Zena Grejs - Arizonas lauva

«Bet, Dieva dēļ, Emsa kundze!» Tenners šausmās pro­testēja.

«Ticiet man, Kepij, tas ir vienīgais pareizais ceļš! Ja nelaimei jānotiek, tā notiks — tur neviens neko nevar līdzēt. Sirds dziļumos Nezta turas pie Sama Pleiforda, tikai pašlaik jaunais Tits apžilbinājis viņai acis, kas īste­nībā viegli saprotams. Galu galā Sams tomēr iegūs viņu, ja vien nebūs muļķis un nekļūs nelga viņas acīs. Viņš paš­reiz jau ir uz īstā ceļa; vienīgi Ričs man vēl sagādā razes. Tas ir tieši tāds pats kā viņa tēvs, vai pat vēl ļaunāk: īsts sava krusttēva Džesa dubultnieks. Ja vien kaut kur Tek- sasā izcēlās ķilda vai šaušanās — Džess Emss četrdesmi­tajos gados piedalījies Teksasas iekarošanā — tātad Ri­čam ķildošanās un cīņas gars ir jau asinīs. Un arī bez visa tā — viņam nav iemesla uzskatīt Titus par pārāk zaļiem!»

«Protams, nē!» Tenners sapīcis drūmi atbildēja.

«Protams, tā ir nelaime, ka Nezta jūt pret Titiem ci­tādi, nekā viņas brālis!»

«Tā jau ir … Nu, tad es atkal sākšu staigāt.»

Tenners atvadījās un, neraugoties uz Emsa kundzes padomu, devās meklēt Neztu. Viņš neatrada to ne kūtīs, ne iežogotajās ganībās, ne arī aizā, kur stāvēja viņa paša būda. Viņš meklēja to visur, bet šeit Meskalas gravās un klintīs viegli būtu varējis noslēpties pat tūkstoš meiteņu. Viņš atgriezās pie strauta un sāka iet gar to augšup. Bei­dzot, kādā pavisam vientuļā vietā, kur ūdens satecēja dziļā, tumšā dīķī, viņš pamanīja mirdzam tās gaišos ma­tus. Viņam bija krietni jākāpj, lai nokļūtu pie tās.

Lai cik vecs Tenners nupat vēl bija juties — Neztas tu­vums to darīja atkal jaunu. Viņa likās tam kā ziedošas jaunības, sievišķīgas piemīlības un traģiskas mīlas iemie­sojums. Apkārtne, kādā viņš to atrada, ar savu mežonīgo romantiku šķita kā radīta viņas skaistuma ierāmējumam. Vecs zīdvīģu koks tālu izpleta savus kailos zarus pār klinti, uz kuras viņa sēdēja; strauta ūdeņi čalodami jo­ņoja pār dzeltenajām klintīm, kas pretējā krastā izveidoja dziļas nišas, starp kurām sārti mirdzēja vīnogulāju lapas.

Zem Neztas zilajām acīm gulēja tumšas ēnas. Viņas sejā bija redzamas asaru pēdas. Kad tā pamanīja Kepiju, viņā pamodās īgnums un prieks, kurus abus tā nespēja noslēpt.

«Labdien, meitenīt!» vecais mednieks maigi sacīja.

Nezta sēdēja, atbalstījusi muguru pret kāda milzīga koka stumbru, uz kopā savāktu priežu skuju kaudzes. Acīmredzot šī bija viņas iemīļotā vieta, kur tā atpūtās ne pirmo reizi. Kepijs nosēdās viņai cieši līdzās un arī atbal­stījās pret koku.

«Kādēļ tu sekoji man?» viņa bez kāda ievada diezgan izaicinoši jautāja.

«Vareni jauki šeit ir,» Kepijs sacīja, izlikdamies ne­dzirdējis viņas jautājumu. «Ja nemaldos, es tevi reiz jau atradu šeit — pirms ilga laika, kad tu vēl biji bērns. Ir jau arī ļoti labvēlīga vietiņa — ziemeļos aizsargāta no vēja, bet dienvidos atklāta saulei.»

Viņš nopūzdamies noņēma sombrero un uzmanīgi pa­vērās Neztā. Viņas sejas izteiksme pamudināja to pagai­dām sekot Emsa kundzes padomam.

«Tātad, ko tu gribi no manis?» viņa ļoti nelaipnā tonī atkārtoja.

«Tevi redzēt, bērniņ! Ja tu nenāci pie manis, man taču vajadzēja nākt pie tevis, vai nav tiesa?» «Kādēļ?»

«Tādēļ, ka es vienmēr priecājos redzēt tevi, meitenīti Un tad: vai domā, ka mana atmiņa ir tik īsa, lai es būtu aizmirsis, ko tu man vakar teici — ka tev esot vajadzīgs draugs?»

«Noteikti tikai tādēļ?»

«Tiešām un patiesi!» Tenners apgalvoja.

«Vai esi jau redzējis Riču?» viņa pietvīkdama jautāja.

«Jā, viņš brīdi pakavējās pie manis būdā.»

