tā taču
nevar būt Nezta — tik smieklīgi lēnām viņa taču nekad nemēdz jāt.»
«Tā tomēr ir viņa, Kepij, bet ar savu vanaga skatu viņa jau ieraudzījusi mani, un grib nogaidīt, kamēr es būšu prom,» Ričs atbildēja. «Kungs Dievs, vecais, cik ļoti es priecājos, ka esi atkal šeit! Es jau sāku bažīties, ka tev būs noticis kas ļauns.»
Читать дальше