Zena Grejs - Arizonas lauva

«Ļoti augstas… Nu, tad jau mēs šo to nopelnīsim — jo vairāk tādēļ, ka rudens šogad solās būt ļoti garš.»

«Katrā ziņā; līdz šim pat vēl nav bijis sniega, atskai­tot pašās augstākajās vietās. Lāču, briežu un meža gaiļu tik daudz, ka jājot gandrīz jāmin tiem virsū.»

«Tad jau zvēriem šeit barības vajag būt papilnam, jo citādi tie taču būtu izvēlējušies citu vietu?»

«Tas jau ir vislieliskākais, Kepij! Ar zīlēm mežā no­sēta visa zeme; ogu bez gala — arī meža vīnogu, un priežu un pīniju čiekuru pietiek gadiem; šogad mums bieži lija … Un cik daudz medus — to tu nevari iedomāties! Varu de­rēt, ka zinu vismaz simts koku ar bitēm! Bet mēs gaidī­jām tevi, jo zinām, cik kārs tu esi uz saldumiem.»

«Ha, ha, ha — it kā arī tu nebūtu tāds pats kārum­nieks! Un kā ar jums, Pleiforda kungs, vai jums garšo mūsu Tonto medus?»

«Es? Taisnību sakot, es esmu tikpat kārs uz medu kā lācis!»

«Nu, par to man prieks … Katrā ziņā tās ir ļoti labas vēstis, ko tu tur stāsti. Jūs abi šoziem taču medīsiet kopā ar mani?»

«Un kā vēl!» Ričs apstiprināja.

«Ar vislielāko prieku!» Pleifords piebilda. «Ar saviem darbiem es jau esmu galā — pat malkas krājums man jau sagādāts visai ziemai.»

Māte iesauca Riču virtuvē.

«Nāc, zēn, ienes ēdienu, citādi es pusi izliešu zemē.»

Ričs pietrūkās kājās un vairākas reizes skraidīja ar kūpošām bļodām turp un šurp starp virtuvi un istabu, tur­klāt ikreiz pameta Kepijam Tenneram ar acīm, vērsdams tā uzmanību uz Neztu, kas tagad, pārģērbusies baltā tērpā, izskatījās apburoša, bet mazliet izklaidīga. Sams Pleifords nenovērsa no viņas skatienu, kurā bija lasāma dievināšana.

«Kepij, jūs sēdieties savā vecajā krēslā!» Emsa kundze sacīja, ar laipnu smaidu aicinādama viņu sēsties sev līdzās. Tad norisinājās nikna cīņa starp abām dvīnītēm, kas kā viesulis iedrāzās istabā un gribēja katrā ziņā iegūt sev vietu līdzās Tenneram. Kā pēdējā pie galda apsēdās Nezta, acīmredzot, ne visai sajūsmināta par Pleiforda klāt­būtni.

Mēmā rotaļa starp šiem abiem, kas sākumā bija med­nieku tikai uzjautrinājusi, pamazām sāka modināt viņā ziņkāri un nemieru. Neztai nekad vēl nebija bijis neviena pielūdzēja, kas būtu sagājies ar tās ģimeni. Tonto apga­balā meitenes sešpadsmit gadu vecumā parasti jau bija apprecējušās, vai vismaz saderinājušās — turpretī Nezta Emsa, neraugoties uz saviem astoņpadsmit gadiem, vēl bija brīva un, cik Kepijam bija zināms, arī iekšēji vēl ne­bija saistīta. Šajā ziņā viņš tagad gan bija mazliet nesa­prašanā, jo viņa bija dīvainā kārtā pārvērtusies un tas darīja to vēl pievilcīgāku.

Pie galda netika runāts. Visi — arī vecais mednieks — veltīja visu uzmanību tikai ēdieniem, kas šoreiz tika no­tiesāti apbrīnojami ātri. Kad galds bija novākts, tika

ienesta arī virtuves spuldze, lai būtu vairāk gaismas. Ričs iemeta kamīnā vēl dažas pagales malkas.

«Tā, un nu sēdieties visi atkal pie galda — Ziemsvētku vecītis tūlīt ieradīsies!» Tenners sacīja un, dvīnīšu gaviļu pavadīts, izgāja priekšnamā, atstādams durvis vaļā.

Uz šo acumirkli viņš jau tik ilgi bija priecājies. Lai iespaids būtu pārsteidzošāks, viņš gribēja ienest visus saiņus un vīstoklīšus reizē. Tomēr viņš nebija apsvēris, ka visas šīs daudzās mantas vaļējā veidā būs daudz grū­tāk panesamas, nekā sasietas vienā aizsainī. Viņš nevien grīļojās zem dāvanu smaguma, bet kāpjot pāri slieksnim, pat paklupa un zaudēja līdzsvaru.

«Visi deviņi!» Ričs Emss smiedamies iesaucās, jo Ke­pijs ar visām dāvanām tik smagi nogāzās uz grīdas, ka viss nams notrīcēja.

Mirkli vēlāk viss atkal bija kārtībā un Kepijs Tenners laimē starodams, varēja novērot, kādu prieku tas bija sa­gādājis visiem ģimenes locekļiem. Ne velti viņš jau iepriekš bija iegaumējis, kas ikvienam visvairāk vaja­dzīgs un pēc kā tas jau sen ilgojies.