«Vai viņš runāja par mani?»

«Protams.»

«Labu vai ļaunu?»

«Pa daļai vienu — pa daļai otru … No visa pa drus­ciņai.»

«Bet visvairāk gan ļauna!» viņa kaisli sacīja.

«To es neesmu teicis, mazā … Tomēr tas, ko Ričs man stāstīja, mani ļoti uztrauc. Nabaga zēns sarunāja trakas lietas — es nemaz netiku pie vārda.»

«Jā, tur jau ir tā nelaime, ka viņš nevar turēt muti!» viņa īgni atbildēja. «Iedomājies — šorīt viņš man teica, ka es esot neprātīgs, izlutināts bērns! Un kad es viņam uz to devu attiecīgu atbildi, viņš sāka lamāties un vairs ne­klausījās manī.»

«Nē — ko tu saki! … Vai zini, lieta vienkārši tāda, ka labais Ričs aizmirst, ka arī tu jau esi pieaugusi.»

«Vai nav tiesa?»

«Protams, tā ir — to es jau vakar ievēroju.»

«Un tu tiešām neesi sekojis man šurp, lai mani rātu un mēģinātu iespaidot pēc Riča prāta?»

«Bet, Nezta, kā gan tev var ienākt prātā tādas do­mas?» Kepijs pārliecinošā balsī iesaucās, izlikdamies pār­steigts. Viņš tomēr neiedrošinājās ielūkoties blakussēdē- tājas brīnišķīgajās, zilajās acīs. Pēc īsa, mulsa klusuma brīža, vina satvēra to aiz rokas un pievilka tuvāk sev klāt.

«Neļaunojies uz mani, Kepij!» viņa satriekta čukstēja. «Īstenībā Ričam taisnība — reizēm es tiešām esmu sā­tans.»

«Ričs ir ļoti kārtīgs zēns — viņam ir tikai viena vājība, un tā galu galā piemīt mums visiem.»

«Un kāda tā būtu, Kepij?»

«Viņš pārāk mīl kādu mazu Tonto meiteni, kurai vārds ir Nezta.»

Viņa skaļi iesmējās, tomēr tās smieklos izskanēja kas grūtsirdīgs.

«Un arī tev piemīt šī vājība, Kepij?»

«Jā, meitenīt, arī es slimoju ar to, turklāt vēl ļoti bīs­tamā mērā.»

Viņa pievirzījās tam pavisam tuvu un atbalstīja galvu uz viņa pleca. Viņš būtu varējis svētīt māti, kas dzemdē­jusi šo brīnišķīgo būtni. Šajā brīdī viņš izjuta vairāk, nekā būtu spējis izteikt veselā dziļu pārdomu stundā. Cik jauka bija šī meitene, kas ilgās un gaidās bija izaugusi par sie­vieti, kas vēl pati nezināja, kas notiek ar viņu, kas ne­droši vēroja pati sevi, reizē atdevīga un tomēr noraidoša līdz skarbumam.

«Ak, Kepij, vakarvakarā es biju tik neizsakāmi lai­mīga! Biju tik pateicīga tev par brīnišķīgajām dāvanām, un vēl vairāk par tavu mīlestību, ko tās man pierādīja. Bet šorīt — šorīt es jau atkal biju noskumusi… ak, tik bezgala noskumusi… Turklāt es līdz neprātam priecā­jos, ka drīkstēšu valkāt šo skaisto tērpu, šīs zeķes un kur­pītes! Kā gan tu varēji to visu tik pareizi izmeklēt — gluži manā gaumē? Protams, nu man jāiet uz Lilas Snelas kā­zām. Sākumā es negribēju iet, bet nu man jāiet — vien­alga, gribu vai negribu.»

«Bet kādēļ gan nē, meitenīt? Zināms, tu iesi; un arī es būšu tur. Pat par simts bebru ādiņām es nepalaistu ga­rām izdevību redzēt tevi jaunajā tērpā.»

«Kādēļ, Kepij?» viņa sapņaini jautāja.

«Tādēļ, ka gribu būt klāt, kad visas Tonto meitenes tevis dēļ kļūs slimas aiz skaudības.»

«Redzi, Kepij, — tu mani saproti, tu esi uzminējis manu vājību … Bet tur vainīgas pašas meitenes, kas vien­mēr nolūkojušās manī pār plecu un izsmējušas mani vien­kāršo tērpu dēļ. Un starp viņām ir kāda, kuru es ienīstu! Uz viņu esmu bijusi greizsirdīga, un patiesībā esmu vēl tagad … Bet ne viņai, ne kādai citai nav tērpa, kas būtu tik skaists, kā manējais! Kad būšu izbaudījusi triumfu, es labprāt palikšu mājās, kā Ričs prasa, un arī… Samu vairs nesāpināšu.»

«Sams? O, tam nebūt nekaitē, ka tu viņu reizēm paķir­cini. Lai viņš tikai redz tevi kopā ar glīto Titu, kas taču piederas tev daudz labāk, nekā šis neglītais, tūļīgais pui­sis, kuram turklāt…»