Sākumā Meskala un Manzanita bija gluži mēmas. Emsa kundzei bija asaras acīs, un viņa kā nemaņā uzlū­koja Tenneru. Nezta bija pavisam samulsusi par vecā drauga devīgumu, un pie katra vīstoklīša atraisīšanas, iegavilējās. Viņas pēdējā dāvana bija liela, plakana kar­tona kārba, kas tālajā ceļā bija mazliet cietusi, bet kuras saturs, par laimi, tomēr bija palicis nebojāts. Izvēloties rotas un greznumlietas, Tenners Preskotā bija aicinājis palīgā kādu veiklu, jaunu meiteni — to viņš tomēr ar gudru ziņu noklusēja. Tieši otrādi — viņš smaidīdams iz­likās, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka viņam šādās lietās ir plaši piedzīvojumi un apbrīnojama gaume. Nezta bija tā aizkustināta, ka pirmajā mirklī nespēja iz­runāt ne vārda. Sajūsmināta viņa apvija rokas Tennera kaklam un šī mēmā pateicība vecajam medniekam bija vislabākais atalgojums. Beidzot viņa sāka raudāt un ar visām dāvanām aizskrēja uz savu istabu.

Ričs Emss sēdēja uz sola un lūkojās uz grīdu, kur tas kārtīgā rindā bija sakrāvis savas dāvanas: 44. kalibra Vinčestera šauteni, visjaunākā parauga Kolta revolveri,

veselu kaudzi kārbiņu ar patronām abiem ieročiem, med­nieku nazi un rokas cirvi, pāri brīnišķīgu, apsudrabotu, meksikāņu piešu, melnas ādas patronjostu ar sudraba sprādzēm un revolvera maksti, kuru rotāja liels sudraba burts «E».

«Tu, neiespējamais izšķērdētāji» Ričs beidzot sacīja, mulsi rīdams kaut ko, kas šķita iespiedies tam kaklā. «Tu esi mūsu dēj izdevis visu savu peļņu!»

«Ak, nebūt!» Tenners vairīdamies atbildēja. «Arī pats sev es nopirku jaunu apbruņojumu, iegādājos vēl divus ēzeļus, pāri seglu un veselu kaudzi pārtikas produktu.»

«Kādēļ tad tu vismaz nenogaidīji ar visiem šiem jauku­miem līdz Ziemsvētkiem?» Emss jautāja.

Tenneram bija jāiekož mēlē, lai neizpļāpātu, ka Ziem­svētku dāvanām viņa būdā glabājas vēl otrs, vismaz tik­pat liels sainis. Viņš pasteidzās atbildēt:

«Tavs draugs pirmīt ļoti pareizi izteicās: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi!»

«Ko tu par to saki, Sam, ka viņš mūs tā izlutina?» Ričs pievērsās Pleifordam.

«Ja man būtu miljons, es labprāt atdotu to, lai vēlreiz redzētu Neztu priecīgu, kāda tā pirmīt bija!» Sams sajūs­mināts atbildēja.

«Arī es to darītu … Nabaga meitene tik maz redz no dzīves.»

«Nu, kungi, es nu atkal sākšu kāpt mājup!» Tenners sacīja. «Esmu pamatīgi noguris, un arī savu prieku esmu piedzīvojis.»

«Kā — tu gribi aiziet, pirms mēs vēl esam paguvuši tev pateikties?» Ričs gluži nelaimīgs jautāja.

«Ir jau labi, puisīt, manu daļu pateicības jau esmu pie­dzinis!» Tenners smiedamies atbildēja.

Ričs cieši spieda vecajam medniekam roku.

«Tu jau zini, kā es to domāju, Kep!» viņš sirsnīgi teica.

Novēlējis draugiem labu nakti, Tenners devās ceļā. Viņš bija cerējis, ka Nezta ārā to sagaidīs, bet viņa ne­rādījās. Bez šaubām, viņa bija vēl vairāk saviļņota kā Ričs. Cik dīvaini viņa bija iekliegušies! Tas, ka viņš ne­spēja saprast Neztas dīvaino izturēšanos, nevarēja mazi­nāt viņa prieku par to, ka bija uzdāvinājis viņai tieši tā­das lietas, pēc kurām viņa jau sen bija ilgojusies. Neztas, tāpat kā visas Emsu ģimenes liktenis, nebija viegls, kaut arī dzīve, vismaz pēc Riča domām, nekur nevarēja būt jaukāka kā šeit, Tonto apgabalā. Viņas tēvs bija dzimis krietnā ģimenē, vienā no dienvidu pilsētām, droši vien Teksasā, un kādreiz bija redzējis arī labākas dienas. Ten­ners bija pārliecināts, ka Emss dienvidos bijis iejaukts kādā asiņainā dēkā, un tādēļ izceļojis. Tomēr viņam ne­bija izdevies izbēgt savam liktenim, jo viņš, kaut nebija personīgi piedalījies slavenajā Tonto karā, tomēr bija kri­tis tam par upuri. Viņa noslepkavošana tika saistīta sa­karā ar Titu ģimeni, kaut šīs baumas — tāpat kā daudzas citas šajā tuksnešainajā apvidū — nekad nebija apstipri­nājušās.